Va­len­tī­na die­na. Iespēja attiecībās atgriezt kaut uz mirkli romantiku

Klāt Va­len­tī­na die­na, un ne­cik tā­lu nav arī 8. marts. Svēt­ki, ko svin vai ne­svin, bet ko grū­ti ne­pa­ma­nīt pat tiem, kam vēt­rai­no sirds­lie­tu pe­ri­ods dzī­vē jau aiz mu­gu­ras. Var­būt arī pār­im ar sta­bi­lām un no­brie­du­šām at­tie­cī­bām šī die­na var kal­pot tam, lai at­kal iz­bau­dī­tu maz­liet ro­man­ti­kas?

«Kat­ram at­tie­cī­bu pos­mam ir sa­vas li­kum­sa­ka­rī­bas,» sa­ka psiho­te­ra­pei­te Ni­ko­la Dzi­na. «Nav at­jau­no­ja­ma tā eifo­ri­ja, kā­da val­dī­ja, kad bi­jām ie­mī­lē­ju­šies un pil­nī­gi vi­sus sa­vus re­sur­sus un ener­ģi­ju tē­rē­jām tie­ši šīm at­tie­cī­bām. Tās jū­tas ir iz­dzī­vo­tas, ie­mī­lē­ša­nās pār­vēr­tu­sies par mī­les­tī­bu, par sta­bi­lā­kām at­tie­cī­bām. Mēs sā­kam vai­rāk pie­vēr­sties ik­die­nas lie­tām, tur­klāt, ja ģi­me­nē pa­rā­dās bēr­ni, vi­ņi arī pa­ņem da­ļu ener­ģi­jas. Bet tas ne­no­zī­mē, ka ilg­sto­šām, sta­bi­lām at­tie­cī­bām jā­sais­tās ti­kai ar ik­die­nas ru­tī­nu un gar­lai­cī­bu. Lai­ku pa lai­kam der sa­gā­dāt ot­ram ro­man­tis­ku pār­stei­gu­mu, ļau­jot uz vie­nu va­ka­ru, ne­dē­ļas no­ga­li vai vis­maz uz des­mit mi­nū­tēm at­gūt to iz­jū­tu, kā­da bi­ja tad, kad bi­jām ie­mī­lē­ju­šies.»

- Ik­die­nas ru­tī­nā ie­gri­mu­šiem cil­vē­kiem tas rei­zēm nav vieg­li. Ko da­rīt, ja, pie­mē­ram, vīrs no­pērk sie­vai zie­dus, bet vi­ņa pie se­vis īg­ni do­mā - kam tas pēk­šņi va­ja­dzīgs, bū­tu la­bāk to nau­du par sa­vām ze­ķēm iz­de­vis?

- Re­ak­ci­ja cil­vē­kiem ir at­šķi­rī­ga at­ka­rī­bā no per­so­nī­bas, rak­stu­ra, tem­pe­ra­men­ta. Kā­dai sie­vie­tei vīrs var dā­vi­nāt pu­ķes kaut kat­ru die­nu, bet vi­ņai tik un tā šķi­tīs, ka ar to ne­pie­tiek. Ci­tam var­būt grū­ti iz­rā­dīt ro­man­tis­ku uz­ma­nī­bu, tas ne­pa­do­das da­bis­ki un šo­ko­lā­des sir­sni­ņas vai pu­ķu pa­snieg­ša­na ir vai­rāk for­māls pa­sā­kums. Ro­man­ti­ka var sais­tī­ties gan ar uz­ma­nī­bas ap­lie­ci­nā­ju­mu, gan ar pār­stei­gu­mu. Ja tev Sie­vie­šu die­nā dā­vi­na zie­dus, tas ir mī­ļi un pa­tī­ka­mi, bet - sa­gai­dā­mi. Ta­ču jau­kus pār­stei­gu­mus var sa­gā­dāt arī ik­die­nas dzī­vē. Tie­sa, ir cil­vē­ki, ku­riem pār­stei­gu­mi ne­pa­tīk - kā šai sie­vie­tei, ku­rai vīrs uz­dā­vi­na pu­ķes, ko pa­ras­ti ne­mēdz da­rīt, un ku­ra no­do­mā - bū­tu la­bāk no­pir­cis ze­ķes. Vi­ņai ta­jā mir­klī zūd sta­bi­li­tā­tes iz­jū­ta, vi­ņa ne­gūst prie­ku no dā­va­nas un ne­sa­prot, kā­pēc tas vis­pār va­ja­dzīgs. Šai sie­vie­tei dro­ši vien sva­rī­gāks būs kaut kas cits, un tas var būt ab­so­lū­ti ik­die­nišķs - pa­ga­ta­vo­ta tē­ja vai bei­dzot bez teik­ša­nas iz­nes­ti at­kri­tu­mi. Vai tas, ka vīrs ir ap­sē­žas bla­kus un ko­pā no­ska­tās fil­mu vai arī at­ce­ras dze­ju, kas jau­nī­bā abiem pa­ti­ka...

- Grem­dē­ša­nās at­mi­ņās arī var būt ro­man­tis­ka?

- Zi­nā­ma ro­man­ti­ka tur ir. Vai, pie­mē­ram, cil­vē­ki pēc ga­diem mē­ģi­na at­kār­tot lī­dzī­gus pār­stei­gu­mus kā jau­nī­bā - tas ļauj at­ce­rē­ties ko­pī­go pa­gāt­ni un maz­liet pie­slēg­ties jū­tām, kas bi­ja ie­mī­lē­ša­nās pe­ri­odā. Kaut kas tāds ir kat­ram pār­im. Vie­nam gri­bē­sies aiziet va­ka­ri­ņās, ci­tam var­būt ro­man­tis­kāk šķi­tīs vie­nu die­nu ne­ko ne­da­rīt, vien­kār­ši kā jau­nī­bā pa­slin­kot, pa­vār­tī­ties pa gul­tu, pa­la­sīt, pa­ska­tī­ties tele­vi­zo­ru.

- Dau­dzi ie­bil­dīs, ka nav ie­spē­jams do­ties kaut kur di­va­tā, jo - kā tad bēr­ni?

- Kad bēr­ni ma­zi, pro­tams, ir brī­dis, kad pie­au­gu­šie ir pār­ņem­ti ti­kai ar ve­cā­ku lo­mu. Dau­dzās ģi­me­nēs ga­diem il­gi uz­ma­nī­bas cen­trā ir ti­kai bērns, vi­ņa va­ja­dzī­bas un ie­gri­bas. Bet tas ir bīs­ta­mi at­tie­cī­bām - aiz­mirst, ka mēs esam arī par­tne­ri un mums va­ja­dzīgs laiks, ko pa­va­dīt ko­pā di­va­tā. Viens no pir­ma­jiem no­tei­ku­miem: ir jā­iz­brī­vē laiks ro­man­tis­kām va­ka­ri­ņām vai ci­tām ak­ti­vi­tā­tēm bez bēr­niem. Sā­ku­mā, ie­spē­jams, ve­cā­ki, īpa­ši mam­mas, rai­zē­sies, vai ar bēr­nu viss kār­tī­bā, tā vien gri­bēs vi­ņam pie­zva­nīt. Ma­nu­prāt, abiem par­tne­riem ir jā­dod sev laiks pie­rast pie tā, ka bēr­nus var at­stāt kā­da pie­ska­tī­tā­ja uz­rau­dzī­bā un pār­lie­ci­nā­ties, ka ne­kas slikts tā­pēc ne­no­tiek. Arī bēr­nam va­ja­dzīgs laiks, lai pie­ras­tu, ka var kā­du brī­di iz­tikt bez ve­cā­kiem, ka vi­ņi grib pa­būt di­va­tā. Jā­prot bēr­nam pa­skaid­rot, ka vis­pār jau ģi­me­nē pie­au­gu­šo at­tie­cī­bas ir pri­mā­ras un tie­ši tās no­sa­ka ģi­me­nes ko­do­lu. La­bi ve­cā­ki no­teik­ti pa­va­da lai­ku sa­vās ak­ti­vi­tā­tēs, gan katrs at­se­viš­ķi, gan abi ko­pā. Kur gan ci­tur bērns re­dzēs, kā vi­ņi iz­tu­ras viens pret ot­ru? Tra­dī­ci­jas pa­da­ra ģi­me­ni spē­cī­gu un arī emo­ci­onā­li sa­lie­dē­tu - gan tās, kas at­tie­cas uz bēr­niem, gan tās, kas sais­tī­tas ar pie­au­gu­šo at­tie­cī­bām. Tie­ši ģi­me­nē bērns no­vē­ro tos vei­dus, kā tē­tis un mam­ma iz­rā­da viens ot­ram uz­ma­nī­bu.

- Ko da­rīt, ja ir tik sa­springts, blīvs da­rā­mo dar­bu gra­fiks, ka ro­man­ti­kai ne­at­liek lai­ka, kaut arī lab­prāt gri­bē­tos at­pūs­ties di­va­tā?

- Te ir vērts pa­do­māt, kas tad dzī­vē ir gal­ve­nais un no kā mēs slēp­ja­mies aiz ik­die­nas ru­tī­nas. Daž­reiz no­nā­kam stā­vok­lī, kad, ne­pār­trauk­ti dzī­vo­jot kaut kā­dā no­teik­tā shē­mā, mēs aiz­mir­stam, kā ir būt at­tie­cī­bās, un var­būt pat kļūst bail - kā būs, kad mēs pēk­šņi iz­rā­dī­si­mies di­va­tā? Būs ta­ču par kaut ko jā­ru­nā... Jo ma­zāk lai­ka ir pa­va­dīts ko­pā, jo grū­tāk ir saik­ni at­jau­not.

- Kas jā­da­ra, lai šo saik­ni va­rē­tu sa­gla­bāt?

- Viens no fak­to­riem, kas no­sa­ka, ka ģi­me­nes ir stip­ras un mī­les­tī­ba ga­diem sa­gla­bā­jas, ir ko­pī­gās in­te­re­ses. Jau­nī­bā ir ilū­zi­ja, ka mēs at­ra­dī­sim ot­ru pus­īti, ku­rai pa­ši pie­de­rē­sim un ku­ra pie­de­rēs mums, mēs it kā iz­šķī­dī­sim viens ot­rā. Dzī­vē tas nav ie­spē­jams. Sā­ku­mā lie­kas - vai, cik mēs esam lī­dzī­gi, vē­lāk - ār­prāts, cik mēs esam at­šķi­rī­gi! Ir lie­tas, ar ku­rām cil­vē­ki, arī dzī­vo­jot part­ner­at­tie­cī­bās, to­mēr tiek ga­lā pa­ši - tās ir mū­su per­so­nī­gās krī­zes, mū­su per­so­nī­gie pār­dzī­vo­ju­mi, pār­do­mas, mū­su per­so­nī­gais lik­te­nis, jo, dzī­vo­jot ko­pā, mēs to­mēr ejam di­vus pa­ra­lē­lus ce­ļus. Ik pa brī­ti­ņam ir jā­pa­ska­tās, vai mums vēl jo­pro­jām ir ko­pī­gi mēr­ķi. Kā­dā dzī­ves pe­ri­odā tas ir mā­jok­lis, ma­šī­na, kā­dā - bēr­ni, bet arī tad, kad tas ir sa­sniegts, iz­de­vies vai ne­iz­de­vies, jā­sa­prot, kā­di mū­su mēr­ķi ir šo­brīd, kā­das ir ko­pī­gās in­te­re­ses, kas vei­do­jas. Ar ga­diem nāk at­skār­sme, ka mēs va­ram būt arī ļo­ti at­šķi­rī­gi, to­mēr ne­pie­cie­šams arī kaut kas ko­pīgs. Vēl stip­rai ģi­me­nei ir rak­stu­rī­gi, ka cil­vē­ki var da­lī­ties pie­re­dzē, sa­vos pār­dzī­vo­ju­mos, jū­tās, sa­ņemt at­grie­ze­nis­ko sai­ti, būt emo­ci­onā­lā tu­vī­bā, gan ru­nā­jot par to, kā pa­gā­ju­si die­na, gan vis­pār par dzī­vi. Kā­dā an­gļu pē­tī­ju­mā la­sī­ju, ka stip­ru ģi­me­ni rak­stu­ro ko­pī­gi po­li­tis­kie uz­ska­ti, ļo­ti sa­lie­dē rū­pes par māj­dzīv­nie­kiem, bet vie­no­jo­šais ele­ments var būt arī sports vai pat dzī­vok­ļa re­monts.

- Tā­di svēt­ki kā Va­len­tī­na die­na vai Sie­vie­šu die­na dā­mām dod vie­lu vēr­tē­ju­mam - vai vī­rie­tis ir pie­tie­ka­mi uz­ma­nīgs un mī­lošs: vai prot ie­prie­ci­nāt un no­jaust, ko sie­vie­te vē­las...

- Ne­var pra­sīt, lai viņš to uz­mi­nē­tu. Sie­vie­tei re­ālis­tis­ki jā­ap­zi­nās, ko no sa­va par­tne­ra var sa­gai­dīt, at­me­tot fan­tā­zi­jas par to, ka ek­sis­tē prin­či vai ka ot­ru cil­vē­ku ie­spē­jams pār­vei­dot. Nav ne­kā slik­ta, ja vi­ņa sa­ka: «Zi­ni, man gri­bē­tos, lai ša­jā die­nā mēs ko­pā aizie­tu uz ki­no - tu pa­sū­tī­si bi­ļe­tes vai man pa­šai to iz­da­rīt?» Ne­vis, ne­sa­gai­dot ap­svei­ku­mus un uz­ma­nī­bas pie­rā­dī­ju­mus, mes­ties uz­bru­ku­mā: «Vai tu ne­zi­ni, kā­da šo­dien die­na?! Ci­ti vī­ri sie­vām pu­ķes dā­vi­na, uz res­to­rā­nu aici­na, bet tu...!» Ne­pār­trauk­ti pār­me­tu­mi, pa­ze­mo­ša­na, klu­sē­ša­na, ap­ru­nā­ša­na un scē­nu rī­ko­ša­na ti­kai pa­dzi­ļi­na kon­flik­tus. Pro­tams, daž­reiz va­jag arī sa­dus­mo­ties, ot­ra ga­lē­jī­ba ir vi­su lai­ku tē­lot ap­mie­ri­nā­to. Bet vien­mēr ir jā­ie­vē­ro cie­ņa. Zi­nā­ma ro­man­ti­ka va­rē­tu būt pat tā, ka vie­nu va­ka­ru par­tne­ri ap­sēs­tos līdz­ās un da­lī­tos vis­os aiz­vai­no­ju­mos - ot­ram var­būt nav pat no­jau­tas par to, kas mūs sa­rūg­ti­na. Var arī pēc ga­diem pa­lūgt pie­do­ša­nu, ko to­laik ne­spē­jām. Tas arī rak­stu­ro ve­se­lī­gas at­tie­cī­bas, ka mēs ik pa lai­kam viens ot­ram va­ram go­dī­gi pa­teikt, kā jū­ta­mies, ko gri­bē­tos ci­tā­di, ko gai­dām.

- Vai svēt­kus var iz­man­tot, lai glāb­tu sa­bo­jā­tas sav­star­pē­jās at­tie­cī­bas un sa­lab­tu?

- Tas at­ka­rīgs no strī­du dzi­ļu­ma. Ja tās ir sī­kas ik­die­nas ķil­das, tad šā­du ro­man­tis­ku die­nu, kas vei­ci­na at­tie­cī­bas, ir vērts iz­man­tot - tas ļauj īpa­šā vei­dā pie­likt pa­pil­du plu­su pie pa­ras­tas at­vai­no­ša­nās. Bet, ja ir kāds no­piet­nāks kon­flikts, tad ne Va­len­tī­na die­na, ne 8. marts, ne kā­zu ju­bi­le­ja vai ci­ti svēt­ki ne­pa­da­rīs to par ne­bi­ju­šu. Ja ir no­piet­na krī­ze, kā­das mēdz būt jeb­ku­rās, pat vis­veik­smī­gā­ka­jās at­tie­cī­bās, tad daudz sva­rī­gāk ap­sēs­ties un to mie­rī­gi pār­ru­nāt, ne lai vai­no­tu vie­nam ot­ru, bet lai sa­pras­tu, kas mums nā­ka­ma­jā rei­zē ir jā­da­ra ci­tā­di, lai mēs ne­no­nāk­tu šā­dā si­tu­āci­jā. Kas tie­ši ir aiz­vai­no­jis, kas ir no­ti­cis, kā­pēc šī si­tu­āci­ja tā sa­dus­mo­ja. Bie­ži liels kon­flikts sā­kas ar sī­ku­miem un ilgst mē­ne­šiem - tad Va­len­tī­na die­na si­tu­āci­ju ne­iz­glābs, ta­ču to var iz­man­tot, lai pa­bū­tu di­va­tā un pa­ru­nā­tu, kaut arī var­būt nav pie­re­dzes ru­nāt par at­tie­cī­bām. Ja bēr­ni nav re­dzē­ju­ši, kā to da­ra ve­cā­ki - kur tad vi­ņi ap­gūs, kā vī­ram ar sie­vu ri­si­nāt dom­star­pī­bas ve­se­lī­gā vei­dā? Prieks, ka pē­dē­jā lai­kā si­tu­āci­ja pa­ma­zām mai­nās un jaun­ajās ģi­me­nēs par­tne­ri vai­rāk pār­ru­nā šīs lie­tas un sa­dar­bo­jas. To ir vērts pa­kā­pe­nis­ki mā­cī­ties.