Kā­pēc žā­vas pie­līp un vai žāvāties ir veselīgi?

Žā­vā­ties ir ne­pie­klā­jī­gi? Bet var­būt vien­kār­ši da­bis­ki, pat ve­se­lī­gi...

Lai gan žā­vas ir pla­ši iz­pla­tī­ta pa­rā­dī­ba, zi­nāt­nei jo­pro­jām nav pār­lie­ci­no­ša iz­skaid­ro­ju­ma, kā­pēc tās va­ja­dzī­gas. Ta­ču da­bai no­teik­ti ir bi­jis kāds no­lūks, lie­kot žā­vā­ties dzīv­nie­kiem un cil­vē­kiem, jo ne­kas ne­no­tiek tā­pat vien.

Skā­bek­ļa trū­kums nav no­tei­co­šais

Ve­cā­kai un vi­dē­jai pa­au­dzei sko­lā mā­cī­ja, ka žā­vā­ša­nās ir skā­bek­ļa trū­ku­ma un pār­mē­rī­ga ogļ­skā­bās gā­zes dau­dzu­ma se­kas. Tas šķi­ta lo­ģis­ki un ne­ap­strī­da­mi, ta­ču vē­lāk pē­tī­ju­mos šis uz­skats ti­ka ap­gāzts, jo no­skaid­ro­jās, ka eks­pe­ri­men­ta da­līb­nie­ki, ku­ru or­ga­nisms bi­ja ba­gā­tī­gi ap­gā­dāts ar skā­bek­li, tā­pēc ne­sā­ka žā­vā­ties ma­zāk, bet pa­aug­sti­nāts ogļ­skā­bās gā­zes dau­dzums ne­li­ka cil­vē­kiem žā­vā­ties bie­žāk.

Kā­pēc žā­vas pie­līp?

Arī tā ir grū­ti iz­skaid­ro­ja­ma pa­rā­dī­ba. 40-60% cil­vē­ku sāk žā­vā­ties, re­dzot, kā to da­ra ci­ti. Ja gri­bat se­vi pār­bau­dīt, at­ro­diet in­ter­ne­tā kā­du žā­vā­ša­nās vi­deo, ta­ču pie­tiek vien­kār­ši re­dzēt at­tē­lu, kur kāds žā­vā­jas, vai pat ti­kai la­sīt tek­stu par žā­vā­ša­nos. Ša­jā ap­stāk­lī tiek vai­nots at­da­ri­nā­ša­nas re­flekss - tas pats, kas liek mums arī smai­dīt vai smie­ties ci­tiem lī­dzi. Pa­stāv uz­skats, ka žā­vā­ša­nās evo­lū­ci­jas gai­tā nā­ku­si mums lī­dzi no dzīv­nie­ku pa­sau­les un tā ir bez­vār­du ko­mu­ni­kā­ci­jas for­ma. Pie­mē­ram, ba­bu­ī­nu ba­ra lo­cek­ļi žā­vā­jo­ties da­ra cits ci­tam zi­nā­mu, ka laiks do­ties pie mie­ra - no­žā­vā­jas te viens, te otrs, vis­bei­dzot žā­vā­jas arī bar­ve­dis, un tas ir sig­nāls vi­siem ie­kār­to­ties uz du­su. Tie­sa, ne vien­mēr žā­vā­ša­nās lie­ci­na, ka nāk miegs. Cil­vē­kam tā var kal­pot par brī­di­nā­ju­ma zī­mi: stop, tu tū­līt aiz­mig­si, ja jau esi at­slā­bi­nā­jies tik tā­lu, ka sāc žā­vā­ties.

Žā­vas var būt ve­se­lī­gas

Žā­vā­ša­nās ne­vis vei­ci­na mie­gu, bet pa­līdz ar to cī­nī­ties, jo tās lai­kā no­tiek dzi­ļa ie­el­pa, asi­nis ba­gā­ti­nās ar skā­bek­li, bet sa­spring­tie se­jas, kak­la un ple­cu mus­ku­ļi, kas pie­da­lās žā­vā­ša­nās pro­ce­sā, pa­āt­ri­na gal­vas sma­dze­ņu asins­ri­ti, uz­la­bo asins­ap­gā­di un sma­dze­nes at­kal strā­dā ak­tī­vāk. Bie­ži, lai gan ne vien­mēr, cil­vēks žā­vā­jo­ties arī iz­stai­pa ro­ku, kā­ju un mu­gu­ras mus­ku­ļus. Bet kār­tī­gi iz­stai­pī­ties ne­vie­nam ne­nāk par ļau­nu, jo se­viš­ķi tiem, kas pa­va­da il­gu lai­ku, sē­žot pie da­to­ra vai pie stū­res. Arī acu ār­sti, iz­rā­dās, at­bal­sta žā­vā­ša­nos, jo tās lai­kā mē­dzam ne­daudz sa­miegt acis, iz­da­lās vai­rāk asa­ru un uz­la­bo­jas acu mit­ri­nā­ša­na. Žā­vas var ma­zi­nāt gal­vas­sā­pes, jo īpa­ši, ja žā­vā­jo­ties ar pirkst­ga­liem vieg­li pa­ma­sē žok­ļus. Ja, li­do­jot lid­ma­šī­nā, aiz­krīt au­sis, žā­vā­ša­nās pa­līdz at­brī­vo­ties no ne­pa­tī­ka­mās sa­jū­tas.

Ie­spē­jams, va­ja­dzī­ga plau­šām

Tā kā žā­vā­jo­ties ie­stiep­jas plau­šas un ap­kār­tē­jie au­di, ir te­o­ri­ja, ka žā­vā­ša­nās mēr­ķis ir pa­sar­gāt plau­šas no pār­mē­rī­gas sa­plak­ša­nas. Tas arī iz­skaid­ro­tu, kā­pēc cil­vēks žā­vā­jas brī­žos, kad el­pa kļūst sek­lā­ka - kad viņš ir no­gu­ris, gar­lai­kots vai tik­ko pa­mo­dies. Ir arī uz­skats, ka žā­vā­ša­nās pa­līdz plau­šās vien­mē­rī­gi iz­pla­tī­ties sur­fak­tan­tam - vie­lai, ku­ru iz­da­la al­ve­o­lu epi­tē­lijs un ku­ra no­dro­ši­na plau­šu gai­sa mai­si­ņu vieg­lu pie­pil­dī­ša­nos ar gai­su. Ie­spē­jams, ka tie­ši tā­pēc aug­lis mā­tes mie­sās žā­vā­jas, sā­kot jau no 11. at­tīs­tī­bas ne­dē­ļas - viņš ga­ta­vo­jas lie­tot plau­šas, kad būs pie­dzi­mis. Vēl vie­na te­o­ri­ja ir tā­da, ka žā­vā­ša­nās mo­bi­li­zē or­ga­nis­mu, jo ne vien ie­stiep­jas plau­šas, bet arī pa­āt­ri­nās sirds­dar­bī­ba, un tas no­tiek, kad ne­pie­cie­šams kon­cen­trē­ties vai dar­bo­ties ar lie­lu fi­zis­ku un emo­ci­o­nā­lu slo­dzi, tā­pēc mū­zi­ķiem rei­zēm uz­nāk žā­vas pirms kon­cer­ta vai spor­tis­tiem - pirms star­ta. Tā­pat iz­teik­ta do­ma, ka žā­vā­ša­nās va­ja­dzī­ga, lai re­gu­lē­tu sma­dze­ņu tem­pe­ra­tū­ru, ku­ras var pār­karst glu­ži kā in­ten­sī­vi lie­tots da­tors.

Žā­vā­ša­nās un rak­sturs

Jū­tī­gas da­bas cil­vē­kiem ar tiek­smi rak­ņā­ties se­vī žā­vas pie­līp bie­žāk ne­kā skar­ba rak­stu­ra īpaš­nie­kiem. Tie, ku­ri ir imū­ni pret žā­vām, bie­ži vien ne­pa­ma­na, ka iz­tu­ras pret ci­tiem cil­vē­kiem ne­tak­tis­ki un aiz­vai­no­jo­ši, ne­ie­do­mā­jas, ka vi­ņi va­rē­tu kā­du sā­pi­nāt. Pa­vi­sam re­ti žā­vas pie­līp ši­zo­frē­ni­jas slim­nie­kiem. Ja cil­vē­kam ir lie­lā­ka no­slie­ce just ci­tiem lī­dzi un lie­lā­ka spē­ja uz­tvert ap­kār­tē­jo no­ska­ņo­ju­mu, tad vi­ņam, ie­spē­jams, ne­ap­zi­nā­ti arī ir lie­lā­ka tiek­sme žā­vā­ties, kad to da­ra ci­ti.

Žā­vā­ša­nās sa­bied­rī­bā tiek uz­tver­ta kā ne­pie­klā­jī­bas pa­zī­me un ne­cie­ņa pret sa­run­bied­ru, ta­ču, bū­sim go­dī­gi, pret to ne­ko ne­var ie­sākt, vie­nī­gi aiz­likt ro­ku mu­tei priek­šā un at­vai­no­ties. Bet si­tu­ā­ci­jā, kad nav jā­rē­ķi­nās ar stin­grām eti­ķe­tes pra­sī­bām, vis­la­bāk ir žā­vā­ties no sirds, dzi­ļi ie­vel­kot un ar at­vieg­lo­ju­mu iz­pū­šot el­pu, vien­lai­kus kār­tī­gi iz­stai­pot ķer­me­ni.