Frāzes, ko labāk neteikt bērniem, tās var nodarīt lie­lā­ku vai ma­zā­ku pos­tu

Da­žas frā­zes ve­cā­ku lek­si­kā ir ļo­ti no­tu­rī­gas, sa­cī­tas jau gad­sim­tiem il­gi un kat­rā pa­au­dzē no­da­rī­ju­šas lie­lā­ku vai ma­zā­ku pos­tu. Mēs rei­zēm ne­maz ne­pa­ma­nām, cik vieg­li tās nāk pār lū­pām. NRA pie­vēr­sa uz­ma­nī­bu šā­diem ti­pis­kiem iz­tei­cie­niem. Kā­pēc no tiem va­ja­dzē­tu at­tu­rē­ties – ko­men­tē psiho­lo­ģe Za­ne Si­li­ņa.

«Tev ne­kas ne­sa­nāk - dod, es pa­ti(-s) iz­da­rī­šu...»

Tā ve­cā­ki mēdz teikt, kad bērns ne­tiek ga­lā ar ģēr­bša­nos, ap­avu auk­li­ņu sa­sie­ša­nu un tam­lī­dzī­gām lie­tām, īpa­ši tad, ja jā­stei­dzas.

Bēr­nam šī frā­ze va­rē­tu no­zī­mēt: tu esi bez­pa­lī­dzīgs un ne­mā­ku­līgs. Ja bēr­nī­bā tā bie­ži jā­dzird, tad cil­vēks pa­tie­šām var iz­augt ne­mā­ku­līgs un ne­uz­ņē­mīgs, ar paš­vēr­tē­ju­ma pro­blē­mām un var pī­ties mā­tes brun­čos vi­su at­li­ku­šo dzī­vi, tā arī ne­kļūs­tot par pat­stā­vī­gu vī­rie­ti vai sie­vie­ti.

Ve­cā­kiem jā­iz­rā­da ie­jū­tī­ba, jā­būt tak­tis­kiem un to­mēr jā­ro­si­na, lai bērns pats da­ra dar­bi­ņus, kas at­bilst vi­ņa ve­cu­mam, jo kā gan ci­tā­di viņš tos ap­gūs. Dažs mā­cās ātr­āk, dažs lē­nāk. Vis­muļ­ķī­gā­kais bū­tu bār­ties, pa­nākt re­zul­tā­tu ar rup­ja pār­spē­ka iz­rā­dī­ša­nu vai sa­lī­dzi­nāt - redz, Jā­nī­tis māk, bet tu ne­mā­ki. Ja bērns ne­tiek ga­lā ar zā­ba­ku auk­li­ņām, bet ir jā­stei­dzas, mam­ma var teikt: «Mums vairs nav lai­ka, tā­pēc šo­reiz es sa­sie­šu auk­li­ņas, bet vē­lāk tu pa­vin­gri­nā­sies, lai va­rē­tu to iz­da­rīt pats.» Pro­tams, var pa­lī­dzēt arī tad, ja ma­zais ir no­gu­ris pēc no­dar­bī­bām vai kā­da pa­sā­ku­ma. Ne­va­ja­dzē­tu būt arī tā, ka ma­zā An­ni­ņa grib no­maz­gāt trau­kus, bet lai­ka tau­pī­ša­nas no­lū­kos vi­ņa tiek pa­stum­ta ma­lā vien­reiz, otr­reiz, un vē­lāk, kad ve­cā­ki to vi­ņai ie­ro­si­na, mei­te­nei vairs nav šīs vē­lē­ša­nās. Jā­at­ce­ras arī, ka pirms­sko­las ve­cu­mā, kad bērns ti­kai spē­lē­jas, at­da­ri­not ve­cā­kus, no vi­ņa ne­var pra­sīt per­fek­tu dar­bu. Ja An­ni­ņa trau­kus no­maz­gā slik­ti, vi­ņa tik un tā ir jā­uz­sla­vē un jā­sa­ka liels pal­dies, jo sa­vas kom­pe­ten­ces ro­be­žās mei­te­ne ir dar­bu pa­vei­ku­si. Trau­kus pēc tam var pa­klu­sām pār­maz­gāt. Ja ve­cā­ki cil­vē­kam bēr­nī­ā bie­ži sa­ka - tev ne­kas ne­sa­nāk -, vi­ņi ilg­ter­mi­ņā ra­da ne­veik­smi­nie­ka stra­tē­ģi­jas.

«Še, ņem, ti­kai no­mie­ri­nies!»

Da­žā­du ie­mes­lu dēļ ve­cā­ki bēr­nam kaut ko ne­dod vai ne­ļauj, bet viņš činkst un ni­ķo­jas, līdz ve­cā­ki pie­kāp­jas.

Bērns, kurš tā da­ra, ma­ni­pu­lē ar ve­cā­kiem, ne­re­ti iz­vē­lo­ties šim no­lū­kam brī­di, kad vi­ņi ir no­gu­ru­ši vai aiz­ņem­ti. To­mēr ve­cā­ki rī­ko­jas ne­pe­da­go­ģis­ki, ja pie­kāp­jas. Tā vie­tā va­rē­tu teikt: «Pa­gai­di, ka­mēr es sa­kār­to­šu šīs lie­tas, un tad mēs par to pa­ru­nā­sim.» Reiz kā­dā eks­pe­ri­men­tā pie­cus se­šus ga­dus ve­ciem bēr­niem pie­dā­vā­ja sal­du­mus ar no­tei­ku­mu, ka tie, ku­ri grib kon­fek­tes tū­līt, sa­ņems di­vas, bet tie, ku­ri pa­gai­dīs pus­stun­du, - pie­cas. Ne­lie­la da­ļa bēr­nu bi­ja ar mie­ru gai­dīt. Cil­vē­kiem, ku­ri bēr­nī­bā ie­mā­cās pa­gai­dīt il­gā­ku lai­ku līdz bal­vas sa­ņem­ša­nai, dzī­vē ir veik­smī­gā­kas stra­tē­ģi­jas, jo vi­ņi spēj ska­tīt si­tu­āci­ju ilg­ter­mi­ņā, ne­vis ti­kai do­māt par mir­kļa la­bu­mu.

«Ja es vēl­reiz re­dzē­šu, ka tu tā da­ri, tad tu man da­bū­si!»

Kla­sis­ka frā­ze, kas iz­sprūk, pir­mo (vai jau ne­zin ku­ru) rei­zi pie­ķe­rot bēr­nu da­rām kā­das blē­ņas.

Viss, ko var pa­nākt, so­lot bēr­nam so­du, ir tas, ka viņš cen­tī­sies aiz­lieg­to lie­tu iz­da­rīt pa­sle­pus no ve­cā­kiem vai arī iz­rā­dīs pro­tes­tu, da­rot to spe­ci­āli. Ag­ri vai vē­lu arī ve­cāks no bēr­na mu­tes iz­dzir­dēs: ja tu da­rī­si tā un tā, tad tu man da­bū­si! Bērns būs pār­steigts, ka mam­ma tā drīkst teikt, bet viņš ne­drīkst. Ja ve­cā­ki ne­pil­da sa­vus drau­dus so­dīt bēr­nu par slik­tu uz­ve­dī­bu vai so­lī­ju­mus at­al­got par la­bu, tad ar lai­ku tie pār­vēr­šas par tuk­šu ska­ņu, un tā­dā vei­dā ve­cā­ki sa­ma­zi­na sa­vu au­to­ri­tā­ti.

«Tū­līt iz­beidz - kam es tei­cu!»

Arī šis ir ga­na ti­pisks uz­klie­dziens, kad bērns da­ra ko ne­at­ļau­tu vai vien­kār­ši kai­ti­no­šu.

Arī šī ir tak­tis­ka kļū­da - au­to­ri­tā­ra iz­tu­rē­ša­nās, mē­ģi­nā­jums pa­nākt sa­vu no spē­ka po­zī­ci­jām. Bēr­nam nav va­ja­dzī­gi virs­pa­vēl­nie­ki, bet gan ve­cā­ki - audzi­nā­tā­ji, uz ku­riem viņš var bal­stī­ties un pa­ļau­ties. Mums lemts zi­nā­mā mē­rā at­ra­žot sa­vu ve­cā­ku uz­ve­dī­bu, kaut arī bie­ži vien pa­ši to ne­ap­zi­nā­mies. Ja bērns dzird ti­kai ko­man­das, tad pa­stāv risks, ka vai nu ve­cā­ki da­būs to pa­šu ar uz­vi­ju at­pa­kaļ, vai arī bērns iz­augs pil­nī­gi ne­pār­lie­ci­nāts par sa­vām pras­mēm un dzī­vē vi­su lai­ku mē­ģi­nās ie­ņemt upu­ra lo­mu.

«Tev ir jā­sa­prot, ka...»

...pret ve­cā­kiem cil­vē­kiem jā­iz­tu­ras pie­klā­jī­gi, auk­stā lai­kā ir jā­val­kā ce­pu­re, nav la­bi ēst tik daudz sal­du­mu. Sā­kas ap­ni­cī­ga, pa­mā­co­šā to­nī ie­tu­rē­ta lek­ci­ja.

Bēr­nam, kurš jau iet sko­lā, va­jag skaid­rot da­žā­das dzī­ves pa­tie­sī­bas adek­vā­ti vi­ņa ve­cu­mam, pie­mē­ram: tev va­jag iet sko­lā, lai tu pēc tam ie­tu vi­dus­sko­lā un mā­cī­tos tā­lāk, un ie­ņem­tu sa­bied­rī­bā kaut kā­du vie­tu. Bet ma­zu­lim, kurš vēl ne tu­vu ne­sa­prot pro­ce­sus, kas no­tiek ap­kārt, šā­di skaid­ro­ju­mi ne­dar­bo­jas. Bēr­ni ma­zāk klau­sās, ko ve­cā­ki sa­ka, bet vai­rāk ska­tās, ko vi­ņi da­ra. Ja vār­di ne­sa­skan ar dar­biem, ma­zais to redz. Nav ne­kā slik­ta, ja bēr­nam, ga­ros skaid­ro­ju­mos ne­ie­lai­žo­ties, ie­dod pa­mat­vēr­tī­bas, kas sva­rī­gas ģi­me­nei, pie­mē­ram, ka ve­ci ļau­dis ir jā­go­dā. Ja bēr­nam ir se­ši vai sep­ti­ņi ga­di un ve­cu­mam adek­vā­ta pa­sau­les iz­prat­ne, vi­ņam ir jē­ga pa­skaid­rot par tem­pe­ra­tū­ras svār­stī­bām un to, kā­pēc jā­velk ce­pu­re, bet ma­zā­kam bēr­nam vien­kār­ši jā­liek da­rīt. Ja tas ne­ra­da no­piet­nas se­kas ve­se­lī­bai, var­būt var arī ļaut vi­ņam uz brī­di pa­mē­ģi­nāt, kā ir tad, kad salst ausis. Jā­dod ie­spē­ja iz­zi­nāt pa­sau­li, pro­tams, ne­ap­drau­dot ve­se­lī­bu un dro­šī­bu. Pus­au­dža ve­cu­mā ir viens posms, kad bērns sa­dum­po­jas un kad pa­zi­ņas un vie­nau­dži vi­ņam ir lie­lā­ki gu­ru ne­kā ve­cā­ki. Kā pa­ies šis pe­ri­ods - tas ļo­ti at­ka­rīgs no kon­tak­ta, ko ve­cā­ki ar bēr­nu spē­ju­ši uz­tu­rēt līdz tī­ņu ve­cu­mam, cik lie­lā mē­rā vi­ņi pirms tam stās­tī­ju­ši un skaid­ro­ju­ši sva­rī­gas lie­tas. Un tas pra­sa dar­bu.

«Pui­kas (mei­te­nes) tā ne­da­ra!»

Pui­kas ne­raud, ne par ko ne­sū­dzas un mīl fut­bo­lu, mei­te­nes ne­klai­gā, spē­lē­jas ar lel­lēm un ne­kāpj ko­kos...

Ti­ra­žē­jot šos ste­reo­ti­pus, mēs esam ie­gu­vu­ši sa­bied­rī­bu, ku­rai ne­rak­stīts li­kums liedz iz­rā­dīt sa­vas emo­ci­jas un jū­tas. Bet, lai cil­vēks bū­tu ga­rī­gi piln­vēr­tīgs, vi­ņam ir jā­spēj tās iz­rā­dīt. Ja arī vī­rie­tis, jo se­viš­ķi pui­ka, raud - tas ir nor­mā­li. Pē­dē­jā lai­kā ļo­ti pla­ši tiek ru­nāts par lo­mu sa­da­lī­ju­mu starp dzi­mu­miem un pār­spī­lē­ta po­li­tko­rek­tu­ma vār­dā rei­zēm no­nā­kam līdz ab­sur­dam. Ir ti­kai nor­mā­li, ka pui­kām pērk zē­nu ro­taļ­lie­tas un mei­te­nēm - mei­te­ņu. Arī lo­mu sa­da­lī­jums ģi­me­nē ir pa­šas ģi­me­nes da­rī­ša­na, gal­ve­nais, lai vis­i ģi­me­nes lo­cek­ļi jū­tas la­bi ar sa­vām vēr­tī­bām.

«Ne­sa­trau­cies par nie­kiem!»

Tā tiek teikts gan ma­zu­lim, ku­ram sa­gru­vis le­go tor­nis, gan pa­mat­sko­las audzēk­nei, kad vie­nau­dži ap­smē­ju­ši jaun­o ma­tu sa­kār­to­ju­mu, un tam, ku­ram vie­nī­ga­jam kla­sē vēl nav jaun­ākā mo­de­ļa tele­fo­na.

Jā­mē­ģi­na ie­do­mā­ties se­vi bēr­na si­tu­āci­jā un at­ce­rē­ties, kā pa­ši ju­tā­ties lī­dzī­gā ve­cu­mā. Kas mums šķiet nie­ki, bēr­nam var būt ve­se­la tra­ģē­di­ja. Viņš ir mo­rā­li jā­pa­bal­sta. Ga­dī­ju­mā ar ma­tu sa­kār­to­ju­mu va­ja­dzē­tu arī ie­dzi­ļi­nā­ties si­tu­āci­jā: vai ar to viss kār­tī­bā, kurš to ap­smē­ja, kāds bi­ja si­tu­āci­jas kon­teksts. At­tie­cī­bā uz tele­fo­nu ir vērts pa­jau­tāt: vai tu esi slik­tāks par ci­tiem tā­pēc, ka tev tā­da tele­fo­na nav, un vai, kā­ro­to ie­gūs­tot, tu ju­tī­sies lai­mīgs vai var­būt ti­kai būs ap­mie­ri­nā­ta mir­kļa vē­lē­ša­nās, kas nā­kot­nē tev kā per­so­nī­bai ne­ko ne­dos?

«Tev ma­nis ne­maz nav žēl!»

Te­vis dēļ man trīc ro­kas, jā­dzer no­mie­ri­no­šas tab­le­tes. Tev ne­maz nav žēl omī­tes - vi­ņai asins­spie­diens sa­cē­lies, redz, cik tā­lu tu esi mūs no­ve­dis!

Ja bēr­nī­bā tev vi­su lai­ku stās­ta, ka tu esi slikts un te­vis dēļ tu­vi­nie­kiem jā­cieš, tas ra­da vai­nas ap­zi­ņu, kas vē­lāk dzī­vē var iz­rai­sīt pro­blē­mas. Cil­vēks iz­augs liels un vi­su lai­ku ju­tī­sies par kaut ko vai­nīgs, jeb­ku­rā dzī­ves si­tu­āci­jā būs tiek­sme vai­not se­vi, kaut arī vi­ņam ar to ne­būs ne­kā­da sa­ka­ra.

«Nē, mēs to ne­pir­ksim, nav nau­di­ņas.»

Rei­zēm nau­di­ņas pa­tie­šām nav, bet bie­ži tā ir arī at­ru­na, lai ne­bū­tu jā­ie­lai­žas dis­ku­si­jās par to, vai ie­kā­ro­tā lie­ta bēr­nam ir va­ja­dzī­ga.

Tas ir nor­mā­li, ja bēr­nam de­li­kā­ti, bez pār­me­tu­ma pie­ska­ņas sa­ka: «Tev jau ir tik daudz man­tu - kam tev vēl vie­na? Vai tu no tā bū­si lai­mī­gāks?» Ja bērns ir ve­cu­mā, kad ie­spē­jams re­ālis­tis­ki ap­spriest šā­das lie­tas, ģi­me­nei ag­ri vai vē­lu nā­kas vi­ņam stās­tīt, kā vei­do­jas ģi­me­nes bu­džets un kā­da ir eko­no­mis­kā si­tu­āci­ja. Kat­ram ir sa­va tak­ti­ka, kā var pa­skaid­rot bēr­nam, ja kā­da lie­ta ir ne­adek­vā­ti dār­ga vai par dār­gu kon­krē­ta­jai ģi­me­nei. Bet pa­vi­sam ma­zam bēr­nam ir jā­būt bēr­nī­bai, un vi­ņam ne­va­jag pa­dzi­ļi­nā­ti klās­tīt par ģi­me­nes ma­te­ri­āla­jām grū­tī­bām.

«Vis­iem bēr­ni kā bēr­ni, ti­kai man...»

...īs­ta so­dī­ba, ga­ta­vais krusts, kaut kāds pār­pra­tums!

Tā ir tā pa­ti ko­dē­ša­na - tu esi lū­zers, ne­kam ne­de­rīgs. Jo se­viš­ķi ma­zam bēr­nam ir vieg­li to ie­likt vēr­tī­bu sis­tē­mā. Ir jā­pa­rā­da bēr­nam - te tev ir stip­rās pus­es, te tev vēl jā­pa­strā­dā. No­teik­ti va­jag vi­ņu sla­vēt par to, kas ir iz­de­vies, un ne­kā­da ga­dī­ju­mā ne­sa­lī­dzi­nāt ar ci­tiem. Ne vis­as lie­tas vis­iem bēr­niem pa­do­das vie­nā­di la­bi; kā­dam var­būt liels pa­nā­kums ir vien­kār­ši sa­ņemt sek­mī­gu at­zī­mi. Tas ne­no­zī­mē, ka bēr­nu ne­drīkst kri­ti­zēt, bet tas jā­da­ra kon­struk­tī­vi. Ne­vis tu esi slikts, bet ta­va rī­cī­ba vai tavs kon­krē­tais darbs.