Amerikāņu zinātnieku veikts pētījums, kura rezultāti publicēti žurnālā Nature Communications, atkal uzjundījis diskusijas par suņu pieradināšanas apstākļiem. Stounībrūkas universitātes ģenētiķi uzskata, ka cilvēki suņus piejaucējuši ne vēlāk kā pirms 20 000 gadu, bet iespējams, ka par mūsu senču regulāriem pavadoņiem suņi kļuvuši pat pirms 40 000 gadu. Šī zinātnieku grupa arī sliecas domāt, ka visiem mūsdienu suņiem kopējie priekšteči ir viena un tā paša vilku bara pārstāvji.
«Par to, ka suņi (Canis lupus familiaris) cēlušies no vilkiem, nav nekādu šaubu, taču, kad un kur tas noticis, hipotēzes atšķiras,» raksta žurnāls Nature, uzsverot, ka arī jaunā publikācija šīm diskusijām punktu nepieliks. To, starp citu, atzīst arī pētījuma autori Lora Botiga un Krišna Vīramahs, uzsverot, ka nepretendē uz absolūto patiesību, taču savus secinājumus izdarījuši pēc rūpīga zinātniskā darba. Viņi salīdzinājuši pirms 7000 un 4700 gadiem dzīvojušu, izrakumu laikā uzietu fosilizējušos suņu DNS ar mūsdienu suņu un vilku DNS un uz šā salīdzinājuma pamata izstrādājuši aptuvenu suņu piejaucēšanas hronoloģiju. Saskaņā ar šīm aplēsēm ģenētiskās atšķirības starp vilkiem un suņiem sākušas izpausties pirms 36 900 līdz 41 500 gadiem, bet atšķirības starp tā dēvētajiem austrumu un rietumu suņiem - pirms 17 500 līdz 23 900 gadiem. Jāuzsver, ka Stounībrūkas universitātes zinātnieki vadījušies pēc apsvēruma, ka cilvēces vēsturē suņi pieradināti tikai vienreiz, un, ja tā, tad tas noticis pirms 20 000 līdz 40 000 gadu, raksta Nature.
«Seno paraugu genomu analīze ir relatīvi jauna nozare, un mēs esam tikai pašā ceļa sākumā. Lai reizi par visām reizēm noskaidrotu, kad un kur tika piejaucēti suņi, mums nepieciešami dažāda vecuma paraugi no dažādiem reģioniem,» intervijā International Business Times norādījusi L. Botiga, kura vadīja pētnieku grupu. Taču šajā ziņā var rasties problēma, jo vēlā paleolīta, mezolīta un neolīta laikmetos (konkrētajā aspektā tieši tie visvairāk interesē pētniekus), šķiet, nav bijusi neviena kultūra, kas suņu mirstīgās atliekas apglabātu kopā ar cilvēku pīšļiem. Fosilizējušos suņu skeleti un to daļas lielākoties tiek uzieti nejauši. Senākais šāda veida atradums datēts ar aptuveni 12 700. gadu pirms mūsu ēras - šajā laikā dzīvojoša suņa žokļa kauls atrasts Vācijā, atgādina Nature.
Šis senākais atradums arī liek daļai zinātnieku uzskatīt, ka suņi pirmo reizi pieradināti Eiropā pirms aptuveni 15 000 gadu, raksta AFP. Citas hipotēzes piekritēji, savukārt, ir pārliecināti, ka tas noticis ap to pašu laiku Ķīnā. Pagājušogad Oksfordas universitātes zinātnieki publikācijā žurnālā Science mēģināja apvienot abas šīs hipotēzes. Pēc ģenētiskiem pētījumiem, kuru laikā tika salīdzināti izrakumos atrasto un mūsdienās dzīvojošo suņu DNS, viņi izteica versiju, ka pie suņu pieradināšanas faktiski vienlaikus ķērušās divas cilvēku populācijas - viena Eiropā vai Tuvajos Austrumos, bet otra - Āzijas austrumos. Šī zinātnieku grupa ar Oksfordas universitātes ģenētiķi Lorēnu Frantzu priekšgalā arī pašlaik uzskata, ka viņu versija ir pareiza, jo ar tās palīdzību ir vienkāršāk izskaidrot ģenētiskās atšķirības starp tā dēvētajiem austrumu un rietumu suņiem. Nature atgādina, ka ģenētisko pētījumu rezultāti liecina - visas mūsdienās dzīvojošo suņu sugas ir vai nu Āzijas austrumos, vai arī Eiropā, Centrālāzijā un Āfrikā dzīvojušu seno suņu pēcteči. Ir skaidrs, ka savulaik - aptuveni pirms 10 000 gadu - ir pastāvējušas divas atšķirīgas seno suņu populācijas. Un pašlaik galvenais jautājums ir - vai tās jau no sākta gala bijušas atšķirīgas (vairāku piejaucēšanu hipotēze), vai arī šīs atšķirības radušās pēc tam, kad sensenos laikos atsevišķi suņi nokļuvuši citā reģionā un sākuši veidot savu populāciju (vienas piejaucēšanas hipotēze).
«Visus savus iegūtos rezultātus mēs varam izskaidrot, pamatojoties uz pieņēmumu, ka suņu pieradināšana bijusi tikai viena, kas ir pats vienkāršākais izskaidrojums. Taču tajā pašā laikā pastāv iespēja, ka suņi vienlaikus piejaucēti dažādās pasaules malās,» sarunā ar Sciencenews.org atzinis K. Vīramahs.