MĪLESTĪBAS STĀSTS: Kopīgais ceļš, kas turpinās bērnos un bērnu bērnos

Liepājnieki Ārija un Pēteris Sudmaļi kopā nodzīvojuši garu mūžu – 7. augustā viņi svinēja savu kāzu 52. gadadienu. Kopā ir izaudzinājuši deviņus bērnus, uzcēluši māju, iekopuši dārzu. Arī tagad joprojām viņiem apkārt ir bērni – desmit mazbērni un divi mazmazbērni. Ikdiena Liepājā paiet, rūpējoties par māju, kurai apkārt dārzs, un vasarās – par mazdārziņu laukos. Arī baudot vienam otra tuvumu.

Pirmā satikšanās - vilcienā

Kā abi satikās? Ārija dzīvojusi Jelgavā un mācījusies Rīgā pedagoģijas skolā. Katru rītu braukusi uz galvaspilsētu. Savukārt Pētera dzīvesvieta bijusi pie radiem Rīgā, bet studējis viņš Jelgavas Lauksaimniecības akadēmijā - Mežsaimniecības fakultātē. Tā nu abi katru dienu braukuši pretējā virzienā. «Prakses laikā bērnudārzā pāris reizes bija jābrauc ar pēcpusdienas vilcienu uz Rīgu. Saredzējāmies stacijā, tad vilcienā, un pēc tam, ejot pa ielu uz prakses vietu, jutu, ka man seko. Izrādījās, viņa dzīvesvieta arī ir uz to pusi. Nākamajā reizē, satiekoties vilcienā, jau runājām kā seni paziņas,» stāsta Ārija.

Skolu beidzot, viņa saņēma norīkojumu darbam Talsos - bija jānostrādā obligātie divi gadi. Liels bijis pārsteigums, kad Pēteris viņu Talsos uzmeklējis. Braucis ar stopiem - tas tajā laikā bijis ļoti iecienīts pārvietošanās veids, īpaši studentiem. Bijušas pat īpašas grāmatiņas ar taloniem, kuros ierakstīja nobraukto kilometru skaitu, un tad atdeva šoferiem, kuriem bija ar tiem iespēja piedalīties loterijā un laimēt automašīnu. Tā tika stimulēts, lai autovadītāji būtu ieinteresēti uzņemt pa ceļam pasažierus. Vai tas bija droši? Jā, tā Ārijai un Pēterim likās.

Jātiek galā pašiem

Pēteris Lauksaimniecības akadēmiju beidzis 1966. gada janvārī, un viņu nosūtīja darbā uz Liepāju - kokapstrādes kombinātu Baltija. Pēc tam arī sieva (viņi apprecējušies 1965. gadā Jelgavā) pārcēlusies uz Liepāju un sākusi strādāt jaunatklātajā bērnudārzā Saulīte. Solītais dzīvoklis jaunajiem speciālistiem gan izpalicis, un pašiem nācies meklēt, kur dzīvot. «Tikai pēc deviņiem gadiem tikām pie dzīvokļa jaunā mājā ar skatu uz jūru, kamēr skaisto ainavu neaizklāja citas ēkas,» sievas teikto paturpina vīrs.

Tajā laikā Sudmaļiem jau bijuši četri bērni. Vēlāk piepulcējās pārējie. Lūk, viņi visi vecuma secībā: Kristīne, Anete, Agnese, Kristaps, Ivars, Reinis, Indriķis, Renāte un Aivis.

KOPĀ. Zelta kāzās Ārija un Pēteris kopā ar draugiem, daļu no bērniem, mazbērniem un mazmazbērniem piestāja arī pie bijušās darbavietas - kokapstrādes kombināta Baltija, no kuras šodien jau maz kas pāri palicis / Foto no Sudmaļu ģimenes albuma

«Bērnudārzā nostrādāju līdz Kristapa piedzimšanai. Ļoti grūti bija savienot darbu ar ģimeni, jo vairāk tāpēc, ka mums ar visu bija jātiek galā pašiem. Pēterim bija maiņu darbs, tad nu mēs mainījāmies - kad es rīta maiņā, tad viņš vakara. Mani radi, draugi palika Jelgavā, bet jauniegūtie draugi - Talsos. Kaut Pēterim Liepāja bija dzimtā puse, te palikusi bija tikai viņa māmulīte - krustmāte, kas Pēteri izaudzināja, kad viņš bija palicis bez vecākiem, un krustmātes māsa,» stāsta māmiņa.

Māju ceļ desmit gadus

«Pēc Kristapa piedzimšanas gadu nostrādāju Baltijas mentīšu cehā. Gāju uz darbu piecos no rīta. Kad uz darbu devās Pēteris, skrēju mājās, lai tad, kad viņš atgriežas no darba, ietu atstrādāt savas darbadienas otru pusi. Saņēmu algu pēc padarītā. Kad pārcēlāmies uz jauno dzīvokli, sāku strādāt Liepājas tipogrāfijā kā mājražotāja - līmēju celofāna kulītes zeķēm. Smagi un kaitīgi veselībai, bet varēju būt mājās, strādāt, kad varu, arī naktīs. Un viss tikai tāpēc, lai nopelnītu pensiju, lai būtu nepārtrauktais darba stāžs,» pamato Ārija.

Pensijā viņa aizgājusi 50 gadu vecumā ar 25 latu pensiju. Pēteris strādāja visu mūžu - 30 gadus - vienīgi Baltijā, bet pirmspensijas gados, kad kombinātā viss sāka brukt un jukt, zaudēja darbu. Tā ceļš novedis līdz pašu mājas celtniecībai.

Savas mājas, plašas, kur visiem pietiktu vietas - tai laikā ģimenē bija 15 cilvēku. Un tas viss dzīvoklī, kuram bija četras istabiņas un 54 kvadrātmetru dzīvojamā platība! Jā, kamēr desmit gadu garumā cēlām māju, bērni jau daļa sāka savu dzīvi.»

Bērni - pašu pasaulīte

«Kāpēc mums tik daudz bērnu? Varbūt tāpēc, ka šeit bijām ļoti vieni. Mēs izveidojām paši savu pasaulīti. Man Liepājā 52 gadus ir tikai viena draudzene, ar kuru uzturam sakarus,» turpina daudzbērnu mamma.

Ārija arī daudz adījusi un tamborējusi bērniem drēbītes. Meitas Kristīne, Anete un Agnese daudz zīmējušas jau no ļoti agra vecuma un sūtījušas zīmējumus uz dažādiem konkursiem. «Dejošana - mans sapnis - bērnos nerealizējās. Pētera sapnis - sportošana - arī kaut kā ne, lai gan puikas tagad izauguši labprāt pēc darba dažkārt aiziet basīti uzspēlēt,» atzīst Ārija. Savukārt mammas sapni par mūziku bērni ir piepildījuši. «Gāja mūzikas skolā, apguva instrumentus - neviena jubileja nebija bez koncerta. Daudzus gadus dziedāja Skolēnu kultūras namā Vaduguns pie skolotājas Mirdzas Vanagas,» par ģimenes aizraušanos stāsta Ārija.

Tagad seniori atzīst, ka dzīvē bijis daudz prieka, arī asaru, lai gan lepnums tās liedza izrādīt. «Galvenais - nepadoties, nenolaist rokas. Šodien grūti, varbūt rītdiena atnesīs ko jaunu. Vienmēr pateikšos dzīvei, liktenim, ka bija iespēja izaudzināt bērnus, iestādīt kokus, kas turpinās zaļot vēl ilgi pēc mums, pateikšos Pēterim par kopīgo ceļu, par atbalstu, par dzīves materiālās puses nešanu uz saviem pleciem, lai es varētu lidināties mākoņos. Paldies bērniem, ka viņi spēja visu izturēt!».