Uzzini, kas jāņem vērā piec­des­mit­gad­nie­kam, domājot par veselību

Cil­vēks nav vecs tā­pēc vien, ka dzim­ša­nas die­nas tor­tē no­pūs­tas 50 sve­cī­tes. Jaun­ie­šiem, ie­spē­jams, šķiet, ka tas jau ir so­līds ve­cums, bet pa­ši piec­des­mit­gad­nie­ki bie­ži vien at­zīst, ka šis vi­ņu mū­žā ir skaists laiks – bēr­ni iz­au­gu­ši, kaut kas dzī­vē jau sa­sniegts un at­liek vai­rāk lai­ka sev, ne­re­ti ro­das vēl­me šo to pa­veikt arī sa­bied­rī­bas la­bā. Ener­ģis­ki un ak­tī­vi dar­bo­jo­ties, piec­des­mit­gad­nie­kam ir jā­būt arī pie­tie­ka­mi dzī­ves­gud­ram, lai rū­pē­tos par la­bas ve­se­lī­bas, dzī­ves­prie­ka un mo­žu­ma sa­gla­bā­ša­nu, lai va­rē­tu la­bi jus­ties arī 60, 70 un, ja Dievs dos, pat 100 ga­du ve­cu­mā.

Spē­ki nav bez­ga­lī­gi

Joks, ku­rā to­mēr ir lie­la da­ļa pa­tie­sī­bas: cil­vēks līdz 40-50 ga­du ve­cu­mam da­ra vi­su, lai sa­vu ve­se­lī­bu sa­beig­tu, bet pēc tam - lai glāb­tu to, kas vēl at­li­cis. Pa­tie­šām, dau­dzi cil­vē­ki mū­ža pir­ma­jā pus­ē vien­kār­ši tē­rē da­bas do­tos re­sur­sus un ti­kai vē­lāk sa­prot, ka tie nav bez­ga­lī­gi, tā­pēc jā­sāk rū­pē­ties par iz­tē­rē­to spē­ku at­ra­žo­ša­nu un ie­vē­rot ve­se­lī­ga dzī­ves­vei­da prin­ci­pus. Tas, ka pēc 50 ga­du ve­cu­ma dau­dziem kon­sta­tē sirds un asins­va­du sli­mī­bas, pa­aug­sti­nā­tu ho­les­te­rī­na lī­me­ni asi­nīs un da­žā­das ci­tas pro­blē­mas, nav ne­iz­bē­ga­ma ve­cu­ma pa­zī­me, bet vai­rāk pa­rā­da mū­su laik­me­ta skar­bo se­ju un ne­sa­kār­to­to ve­se­lī­bas ap­rū­pes sis­tē­mu, kas diem­žēl nav vēr­sta uz sli­mī­bu pro­fi­lak­si. Ja cil­vē­kam ap 50 ga­diem ir bi­ju­šas kā­das no­piet­nas sirds un asins­va­du lik­stas, tad viņš jau ir no­nā­cis me­di­ķu re­dzes­lo­kā, bet, ja tā­das nav at­ga­dī­ju­šās, ir pē­dē­jais laiks pa­do­māt par pro­fi­lak­si pa­šam. Vēl - jā­būt in­for­mē­tam par da­bis­ka­jām pār­mai­ņām, kas no­tiek or­ga­nis­mā me­no­pau­zē un an­dro­pau­zē, lai va­rē­tu ša­jā mū­ža pos­mā rū­pē­ties par dzī­ves kva­li­tā­ti.

Jā­iz­prot or­ga­nis­ma va­ja­dzī­bas

Pa­rei­zi rī­ko­jas tie, ku­ri, ejot ga­diem, ne­at­sa­kās no fi­zis­kās un ga­rī­gās ak­ti­vi­tā­tes. Starp ci­tu, pa­stāv uz­skats, ka cil­vēks sa­sniedz sa­va in­te­lek­tu­ālā po­ten­ci­āla mak­si­mu­mu ap 60 ga­du ve­cu­mu, kad bei­dzot kļūst pie­tie­ka­mi no­svērts, ap­do­mīgs, spēj pie­ņemt no­piet­nus lē­mu­mus un ne­ļauj emo­ci­jām val­dīt pār se­vi. Ie­vē­ro­ja­mu pa­sau­les po­li­ti­ķu un kul­tū­ras dar­bi­nie­ku vi­dū šā­du pie­mē­ru ir diez­gan. Lai sa­gla­bā­tu la­bu paš­sa­jū­tu, ir jā­ap­zi­nās, kā­das or­ga­nis­mam kat­rā ve­cum­pos­mā ir va­ja­dzī­bas pēc vi­ta­mī­niem un mi­ne­rāl­vie­lām, kā­da ir ie­tei­ca­mā slo­dze, uz­turs un die­nas re­žīms. Pro­tams, jā­ņem vē­rā kat­ra cil­vē­ka in­di­vi­du­ālās īpa­šī­bas un da­bas do­tais po­ten­ci­āls. Kāds, vēl ne­sa­snie­dzot pen­si­jas ga­dus, jau ir pa­stā­vīgs da­žā­du spe­ci­ali­tā­šu ār­stu pa­cients, un vi­ņam jā­sa­mie­ri­nās ar no­teik­tiem dzī­ves­vei­da ie­ro­be­žo­ju­miem. Vēl kāds vis­iem spē­kiem pre­to­jas do­mai par ga­du ri­tē­ju­mu un, gri­bē­dams ci­tiem no­de­mons­trēt, cik jauns un brašs viņš jū­tas, uz­ņe­mas pār­mē­rī­gu slo­dzi, ātr­i iz­deg un ie­dzī­vo­jas ve­se­lī­bas pro­blē­mās. Vis­la­bāk, ja par dzī­ves­vei­da jau­tā­ju­miem var ne­stei­dzī­gi iz­ru­nā­ties ar ār­stu, bet, ja tā­das ie­spē­jas nav, ie­tei­cams vien­kār­ši ie­klau­sī­ties sa­vā or­ga­nis­mā un ie­vē­rot ve­se­lī­gu mē­re­nī­bu itin vi­sās dzī­ves jo­mās. Jā­zi­na arī, ka, kļūs­tot ve­cā­kam, or­ga­nis­mam pa­ras­ti nā­kas grū­tāk uz­ņemt un iz­man­tot vi­ta­mī­nus un mi­ne­rāl­vie­las. To sek­mē arī sli­mī­bas, ēdien­kar­tes no­pli­ci­nā­ša­nās, ēst­gri­bas kri­tums. Jā­rū­pē­jas, lai no­dro­ši­nā­tu va­ja­dzī­gos vi­ta­mī­nus, mak­ro­ele­men­tus un mik­ro­ele­men­tus, ne­pie­cie­ša­mī­bas ga­dī­ju­mā lie­to­jot pie­mē­ro­tus uz­tu­ra ba­gā­ti­nā­tā­jus. Tos iz­vē­lē­ties vis­la­bāk pa­lī­dzēs ārsts vai ap­tie­kārs. Kom­bi­nē­jot vai­rā­kus šā­dus pro­duk­tus paš­iem, vien­mēr pa­stāv risks, ka da­žā­du sa­stāv­da­ļu de­vas un pro­por­ci­jas ne­būs iz­vē­lē­tas veik­smī­gi. Tā­dēļ ir vērts pa­mek­lēt vi­ta­mī­nu un mi­ne­rāl­vie­lu kom­plek­su, kas vis­la­bāk at­bilst kon­krē­tā cil­vē­ka or­ga­nis­ma pra­sī­bām un kur ra­žo­tājs ie­kļā­vis da­žā­das sa­stāv­da­ļas sa­ba­lan­sē­tās at­tie­cī­bās.

Vien­kār­šas, bet efek­tī­vas lie­tas

Rū­pē­jo­ties par sa­vu ve­se­lī­bu, ne­va­ja­dzē­tu aiz­mirst arī pa­vi­sam vien­kār­šas lie­tas, kas bie­ži tiek at­gā­di­nā­tas ve­se­lī­bai vel­tī­tos rak­stos: vai­rāk lai­ka jā­pa­va­da da­bā, el­po­jot svai­gu gai­su un pa­stai­gā­jo­ties; uz­tu­rā jā­lie­to vai­rāk svai­gu aug­ļu, dār­ze­ņu un šķiedr­vie­lām ba­gā­tu pro­duk­tu, mak­si­mā­li at­tu­ro­ties no bal­to mil­tu iz­strā­dā­ju­miem, ne­ve­se­lī­giem sal­du­miem, gā­zē­tām li­mo­nā­dēm, kon­ser­viem, E vie­lām ba­gā­tiem pus­fab­ri­kā­tiem un ātr­ās ēdi­nā­ša­nas uz­ņē­mu­mu pro­duk­ci­jas. Ļo­ti la­bi, ja var ie­vē­rot re­gu­lā­ras ēdien­rei­zes un pēc ie­spē­jas ēst mā­jās ga­ta­vo­tas mal­tī­tes no svai­giem pro­duk­tiem. At­bil­sto­ši sa­vai fi­zis­ka­jai sa­ga­ta­vo­tī­bai jā­cen­šas vin­grot. Pār­kāp­jot 50 ga­du sliek­sni, cil­vē­ki ar­vien vai­rāk sāk no­vēr­tēt pa­rei­za dar­ba un at­pū­tas, no­mo­da un mie­ga re­žī­ma no­zī­mi, kā arī har­mo­nis­kas at­tie­cī­bas ar ap­kār­tē­jiem, kas ļauj iz­tikt bez pa­stā­vī­ga stre­sa.

No­de­rī­gi:

• Pēc 50 ga­du ve­cu­ma or­ga­nis­mā sāk vei­do­ties B gru­pas vi­ta­mī­nu (B2, B6, B12) de­fi­cīts, trūkst arī fo­lij­skā­bes, D un C vi­ta­mī­nu, kal­ci­ja un se­lē­na. Hro­nisks B6 vi­ta­mī­na, fo­lij­skā­bes, mag­ni­ja un se­lē­na trū­kums pa­lie­li­na sirds un asins­va­du sli­mī­bu ris­ku.
• Lai kal­cijs, kas uz­ņemts ar uz­tu­ru, or­ga­nis­mā tik­tu piln­vēr­tī­gi iz­man­tots, ir ne­pie­cie­šams D vi­ta­mīns. Tas no­dro­ši­na kal­ci­ja uz­krā­ša­nos kau­los, stip­ri­na kau­lu sis­tē­mu. Kal­ci­ja un D vi­ta­mī­na trū­ku­ma dēļ at­tīs­tās os­te­opo­ro­ze.
• Jā­uz­ņem pie­tie­ka­mi daudz mag­ni­ja, kas pa­līdz no­vērst brī­vo ra­di­kā­ļu kai­tī­go ie­tek­mi, aiz­sar­gā no sirds un asins­va­du sli­mī­bām, pa­ze­mi­na asins­spie­die­nu.
• Da­ļa ga­dos ve­cā­ku cil­vē­ku cieš no B6 vi­ta­mī­na trū­ku­ma, kas var ra­dīt no­gu­ru­mu, maz­asi­nī­bu, mus­ku­ļu kram­pjus, ādas pro­blē­mas un de­pre­si­ju.
• Jā­rū­pē­jas arī par acu ve­se­lī­bu. Jo aug­stā­ka vi­ta­mī­nu - anti­ok­si­dan­tu (A,C,E) kon­cen­trā­ci­ja asi­nīs, jo zem­āks ir ka­ta­rak­tas risks. Mū­ža ot­ra­jā pus­ē re­dzes pa­slik­ti­nā­ša­nās var būt sais­tī­ta arī ar de­ģe­ne­ra­tī­vām iz­mai­ņām acs tīk­le­nē. Šīs pa­to­lo­ģi­jas at­tīs­tī­bas ris­ku var ma­zi­nāt, re­gu­lā­ri lie­to­jot C un E vi­ta­mī­nus, be­ta ka­ro­tī­nu un cin­ku. Spē­cīgs anti­ok­si­dants, kurš va­ja­dzīgs acu ve­se­lī­bai un la­bai re­dzei, bet kas ir no­zī­mīgs arī pro­sta­tas ve­se­lī­bai, ir lu­te­īns.
• Za­ļās tē­jas eks­trakts, kas ba­gāts ar anti­ok­si­dan­tiem, kal­po sirds un asins­va­du ve­se­lī­bai, pa­līdz aiz­sar­gāt ādu no ul­tra­vi­ole­to sta­ru kai­tī­gās ie­tek­mes, sa­gla­bāt ādas elas­tī­gu­mu u. c.
• La­bam sma­dze­ņu un ner­vu sis­tē­mas dar­bam ne­pie­cie­šams B1, B6, B12 un C vi­ta­mīns, kā arī pan­to­tēn­skā­be. Lie­la no­zī­me ir ga­rī­gai ak­ti­vi­tā­tei - ie­tei­cams re­gu­lā­ri ap­gūt jaun­u in­for­mā­ci­ju un ie­ma­ņas, mā­cī­ties sveš­va­lo­das u. c.
• At­bal­stu imūn­sis­tē­mai, kas ir ne­pie­cie­šams arī pēc 50 ga­du ve­cu­ma, sniegs cinks, se­lēns, B6, B12 un D vi­ta­mīns.
• Iz­vē­lo­ties vi­ta­mī­nu pre­pa­rā­tus, ie­tei­cams dot priekš­ro­ku tiem, kas ne­sa­tur cu­ku­ru, ķī­mis­kās krās­vie­las un aro­māt­vie­las.