Lidija Pupure. Skaistums dod dzīvesprieku
Eleganta, sievišķīga, dzīvesgudra – tā var raksturot Dailes teātra aktrisi Lidiju Pupuri. Kur slēpjas aktrises mundrums un dzīvesprieks?
Daili par savām otrajām mājām aktrise sauc 57 gadus. Jaunākā loma ir režisora Aleksandra Morfova iestudētā izrāde Svinības, kur Lidija atveido galvenā varoņa māti. Par otro māti Lidija dzīvē kļuvusi daudziem saviem tuvajiem, arī bārabērniem, un viņas padomi un dzīves vērtējums iet pie sirds arī krustbērniem.
«Man šis rudens nācis ar milzīgu negaidītu pārbaudījumu un triecienu. Pirms diviem gadiem šķīros no brālīša un māsas. Šoruden negaidīti 53 gados aizgāja māsas dēls Konstantīns Pupurs - politologs, vēsturnieks, valodnieks, man ļoti tuvs cilvēks. Līdz ar to šis rudens man ir ļoti sāpīgs un raisa daudz pārdomu. Man pašai bērnu nav, bet daudzi mani saukuši un sauc par savu otro mammu. Diemžēl dzīve ir nežēlīga, un daudzi no viņiem jau aizsaulē,» uz smeldzīgas nots sarunu sāk Lidija. Viņa atzīst, ka izturību, mundrumu un dzīvesprieku noteikti dodot Dailīte, arī interese un prieks par visu dzīvē notiekošo. «Tagad man teātrī ir brīvāks periods un gatavojamies pasākumam E. Smiļģa Teātra muzejā, kur 3. decembrī notiks atceres sarīkojums, veltīts kolēģei Ventai Vecumniecei. Viņai šogad paliktu 90,» atklāj Lidija.
Aktrise esot ziemas bērns (nākamgad 9. februārī svinēs 76. šūpļa svētkus) un pat zinot, kādā dienā piedzimusi - aukstā, ar lielu sniegu un saulīti. Tāpēc šādas dienas sevišķi patīk. Taču allaž viņai ļoti nepieciešama saule un gara gaisma. «Lasu spēku dodošas grāmatas - man mājās tādu ir krietni daudz. Šis rudens bija tik lietains un drūms, tāpēc priecājos par katru saulainu dienu. Draugi mani mudina izrauties no mājām, kaut kur aizbraukt. Aicina uz Austrāliju, Ameriku. Varbūt arī saņemšos,» piebilst dailēniete.
Lidijai mājās esot daudz puķu - jau trīs gadus esot acālijas, kuras ziedot visnepiemērotākajā laikā. Un bagātīgi. Uz āderēm stāvot milzīga līdakaste. Esot arī orhidejas un dažādi ziedošie kaktusi, un Ķīnas roze! Saimniece gan neko īpašu nedarot - vien aplaistot, apčubinot, parunājoties ar augiem. Aktrise darbojas organizācijā, kas palīdz daudzbērnu ģimenēm un veciem ļaudīm ar pārtiku un drēbēm: «Cilvēki atnes, mēs sadalām un aiznesam trūcīgajiem. Kādai kundzei palīdzējām pārvākties uz sociālo māju - viņa mīt Vecmīlgrāvī, tāpēc apciemošana tik bieži nesanāk. Biežāk ar viņu pa telefonu sarunājamies.»
«Pašlaik teātrī esmu aizņemta vairākās izrādēs, bet pavasarī režisora un aktiera Intara Rešetina iestudētajā lugā Balta vārna melnā krāsā paredzēta jauna loma. Gan jau gadīsies vēl kāds darbiņš,» pieļauj dailēniete. Aktrise tam ir gatava. Patīk arī tikšanās ar skatītājiem bibliotēkās, kur var atnācējus iepriecināt ar labu dzeju vai esejām.
«Man patīk labs, inteliģents humors, patīk viss skaistais. Šajā vecumā ir jāmācās priecāties par citiem. Arī jauniešiem, kas ir gudri un skaisti. Spēku un prieku dod daba. Tā arī nomierina. Cik skaisti sakoptas ir mūsu mazpilsētas! Vienīgi cilvēku nav... Tas sāp. Sāp arī katra tuva cilvēka aiziešana. Mundrumu dod tas, ka es protu priecāties par citiem. Man jābūt gudrai, stiprai un pacietīgai šajā vecumā un jāmeklē intereses, sabiedrība, kurā pabūt, jābūt aktīvai. Ja tu spēj priecāties par citiem, kuriem iet labi un kaut kas izdodas, tad taču tu jūties tā, it kā ar tevi pašu tas būtu noticis,» dzīvesgudrus vārdus teic Lidija Pupure.