TIK VIENKĀRŠI: Ve­se­lī­gi pa­ņē­mie­ni āt­rai ga­ra­stā­vok­ļa uz­la­bo­ša­nai

Ga­ra­stā­vok­lis uz nul­les, ta­ču maz ti­cams, ka tū­līt nāks kāds prie­cīgs no­ti­kums, kas ļaus sa­spa­ro­ties, lai āt­ri un vieg­li pa­veik­tu die­niš­ķos dar­bus, jo dzī­vei, šķiet, pa­do­mā ti­kai ne­pa­tī­ka­mi pār­stei­gu­mi. Ta­ču pēt­nie­ki ap­rē­ķi­nā­ju­ši, ka dzī­ves ap­stāk­ļi ti­kai par des­mit pro­cen­tiem no­sa­ka to, cik mēs jū­ta­mies lai­mī­gi vai ne­lai­mī­gi. Ap­tu­ve­ni par 50 pro­cen­tiem lai­mī­gums ir ģe­nē­tis­ki ie­pro­gram­mēts, lī­dzī­gi kā no­teikts ki­lo­gra­mu skaits, uz ku­ru ķer­me­nis vi­su lai­ku tie­cas, bet pā­rē­jie 40 pro­cen­ti ir at­ka­rī­gi no pa­ša cil­vē­ka ap­zi­nā­tu pū­li­ņu re­zul­tā­ta.

Lai āt­ri uz­la­bo­tu omu un no­mie­ri­nā­tos, cil­vē­ki mēdz ie­dzert, uz­smē­ķēt, ēst sal­du­mus, kaut arī la­bi zi­na, ka tas nav ve­se­lī­gi. Viens mek­lē no­mie­ri­no­šas zā­les, ot­ram ga­ra­stā­vok­lis uz­la­bo­jas pēc pa­ma­tī­gas ie­pirk­ša­nās, tre­ša­jam kļūst vieg­lāk, ja viņš iz­gāž sa­vas ne­ga­tī­vās emo­ci­jas uz ci­tiem. Bet pa­stāv arī ci­tas al­ter­na­tī­vas - tik vien­kār­šas, ka pa­ras­ti par tām pat ne­ie­do­mā­ja­mies.

Ve­cās, la­bās bil­des

Lai uz­la­bo­tu ga­ra­stā­vok­li, var pār­lū­kot sa­vus bēr­nī­bas un jau­nī­bas die­nu at­tē­lus, bēr­nu al­bu­mus, bil­des no da­žā­diem pa­sā­ku­miem, ko pa­tī­ka­mi at­ce­rē­ties. Kā­dā pē­tī­ju­mā, kas no­ti­ka An­gli­jā, eks­pe­ri­men­ta da­līb­nie­kiem pie­dā­vā­ja šo­ko­lā­di, al­ko­ho­lis­ku dzē­rie­nu, te­le­vī­zi­jas ska­tī­ša­nos, mū­zi­kas klau­sī­ša­nos un sa­vu fo­to­grā­fi­ju pār­lū­ko­ša­nu un no­tei­ca, kā šīs no­dar­bes ie­spai­do ga­ra­stā­vok­li. At­klā­jās, ka mū­zi­ka un šo­ko­lā­de ga­ra­stā­vok­li prak­tis­ki ne­ie­tek­mē, al­ko­hols un te­le­vī­zi­ja to pa­aug­sti­na pa­vi­sam ne­daudz, bet ģi­me­nes al­bu­ma pār­ska­tī­ša­na ceļ no­ska­ņo­ju­mu diez­gan jū­ta­mi.

Riek­sti, trek­nās zi­vis

La­bu no­ska­ņo­ju­mu pa­līdz at­gūt arī pro­duk­ti, kas ba­gā­ti ar ome­ga - 3 tauk­skā­bēm, tā­pēc pus­die­nās ie­tei­cams iz­vē­lē­ties trek­nās zi­vis, bet dar­bā gal­da at­vilkt­nē tu­rēt riek­sti­ņus, pie­mē­ram, lo­bī­tus val­riek­stus. Pits­bur­gas uni­ver­si­tā­tes pēt­nie­ki nā­ku­ši pie at­zi­ņas, ka cil­vē­kiem, kam asi­nīs ir aug­stā­ka ome­ga - 3 tauk­skāb­ju kon­cen­trā­ci­ja, pie­mīt ma­zā­ka no­slie­ce uz de­pre­si­ju. Šo tauk­skāb­ju lī­me­nis asi­nīs ti­ka no­teikts 106 cil­vē­kiem, vi­ņi iz­pil­dī­ja at­tie­cī­gus tes­tus, un iz­rā­dī­jās: jo aug­stāks ome­ga - 3 lī­me­nis, jo la­bā­ki re­zul­tā­ti.

Pa­tī­ka­ma, no­mie­ri­no­ša smar­ža

Tikt va­ļā no sprie­dzes un la­bāk jus­ties pa­līdz arī tel­pā ie­deg­ta aro­mā­tis­kā sve­cī­te, kvē­pi­nā­mais smarž­ko­ciņš, arom­lam­pi­ņa, iz­smi­dzi­nā­mie ēte­ris­ko eļ­ļu mai­sī­ju­mi, spe­ci­ā­li smar­žu ak­men­ti­ņi, sal­ve­tī­tes u.c. Iz­teik­tas no­mie­ri­no­šas īpa­šī­bas pie­mīt la­van­das aro­mā­tam, sa­vu­kārt apel­sī­nu smar­ža uz­la­bo ga­ra­stā­vok­li un liek pa­smai­dīt. Ie­cie­nī­ti ir arī va­ni­ļas, ing­ve­ra, cit­ro­nu, san­dal­ko­ka, ku­me­lī­šu, ber­ga­mo­tes aro­mā­ti. Jā­iz­vē­las da­bī­gas ēte­ris­kās eļ­ļas vai to mai­sī­ju­mi.

Sau­lī­te, kas ie­lū­ko­jas pa lo­gu

Daž­reiz vie­nā acu­mir­klī va­ram sa­jus­ties dzī­ves­prie­cī­gā­ki, at­vel­kot aiz­ka­rus un ļau­jot tel­pā ie­plūst sau­les gais­mai. Ja no rī­ta pēc pie­cel­ša­nās no gul­tas, at­ve­rot lo­gu, tu re­dzi, ka lau­kā spīd sau­le, tad die­na sā­kas la­bā ga­ra­stā­vok­lī - to pē­tī­ju­mā ap­lie­ci­nā­ju­šas 450 sie­vie­tes. Ja ir tā­da ie­spē­ja, sau­lī­tē pie lo­ga var ie­tu­rēt arī bro­kas­tis un veikt rī­ta ros­mi. Sa­ņe­mot pie­tie­ka­mi daudz sau­les gais­mas, cil­vēks ir prie­cī­gāks, mun­drāks, ma­zāk rai­zē­jas par ik­die­nas lik­stām un la­bāk guļ.

Iz­kus­tē­ša­nās

Se­viš­ķi va­ja­dzī­ga tiem, ku­ri au­gu die­nu strā­dā bi­ro­jā, kur nav lo­gu vai arī kur lo­gi pa­stā­vī­gi aiz­vilk­ti. Ja vi­su lai­ku jā­uz­tu­ras māk­slī­gā ap­gais­mo­ju­mā, var ras­ties mie­ga trau­cē­ju­mi un no­slie­ce uz de­pre­si­ju. Dau­dzi cil­vē­ki, bū­da­mi drū­mā no­ska­ņo­ju­mā, jū­tas iz­smel­ti, pa­gu­ru­ši, tā­pēc at­met ar ro­ku fi­zis­kām ak­ti­vi­tā­tēm. Bet zi­nāt­nie­ki ap­gal­vo, ka jā­rī­ko­jas tie­ši ot­rā­di - jā­at­rod ie­spē­ja pa­vin­grot. Ja šķiet, ka viss ap­rie­bies, ne­va­jag iz­vē­lē­ties grū­tus un sa­rež­ģī­tus vin­gro­ju­mus, bet kaut ko vien­kār­šu, vieg­lu un iz­pil­dā­mu bez lie­las līdz­do­mā­ša­nas. Var vis­maz rakt dār­zu, grābt la­pas vai stai­gāt un uz­tvert šīs no­dar­bes kā ga­rī­gu at­slo­dzi, ne­vis kā vin­gro­ša­nu. Sa­vu­kārt, ja cil­vēks ir dus­mīgs, vi­ņam tie­ši ie­tei­cams pie­vēr­sties kā­dai jau­nai fi­zis­kai ak­ti­vi­tā­tei, jo kon­cen­trē­ša­nās jau­na­jiem vin­gro­ju­miem no­vēr­sīs do­mas no dus­mu cē­lo­ņa.

Kār­to­ša­na

Ga­ra­stā­vok­li ļo­ti bie­ži bo­jā pa­ša ra­dī­tais jūk­lis - pa­pī­ru kau­dzes uz gal­da dar­bā vai iz­svai­dī­ti vir­tu­ves pie­de­ru­mi un ne­maz­gā­ti trau­ki mā­jās ie­dar­bo­jas no­mā­co­ši. Da­žam cil­vē­kam šīs ne­kār­tī­bas ir kā at­gā­di­nā­jums par dau­dziem ne­pa­veik­tiem dar­biem it vi­sās dzī­ves jo­mās. Nav tū­līt jā­me­tas ie­viest per­fek­tu kār­tī­bu no bē­ni­ņiem līdz pa­gra­bam - pie­tiek, ja sa­ve­dat kār­tī­bā te­ri­to­ri­ju, kur uz­tu­ra­ties vis­bie­žāk, pie­mē­ram, at­brī­vo­jat vie­tu uz rak­stām­gal­da vai uz vir­tu­ves gal­da, vai kur nu ne­kār­tī­ba jūs kai­ti­na vis­vai­rāk. Ja sa­krā­ju­šās pa­pī­ru kau­dzes ne­tiks rū­pī­gi sa­šķi­ro­tas, bet vien­kār­ši sa­bāz­tas kār­bās un no­lik­tas tā­lāk no acīm, tā būs ti­kai kār­tī­bas ilū­zi­ja, bet tik un tā pa­lī­dzēs jus­ties la­bāk.

Āt­rā do­mā­ša­na

Pr­in­stau­nas uni­ver­si­tā­tes psi­ho­lo­gi ie­sa­ka brī­žos, kad esi par kaut ko sa­sku­mis, sa­rī­kot do­mu skrie­ša­nos. Pie­mē­ram, ja sie­vie­te pār­dzī­vo vī­ra­mā­tes ne­jau­ko iz­tu­rē­ša­nos, vi­ņa var dot sev 30 se­kun­des, lai do­mās iz­vei­do­tu to si­tu­ā­ci­ju sa­rak­stu, ku­rās vī­ra­mā­te vi­ņai da­rī­ju­si ko la­bu. Ja ne­kas tāds ne­nāk prā­tā, tad var āt­ri at­saukt at­mi­ņā vi­sas vi­ņas slik­tās iz­da­rī­bas, jo, iz­rā­dās, arī tas kaut ko dod ga­ra­stā­vok­lim. Ie­spē­jams, āt­rā do­mā­ša­na liek sma­dze­nēs pa­stip­ri­nā­ti iz­da­lī­ties vie­lām, kas at­bil­dī­gas par la­bu no­ska­ņo­ju­mu.

Kaut kas smiek­līgs

Sir­snī­ga smie­ša­nās vei­ci­na ķī­mis­kas re­ak­ci­jas, kas uz­la­bo no­ska­ņo­ju­mu, ma­zi­na sā­pes un sprie­dzi, uz­la­bo imu­ni­tā­ti. Ja jū­tat, ka stress ir tik liels, ka tū­līt sāk­siet uz kā­du kliegt, mek­lē­jiet kaut ko smiek­lī­gu: kā­du jo­cī­gu vi­deo in­ter­ne­tā, ka­ri­ka­tū­ru, anek­do­ti utt. Arī ik­die­nā vis­ap­kārt var at­rast pie­tie­ka­mi daudz lie­tu, par ko pa­smie­ties.

Pa­tē­rē­ša­nas prieks

Dau­dzi cil­vē­ki, lai no­mie­ri­nā­tos, do­das uz vei­ka­liem un ie­gā­dā­jas da­žā­das, ne vien­mēr va­ja­dzī­gas lie­tas. Kā­da ame­ri­kā­ņu psi­ho­lo­ģe, iz­pē­tot 329 cil­vē­kus, ku­riem pie­mīt šāds pa­ra­dums, at­klā­ja, ka lai­mī­gā­ki un ap­mie­ri­nā­tā­ki ir tie, kas iz­de­vu­ši nau­du par gar­du mal­tī­ti vai bi­ļe­tēm uz kon­cer­tu, par ie­spē­ju la­bi pa­va­dīt lai­ku ko­pā ar ģi­me­ni vai drau­giem. Sa­vu­kārt ne­ap­mie­ri­nā­ti un vī­lu­šies bie­žāk ir tie, kas, ce­rot uz­la­bot ga­ra­stā­vok­li, ie­gā­dā­jas ap­ģēr­bus, apa­vus, ro­tas­lie­tas u.c.

Vie­nat­nes brī­ži

Prie­ka dzim­ša­nai va­ja­dzīgs miers, vie­nat­ne, at­pū­ta. Ma­zu­ļi, ja vi­ņiem ir pā­rāk daudz ie­spai­du, pa­griež mu­gu­ru vai aiz­sedz ar ro­kām acis. Ja mam­ma sa­prot, ka ša­jā si­tu­ā­ci­jā bērns jā­liek mie­rā, lai viņš va­rē­tu pa­būt vie­nat­nē, ma­zu­lis aug lai­mī­gāks un la­bāk sa­pro­tas ar ci­tiem. Ja dar­ba die­na pa­de­vu­sies vēt­rai­na, at­ro­di brī­di, lai at­stum­tu sa­vu krēs­lu nost no gal­da, iz­stiep­tu kā­jas un aiz­vēr­tu acis. Do­mā par lie­tām, kam nav sais­tī­bas ar dar­bu, pie­mē­ram, par to, ko da­rī­si brīv­die­nās.

Pa­tēr­zē­ša­na ar la­bu kai­mi­ņu

Sa­sto­pot jau­ku, op­ti­mis­tis­ki no­ska­ņo­tu pa­zi­ņu vai kai­mi­ņu un vieg­li ar vi­ņu pa­tēr­zē­jot, pēc brī­ža pār­stei­dzo­šā kār­tā at­klā­jas, ka arī pats jū­ties lai­mī­gāks. Iz­rā­dās, ka dzī­ves­prie­cīgs pa­viršs pa­zi­ņa var uz­mun­dri­nāt la­bāk ne­kā sa­drū­mis tuvs ra­di­nieks. Pē­tī­ju­mos arī no­skaid­rots, ka cil­vē­ki, ku­ri se­vi at­zīst par ļo­ti lai­mī­giem, tie­kas ar sa­viem kai­mi­ņiem sep­ti­ņas rei­zes bie­žāk ne­kā ne­lai­mī­gie. Tie, ku­ru drau­gi dzī­vo tu­vā­ka­jā ap­kārt­nē, jū­tas lai­mī­gā­ki par tiem, ku­ru drau­gi mīt tā­lu.

Dār­ze­ņu smal­ci­nā­ša­na

Šīs me­to­des ie­dar­bī­gu­mu at­klā­jis ārsts En­drū Veils. Pēc kā­das īpa­ši emo­ci­o­nā­las un sa­spring­tas die­nas viņš, mā­jās ga­ta­vo­jot mal­tī­ti, se­ci­nā­jis, ka dār­ze­ņu smal­ci­nā­ša­nas pro­cess lie­lis­ki neit­ra­li­zē ne­ga­tī­vu ga­ra­stā­vok­li, arī pa­ti ēdie­na ga­ta­vo­ša­na ir ra­došs pro­cess. Ārsts to kom­bi­nē arī ar vin­gro­ša­nu, jo­gu un me­di­tā­ci­ju.

Lab­da­rī­ba

Cil­vē­ki, ku­ri kaut ko da­ra, lai pa­lī­dzē­tu ci­tiem, ir lai­mī­gā­ki ne­kā tie, ku­ri ne­pa­līdz. Šis li­kums dar­bo­jas ne­at­ka­rī­gi no so­ci­ā­li eko­no­mis­kās si­tu­ā­ci­jas vi­ņu pa­šu ģi­me­nē un val­stī ko­pu­mā. Brīv­prā­tī­ga pa­lī­dzī­ba ci­tiem at­tīs­ta spē­ju ie­jus­ties ci­ta cil­vē­ka si­tu­ā­ci­jā un ļauj la­bāk no­vēr­tēt vi­su to la­bo, kas ir pa­ša dzī­vē.