Kādēļ esam tik stresaini? Kuri paradumi veicina stresu?

Apnikusi gaušanās par spriedzes pilno dzīvi, bet, žēlojies vai nežēlojies, taisnība vien ir – ik brīdi var atgadīties lietas, kas rada stresu, reizēm kā sniegs uz galvas uzkrīt nopietnas nepatikšanas, bet reizēm pietiek ar nelaipnu vārdu pārmaiņu tramvajā. Un nereti rodas jautājums – kāpēc viens cilvēks spēj pretoties stresam patiešām kritiskā situācijā, kamēr citu izsit no līdzsvara katrs nieks? Pārliecinoši atbildēt grūti, jo te mijiedarbojas daudzi faktori. Tomēr izpētīts, ka stresu bieži veicina mūsu pašu paradumi. Pamēģiniet no tiem atteikties, un varbūt stress mazināsies.

Pārmērīgs kofeīna patēriņš. Kafijai un citiem kofeīnu saturošiem dzērieniem ir stimulējoša iedarbība, bet, ja tos lieto par daudz, šī iedarbība kļūst pārmērīga un veicina nervozitāti.

Pārņemtība ar lietām, ko nevar mainīt. Ir jāprot samierināties gan ar laika ritējumu un dabas kaprīzēm, gan ar citu cilvēku nepilnībām, gan ar paša pagātnē pieļautajām kļūdām, kuras vairs nav iespējams labot. Tās jāuztver kā mācība priekšdienām un jāiet vien tālāk.

Neizgulēšanās. Nepietiekams miega daudzums ir neskaitāmu problēmu katalizators, un stress nav izņēmums. Neizgulējies cilvēks nav labākajā formā ne fiziski, ne garīgi un var sastrādāt lietas, kas dod pamatu arvien jaunam stresam.

Situācijas «atgremošana». Vai es visu izdarīju pareizi, vai tikai nepateicu ko muļķīgu, vai kādu neaizvainoju, un ja nu mani pārprata, un ja nu priekšnieks tagad būs neapmierināts... Savu rīcību dažkārt vajag pārdomāt, bet nemitīga katra sīkuma analizēšana un neesošu problēmu izdomāšana tikai veicina spriedzi. Domāsim par sevi pozitīvāk!

Nepārtraukta sirds kratīšana. Ir labi, ja mums ir draugi vai tuvinieki, ar kuriem var satikties un atklāti izrunāties, lai ap sirdi kļūtu vieglāk un skats uz dzīvi atkal taptu gaišāks. Bet ir cilvēki, kuri visu laiku žēlojas, runā un domā par dažādām negācijām, fokusējas tikai uz problēmām un nelaiž tās vaļā. Pārējie ar laiku sāk no viņiem izvairīties.

Vilcināšanās lēmumos un rīcībā. Atlikti uz vēlāku laiku parasti tiek tieši nepatīkamākie, darbietilpīgākie, garlaicīgākie un neskaidrākie uzdevumi, līdz tie sakrājas un iestājas panika. Ja cilvēks apzinās, ka viņam piemīt tieksme vilcināties, ir vērts vismaz svarīgākajiem darbiem sastādīt plānu un mēģināt to ievērot. Stress mazināsies.

Ātra padošanās grūtībām. Ja pēkšņi izrādās, ka saradies daudz vairāk darbu vai risināmu problēmu, nekā bija domāts, daļa cilvēku piedzīvo tik lielu stresu, ka sāk darboties nesakarīgi, ķerties te pie viena, te pie otra darba un nepadara nevienu. Jāmācās arī šādā situācijā sadalīt prioritātes vai vismaz, ilgi nedomājot, sākt vienu darbu, padarīt to līdz galam un tad ķerties pie nākamā.

Cenšanās visu paveikt vienam. Cilvēkiem ar augstu stresa līmeni bieži ir princips: ja gribi, lai kaut kas tiek padarīts kārtīgi, tad dari to pats. Viņi cenšas tikt ar visu galā gan darbā, gan sadzīvē, lai gan reizēm būtu vajadzīga tikai neliela citu cilvēku piepalīdzēšana, lai justos labi un atviegloti. Jāmēģina noticēt, ka draugi gatavi palīdzēt ar prieku.