Neraugoties uz visām dzīves grūtībām, cilvēku mūža ilgums pieaug arī Latvijā, tāpēc ir likumsakarīgi, ka lielāks kļūst to cilvēku skaits, kuriem ir dažādas locītavu problēmas. Visizplatītākā no tām ir osteoartrīts – deģeneratīva skrimšļu slimība, kuras iespaidā locītavas zaudē gludo slīdvirsmu, kļūst raupjas, trauslas, deformētas un sāpīgas. Pie osteoartrīta noved bioloģisku un mehānisku faktoru kopums. Daļu no tiem mēs paši nespējam ietekmēt, bet daļu varam novērst vai mazināt.
Gan no dzīves kvalitātes, gan no ekonomiskā izdevīguma viedokļa par locītavu veselību vislabāk ir rūpēties, kamēr vēl problēmas nav sākušās. Viens otrs saka - nekas, gan jau dakteri arī man ieliks mākslīgās locītavas. Protams, locītavu endoprotezēšana šodien ir standarta operācija un ārsti to prot labi veikt, tomēr tā ir domāta gadījumiem, kad vairs nav citas alternatīvas, kas palīdzētu pacientam atgūt dzīves kvalitāti. Deģeneratīvās locītavu izmaiņas parasti attīstās pakāpeniski, un mēs paši varam daudz ko darīt, lai attālinātu brīdi, kad nāksies domāt par operāciju.
Osteoartrīta izpausmes
Skrimslis, kas klāj locītavu slīdvirsmu, ir aptuveni piecus milimetrus biezs un ar gadiem tas nodilst. Tomēr normāli skrimslim būtu jāsaglabājas pietiekami gludam, lai locītavā netiktu traucēta slīdamība. Ja cilvēkam ir osteoartrīts, skrimslī rodas daudz mikroskopisku plaisiņu, un virsma kļūst nelīdzena. Iekaisuma procesā, skrimslim sadrūpot, atbrīvojas bioloģiski aktīvas vielas, kas kairina sinoviālo apvalku, tas pietūkst, spiež uz locītavas kapsulu un cīpslām, tāpēc jūtamas sāpes. Visbiežāk osteoartrīts skar ceļu locītavas. Osteoartrīts var būt patstāvīga slimība, bet to var izraisīt arī citas kaites. No šīs slimības stipri cieš dzīves kvalitāte, jo tā rada sāpes un stīvumu, kustību ierobežojumu locītavās, kaulu berzēšanos, muskuļu vājumu, ko var pavadīt asinsizplūdums un karstuma sajūta, locītava šķiet nestabila, ļodzīga. Smagākos gadījumos rodas arī pārvietošanās grūtības un iestājas invaliditāte, pastāvīgās sāpes un kustību ierobežojums rada nomāktību un var pat novest līdz depresijai.
Medicīna nespēj novērst osteoartrīta cēloņus, taču var ārstēt tā izpausmes - sāpes, stīvumu, kustību ierobežojumu, kā arī kavēt procesa tālāko attīstību. Ārstēšana var būt medikamentoza vai ķirurģiska, palīdz arī dzīvesveida izmaiņas, vingrošana u.c. Katram pacientam šie jautājumi jāizrunā ar ārstu individuāli. Ja sāp locītavas, vispirms nepieciešams noteikt precīzu diagnozi. Osteoartrīts ir visbiežāk sastopamais problēmas cēlonis, taču vainīgas var būt arī citas slimības. Ceļu un citu locītavu sāpes un stīvumu nevajadzētu uzskatīt par parādību, ar kuru vecumdienās jāsamierinās.
Osteoartrīta riska faktori:
Ģenētiska predispozīcija.
Traumas, jo sevišķi - atkārtotas.
Vecums - vairāk nekā 50 gadu, sievietēm - periods pēc menopauzes iestāšanās.
Paaugstināts ķermeņa masas indekss.
Slimības, kas saistītas ar vielmaiņas traucējumiem.
Pārmērīga fiziska slodze ar pastāvīgu locītavu pārpūli.
Vingrošana patiešām palīdz
Tautā izplatīts ir pieņēmums, ka stīvums un diskomforts locītavās rodas no «nolietošanās», tāpēc locītavas vajadzētu pasaudzēt un pietaupīt, ierobežojot kustību daudzumu. Patiesībā ir tieši otrādi - vingrošana labvēlīgi ietekmē locītavu veselību. Tas attiecas gan uz cilvēkiem ar normālu ķermeņa masu, gan uz tiem, kuriem ir liekais svars un aptaukošanās. Vingrošana palīdz attīstīt lokanību, palielināt locītavās kustību apjomu un uzlabo dzīves kvalitāti. Kādā pētījumā ASV tika iekļauti cilvēki ar aptaukošanos un lieko svaru, kuriem bija ceļu locītavu osteoartrīts. Ievērojot diētu un regulāri vingrojot, respondenti pēc kāda laika atzina, ka ceļi vairs nav tik stīvi un sāp mazāk. Pētīts ir arī jautājums par to, kādas fiziskās aktivitātes locītavām ir visieteicamākās. Par tādām atzītas ūdens aerobika, peldēšana, riteņbraukšana, stiepšanās vingrinājumi un vienkārši pastaigas, būtībā jebkura mierīga, mērena vingrošana dod pozitīvu rezultātu. Cilvēkiem, kuriem ir nopietnākas veselības problēmas, par fiziskajām aktivitātēm jākonsultējas ar ārstu, vēlams apmeklēt fizioterapeitu.