CILVĒKSTĀSTS: Jānis Seiksts gandrīz 50 savus dzīves gadus atdevis keramikai
26. septembrī madonietis, visā Latvijā un starptautiski atzītais keramiķis Jānis Seiksts atzīmēja 70. dzimšanas dienu. Gandrīz 50 savus dzīves gadus viņš atdevis keramikai, savā mūžā pārcilājis ap 100 tonnām māla. Veidots daudz kas – krūzes, vāzes, bļodas, svečturi, dārza keramika, drastiski velniņi, ziloņi laimei, Madonas simbols – gailīši. «Dzīvi esmu ļoti labi nodzīvojis. Par to esmu gandarīts. Pats saimnieks sev, pats formas domātājs. Visu daru ar savām rokām un izdomāju ar smadzenēm. Dzīve nav bijusi velta,» filozofē Jānis un pastāsta, ka septiņdesmitgadei par godu ziemā Madonas novadpētniecības un mākslas muzejā atklās viņa personālizstādi.
Skolotājs paver ceļu uz keramiku
«Esmu dzimis latgalietis: esmu no Ludzas puses, Ezerniekiem. Kad es bērnībā dzīvoju Latgalē, mūsu pagastā jau divas skoliņas nolikvidēja. Tādā kā trīsstūrī pie Rītupes dzīvojām, un nebija tālu Ludza, Kārsava, Rēzekne. Mums bija viensēta, un tolaik Ezerniekos ļoti daudz iedzīvotāju mita. Bija skaists celiņš un katoļu baznīca. Bet padomju laikā bija tā, ka ceļus neatjaunoja, izbrauca bedres ar smago tehniku. Cilvēki pamazām izvācās no tām vietām,» bērnībā piedzīvoto savā dzimtajā novadā šodien atceras keramiķis.
Latgales jaunieši padomju laikos pameta dzimtās vietas. Tagad vairs nevarot atrast savas mājas vietu - viss zālē un kokos ieaudzis. «Es pirmo klasi beidzu Stiglavas pamatskolā, pēc tam mācījos Rēzeknes internātskolā, jo mēs ģimenē bijām pieci bērni. Tēvs smagi slimoja un nomira, kad es vēl tikai ceturtajā klasē mācījos. Tā bija ļoti laba internātskola - bija sporta zāle, notika zīmēšanas un gleznošanas nodarbības, filmas rādīja. Man bija kolosāls skolotājs - Antons Kūkojs. Viņš bija gan režisors un aktieris, gan gleznotājs un dzejnieks,» par savu pedagogu jūsmo viedais vīrs.
Toreiz žurnāls Bērnība izsludināja konkursu, un Jānis tam iedeva savas gleznas. Ieguva republikā otro vietu. «Un mans progresīvais skolotājs Antons saka: tev jāiet pa mākslas ceļu. Man jau sajēgas nekādas - domāju, vai viņš man to saka nopietni. Skolotājs uzstāj - tev jāstājas mākslas skolā. Un tā es pēc astotās klases beigšanas iestājos Rēzeknes lietišķās mākslas vidusskolā. Smagi gāja, jo biju internātskolas bērns. Internātskolā biju tādā kā aprūpē, un pēkšņi - par dzīvokli jāmaksā, par ēdamo jāgādā pašam. No otras puses, tas bija rūdījums - kā dzīvē dzīvot? Pabeidzu mākslas skolu un nekad neesmu nožēlojis, ka visu mūžu par keramiķi nostrādāju,» turpina Seiksts.
Gribu radoši strādāt!
«Man skolas laikā bija iespēja pabūt Latgalē, Silajāņos, kur keramiķi jau trīsdesmitajos gados bija saņēmuši godalgotas vietas pasaules mākslas izstādē Parīzē. Tur katrs otrais pagastā - keramiķis. Un nekādi rudzi neauga. Visriņķī - māla kalni,» iestarpina Jānis. Viņa skolotājs Kūkojs uz Silajāņiem organizējis braucienu ar riteņiem - visas mājas, visus meistarus apbraukājuši. Keramiķim tas ļoti paticis, un viņš pat lauskas salasījis. Kādas tik tur dzidras krāsas nebija!
Tolaik kolhozos vajadzēja strādāt, un mākslu neatzina. Bija mākslas zinātnieks Jānis Pujāts, kurš bija iedziļinājies Latgales keramikā. Viņš aizbrauca uz Maskavu, kur tolaik bija kultūras ministre Jekaterina Furceva. Teica: mums tautas mākslas keramikas nozare sāk izmirt - lai māksliniekus atbrīvo no darbiem kolhozos, no nodokļu atmaksas. Un tad visu atcēla. «Es tieši beidzu lietišķos un varēju brīvi strādāt,» atceras Seiksts.
Pēc mākslas skolas divi obligātie gadi bija jānolauž Jēkabpilī - Latvijas keramikas iecirknī. «Tas bija svētīgs laiks. Riktīgi, profesionāli ar rokām veidot darbus. Tur bija lielas normas. Es nostrādāju pusotru gadu un tad jau perfekti virpoju. Toreiz sāka pāriet uz formām un vajadzēja veidot kārtīgas alus krūzes. Tas iedzina profesionālo varēšanu - lai gan man tur bija meistari Kaļvas, kuri jau otrajā paaudzē strādāja par keramiķiem - visas skolas bija apguvuši,» tālāko dzīves gājumu klāsta keramiķis. Kaļvas arī jaunajam keramiķim vaicājuši - ko tu piecus gadus mākslas skolā darīji, ja neproti virpot? Pēc Jāņa domām, mākslas skola dod radošo domāšanu, bet, piemēram, virpošanas iemaņu apguvei skolā laika ir par maz.
«Kāpēc es aizgāju no Latvijas keramikas? Jo tur pārgāja uz masveida ražošanu. Krūzes pārsvarā sāka liet formās, tās nebija ērtas praktiskai lietošanai, visas vienādas. Cik ilgi kaut ko tādu var izturēt? Man apnika, un es aizbraucu uz Rīgu, uz Kultūras ministriju, un pateicu, ka man diplomā rakstīts mākslinieks - meistars. Gribu radoši strādāt! Atbraucu uz Cēsīm, uz Komunālo uzņēmumu kombinātu, un pieteicos darbam keramikas cehā,» par savu dzīvi stāsta Jānis Seiksts.
Ceļš aizved uz Madonu
«Divus gadus nostrādāju kombinātā, un tad pie mums atbrauca no Madonas rajona nopelniem bagātie dārznieki - selekcionāri. Viens no viņiem, Aleksandrs Maizītis, saka - zināt, mums ir tukša māja laukos ar akmens šķūni un klēti. Vai negribat? Saimnieks ar mieru pārdot. Latgalē māja jau bija pārdota, un man vēl bija iekrāta naudiņa - varēju šo lauku māju iegādāties. Tur nodzīvoju 22 gadus. Savedu māju kārtībā, un man ļoti patika apkārtējā daba, lauki. Upe turpat, kas atgādināja bērnību. Tur dzīvojot, apprecējos ar sieviņu Tiju, kura pēc specialitātes ir filoloģe. Piedzima bērni - meita Evija, tagad strādā par klīnisko logopēdi, un dēls Mārtiņš, tagad jurists, bet beidzis arī mākslas skolu. Man tagad palīdz cepļu kurināšanā, jo tas ir ļoti smags un laikietilpīgs process.»
Bērni neiet tēva pēdās, bet Jānis lēš, ka varbūt vienpadsmit gadus vecā mazmeitiņa Evelīna, kura ļoti skaisti zīmē un dievina zirgus, mācās arī mākslas skolā, turpinās vectēva ceļu.
Tagadējā mājā Madonā, Dumpu ielā, Seiksti dzīvo jau gandrīz 30 gadus. To paši saviem spēkiem uzcēluši. Ir darbnīca, keramikas apdedzināšanas ceplis, pirtiņa, neliela izstāžu zālīte. Tagad tā iekļauta Madonas novada tūrisma apskates objektos, ieguvusi kultūras zīmi Latviskais mantojums. Ciemos brauc ne tikai no Latvijas malu malām, bet arī daudz ārzemju viesu.
Kuram patiktu kāpostus vien ēst?
Seikstiem ir viesu grāmatas, un kādas tik Latvijas slavenības tajās nav atstājušas savus ierakstus! Antra Liedskalniņa, Imants Ziedonis, Elfrīda Pakule, Aleksandrs Daškovs, Māris Čaklais, Lija Brīdaka, Olga Dreģe, Leopolds Ozoliņš, Ilze Indrāne, Aina un Guntis Ulmaņi. Eksprezidents Andris Bērziņš, Madonu apmeklējot, arī iegriezies, un viņam dāvināta vāze. Juris Brežģis, kurš jau Aizsaulē, uzrakstījis pat Jānim veltītu dzejoli, un pirmais raksts par keramiķi toreizējā laikrakstā Padomju Jaunatne ar virsrakstu Jānītis no «Jānīšiem» bija tieši Jura rakstīts. Tolaik vēl keramiķis mita savās pirmajās lauku mājās Jānīši netālu no Madonas.
Jānis stāsta, ka viņam vislabāk patīkot tradicionālā keramika - krūkas, dažādu formu vāzes, dekoratīvie šķīvji, svečturi un citi veidojumi. Dzīvē visu kaut ko veidojis. «Kuram gan patiktu vien kāpostus visu mūžu ēst vai vienu formu visu mūžu taisīt? Būtu garlaicīgi. Man ļoti patīk veidot dārza keramiku - dažādus dzīvnieciņus. Tas ir diezgan sarežģīti, un, teikšu godīgi, podu ir vieglāk izveidot. Bet patīk man viss. Man varbūt arī tās figūras apniktu, jo tās ir diezgan sarežģītas. Es veidoju grupas un tad pagalmā uzstādu tādos bariņos. Interesanti izskatās,» priecājas profesionālis. Keramiķim bijušas neskaitāmas personālizstādes gan Latvijā, gan ārpus tās. Pirmā - 1967. gadā - Rēzeknē.
Mākslinieks pastāsta, ka glezno arī akvareli. «Gleznošana ir kā meditācija, bet ar mālu fiziski jāstrādā. Krāsa uzreiz parāda sevi, kad to uzliec uz audekla. Keramikā jāgaida - divas reizes jāapdedzina. Man ļoti darbojas fantāzija, bet māksliniekam jau tā jābūt. Es biju uzaicināts uz Madonas sadraudzības pilsētu Vaiji Vācijā, uz plenēru. Es izveidoju Madonas simbolu - gaili. Līdz šai dienai šis darbs stāv goda vietā Vaijes rātsnamā,» lepojas Jānis.
Keramika - mūžam jauna
Keramikas ēra nav pagājusi - cilvēki arī šodien iegādājas darbus. «Galvenais, lai keramikas darbs nebūtu bezgaumīgs - lai ir kompozīcija, proporcijas. Es visu laiku veidoju to, ko vēl neesmu veidojis. Gadās, ka pasūta atkārtoti, bet tieši tādu figūru vairs nevar izveidot,» turpina jubilārs un atzīst, ka latviešiem jau vispieejamākais ir māls. Lai ražotu porcelānu, jābrauc uz Angliju, Vāciju, Franciju pēc materiāla. Mēs taču dzīvojam uz māla kalniem. «Man, piemēram, stikls ir vēss, bet māls ir plastisks materiāls. Porcelānu formās lej, un reti kurš formas veido. Vienīgi apglezno ar otiņu.» Mākslinieks vēl strādā Aronas pagasta Kusas pamatskolā - māca mazajiem bērniem veidošanu.
Jāņa keramikas darbi un akvareļi ir ļoti pieprasīti - tie aizceļojuši uz daudzām vietām Latvijā, arī uz ārzemēm - uz Izraēlu, ASV, Austrāliju, Kanādu un vēl citām pasaules valstīm. «Ja cilvēkiem patīk, man arī patīk strādāt. Esmu dzimis laimes krekliņā un daru dzīvē to, kas man visvairāk patīk. Visiem vajag iet uz priekšu - nevajag čīkstēt un vaimanāt. Vajag strādāt, pilnveidot sevi. Viss piepildīsies, ja būs mērķis,» atzīst Jānis Seiksts.