\\Māja
Pēcsvētku mazbudžeta našķi – ūdenskliņģeri
 
©depositphotos.com

Cepsim ūdenskliņģerus. Tie ideāli atbilst janvāra sākuma tendencei ēst taupīgāk – gan izmaksu, gan kaloriju ziņā. Prāts jau arī vairs nenesas uz svētku delikatesēm, jo pat vislabākās lietas kādreiz apnīk. Cerība, ka ģimenes budžetu glābs samazinātais PVN Latvijai raksturīgajiem augļiem un dārzeņiem, tā īsti neattaisnojās. Nedēļas nogale ir klāt, klimata apstākļi joprojām neļauj baudīt ziemas priekus, un jo vairāk tāpēc brīvo laiku var izmantot, lai izceptu kaut ko pieticīgu, tomēr gardu.

Ūdenskliņģeru priekšteči acīmredzot ir beigeļi. Pie mums tie ir maz izplatīti, bet citur pasaulē labi pazīstami un pat apvīti ar leģendām. Domājams, ka izgudroti Viduseiropā 17. gadsimta pirmajā pusē.

Beigeļus cep no rauga mīklas, kas iejauta ūdenī, pievieno mazliet sāls, iesala ekstrakta un cukura, var pielikt arī pavisam niecīgu taukvielu daudzumu. Uzraudzēto mīklu sadala gabaliņos un piešķir tiem seglu kāpšļu formu: izveltnē pirksta resnuma veltnīšos, galus savieno, stingri saspiežot (tas ir svarīgi, lai vēlāk vārot beigelis neizjuktu). Var rīkoties arī vienkāršāk: mīklas gabaliņu saveļ bumbiņā, ar samiltotu pirkstu vidū izdur caurumu, ko virpinot paplašina līdz vajadzīgajam lielumam. Uz 10 minūtēm atstāj uz mīklas dēļa, kas apkaisīts ar cieti. Pēc tam beigeļus uzmanīgi iegremdē lielā katlā ar verdošu ūdeni, vāra pusminūti, tad ar putu karoti apvērš un vāra vēl pusminūti, pēc tam uzmanīgi izceļ, notecina, liek uz plāts un cep cepeškrāsnī. Mūsdienās receptūrā vērojama attālināšanās no pirmsākumiem, maiznieki pircējiem piedāvā sāļus, saldus, aromatizētus un vēl dažnedažādus beigeļus.

Būtībā beigeļus nav nepareizi saukt par ūdenskliņģeriem, jo līdzība patiešām ir liela: gan mīkla abiem iejauta ūdenī, gan abi pabijuši verdošā ūdenī pirms cepšanas, tā iegūstot garoziņu, kas vienlaikus ir kraukšķīga un staipīga, kā arī īpašu konsistenci. Ūdenskliņģeriem mēs varam brīvāk izvēlēties formu. Latviskās tradīcijās ceptiem ūdenskliņģeriem parasti pievieno ķimenes, tās uzkaisa virsū vai piejauc mīklai, tad pēc vārīšanas ķimeņu garša izceļas īpaši spilgti. Lai būtu lielāka dažādība, var izmantot arī sezama, saulespuķu vai ķirbju sēkliņas.

Ūdenskliņģeri ir ļoti draudzīgi maciņam, tiem var izmantot zemākas šķiras miltus, vajadzīgs pavisam nedaudz taukvielu, mazliet sāls un cukura, var izmantot gan presēto, gan sauso raugu; liela kliņģeru daudzuma pārziešanai pietiek ar vienu olu, bet var iztikt arī bez tās.

Ūdenskliņģeru receptes latviešu pavārgrāmatās gadu gaitā pēc būtības nav mainījušās, taču detaļas atšķiras, piemēram, var gatavot mīklu ar ieraugu vai bez tā, iespējami arī varianti pilnīgi bez taukvielām.

Der zināt:

* Ideāli samīcīta ūdenskliņģeru mīkla ir tāda, kas pārstāj lipt pie rokām.

* Izveidotos kliņģerus atstāj uzrūgšanai un viegli samiltota mīklas dēļa. Izkaisīto miltu daudzums nav jāpārspīlē, jo, iegremdējot kliņģerus vārošā ūdenī, tie rada nevēlamu putošanu.

* Ūdens katlam jābūt pietiekami dziļam, to piepilda aptuveni par trim ceturtdaļām.

* Ūdenskliņģerus uzmanīgi ielaiž katlā un vāra, līdz tie uzpeld. Ja tas ilgstoši nenotiek, viegli pabīdot ar putu karoti, jāpārliecinās, vai mīkla nav pielipusi katla dibenam.

*Ja kliņģeri tik ilgi rūguši uz dēļa, ka katlā negrimst, tie tomēr brīdi jāapvāra no abām pusēm.

* Jāraugās, lai kliņģeri katlā nesaliptu cits ar citu un nedeformētos.

* No ūdens izņemtos kliņģerus cenšas pēc iespējas rūpīgāk notecināt, lai uz plāts nenonāktu ūdens.

* Ūdenskliņģerus var veidot apaļus vai iegareni gredzenveidīgus, tradicionālā kliņģeru formā ar vidū savītu pīni, kā radziņus u.c.

* Visgardākie ir svaigi cepti un vēl silti ūdenskliņģeri, bet tos var arī uzglabāt pāris dienas.

* Ūdenskliņģerus mēdz ēst arī pārgrieztus, vidū ieziežot sviestu, svaigo sieru, kausēto sieru u.c.

Receptes

Ūdens kliņģeri

Uz 1 litru ūdens ņem vienu ēdamkaŗoti sāls, tējkaŗoti cukura, 25 gr. rauga un 2 klgr. labus kviešu miltus. Uzraudzē un liek uz dēli. Ja vajadzīgs, pastiprina vēl ar miltiem, un tā mīklu ar delnām strādā vienu stundu, kamēr tā gluži stingra un vijīga, tad liek vēl uzrūgt. Izveido kliņģerīšus, kurus vēl uzraudzē. Pie kliņģeru izveidošanas apkaisa dēli ar ķimenēm, kuŗas rullējot ierullējas kliņģeros. Tad ieber kliņģerus jau vārītā ūdenī, kuŗam pieliek drusku sāls. Kad kliņģeri uzvārās, ņem laukā un tūliņ liek tos uz plātes, pārsmērē ar ūdeni un cep ātrā krāsnī gatavus.

N. Suta. Pavāru grāmata (1930)

Ūdens kriņģeļi

Ūdens - 2 gl.

Sāls - 1 tējkaŗ.

Sviests - 50 g

Raugs - 25 g

Milti - 1,2 kg

Ķimenes

No ūdens, rauga un daļas miltu sagatavo ieraugu. Uzrūgušai mīklai pievieno sāli, izkausētu sviestu un piemīca pārējos miltus tā, lai iznāk labi cieta mīkla. Uzraudzē, vēl reizi samīca, sadala 50 g smagos gabaliņos un izveido kriņģeļus. Lai kriņģeļus varētu labāk izveidot, mīklas dēli laiku pa laikam apslauka ar mitru drānu. Izveidotos kriņģeļus uzraudzē, liek vārošā ūdenī (pieliek sāli) un no abām pusēm mazliet apvāra. Ar putojamo kaŗoti izceļ, liek uz plātes, pārkaisa ar ķimenēm un cep labā siltumā gatavus.

Pavāru māksla. Sastādījusi Minjona (1937)

Ūdenskliņģeri

550 - 600 g kviešu miltu

250 g ūdens

25 g rauga

50 - 70 g sviesta vai margarīna

sāls, ķimenes

Mīklu gatavo ar ieraugu. Uzrūgušu mīklu liek uz mīklas dēļa, saveļ, sadala gabaliņos (45 - 50 g), izveido kliņģerus un uzraudzē. Pēc tam kliņģerus liek verdošā ūdenī, kam pievienots sāls, un vāra, līdz tie paceļas ūdens virspusē. Tad ar putu karoti no ūdens izņem, liek uz ieziestas plāts, pārkaisa ar ķimenēm un cep cepeškrāsnī stiprā siltumā.

Ņ. Masiļūne, A. Pasopa. Latviešu ēdieni (1986)