PADOMI, kā ap­mā­nīt iz­sal­ku­mu (viltus trauksmi)

Iz­sal­ku­ma sa­jū­ta ir cie­ši sais­tī­ta ar lie­ko ki­lo­gra­mu uz­krā­ša­nu un ne­spē­ju no tiem tikt va­ļā. Te nav ru­na par īs­tu iz­sal­ku­mu, kāds ro­das, ja cil­vēks pa­tie­šām sen nav ēdis, bet par ga­dī­ju­miem, kad or­ga­nisms ceļ vil­tus trauk­smi.

Kaut arī ie­priek­šē­jā ēdien­rei­ze bi­ju­si pa­vi­sam ne­sen, pēk­šņi ne­pār­va­ra­mi gri­bas ēst, un ne jau rupj­mai­zes šķē­li, bum­bie­ri vai biez­pie­nu, bet kaut ko sal­dā­ku. Ne­va­jag pa­do­ties šai sa­jū­tai, - sa­ka uz­tu­ra spe­ci­ālis­ti un tie, ku­riem ir po­zi­tī­va pie­re­dze sva­ra nor­ma­li­zē­ša­nā. Der iz­mē­ģi­nāt vi­sus ie­spē­ja­mos ve­se­lī­bai ne­kai­tī­gos pa­ņē­mie­nus, lai tik­tu ar pro­blē­mu ga­lā. Te mi­nē­ti ti­kai da­ži.

• Iz­vē­lē­ties pro­duk­tus, kas sniedz ilg­sto­šu sā­ta sa­jū­tu. To no­dro­ši­na šķiedr­vie­las, ol­bal­tum­vie­las un sa­lik­tie ogļ­hid­rā­ti. Ap­ēdot vien­kār­šos ogļ­hid­rā­tus, kas ir cu­ku­rā un sal­du­mos, gli­ko­zes lī­me­nis asi­nīs strau­ji ce­ļas un strau­ji krī­tas, iz­sal­ku­ma sa­jū­ta at­grie­žas un sal­du­mus gri­bas vēl un vēl. Ie­tei­cams ēst dār­ze­ņus, aug­ļus, za­ļu­mus, piln­grau­du pro­duk­tus, lie­su ga­ļu un zi­vis, biez­pie­nu u. c. Se­viš­ķi bū­tis­ki ir pie­ra­di­nā­ties ēst piln­vēr­tī­gas bro­kas­tis, pie­mē­ram, di­vas šķē­les piln­grau­du mai­zes, kā­du aug­li un biez­pie­nu vai jo­gur­tu.
• Stin­gri se­kot tam, lai uz­turs bū­tu daudz­vei­dīgs. Pē­tī­ju­mos no­skaid­rots, ka or­ga­nis­mam kat­ru die­nu va­jag vai­rāk ne­kā 100 da­žā­du vie­lu, ku­ru vi­dū ir ol­bal­tum­vie­las, tauk­skā­bes, ogļ­hid­rā­ti, mi­ne­rāl­vie­las, vi­ta­mī­ni u. c. Lie­la da­ļa no šīm vie­lām ir t. s. ne­aiz­stā­ja­mās - or­ga­nisms tās ne­spēj sin­te­zēt pats, bet var vie­nī­gi uz­ņemt ar pār­ti­ku. Ja kā­das no tām trūkst, tas var iz­paus­ties kā iz­sal­kums. Šis ir viens no cē­lo­ņiem, kā­pēc ir vēr­tī­gi kon­sul­tē­ties par sa­vu uz­tu­ru ar di­ētas ār­stu.
• Plā­not sa­vu ēdien­kar­ti jau ie­priekš. Tas ro­si­na la­bāk ie­pa­zīt da­žā­du pro­duk­tu sa­stā­vu un īpa­šī­bas, no­skaid­rot ener­ģē­tis­ko vēr­tī­bu, rē­ķi­nāt un do­māt. Jā­cen­šas iz­vai­rī­ties no si­tu­āci­jām, ku­ras pro­vo­cē at­griez­ties pie ne­ve­se­lī­ga uz­tu­ra. Gan­drīz kat­ram ir kā­di ēdie­ni, ku­ru smar­ža, gar­ša un iz­skats iz­rai­sa grū­ti pār­va­ra­mu kā­ri, pat ja viņš nav iz­sal­cis. Vēl viens klup­ša­nas ak­mens ir tas, ka ēdie­nu, kurš ļo­ti gar­šo, cil­vēks tur­pi­na ēst arī tad, kad jau sen ir pa­ēdis. Tā­pēc da­ži prak­ti­ķi ie­sa­ka tī­šām ga­ta­vot ie­mī­ļo­to ēdie­nu maz­liet ne­gar­šī­gā­ku, plie­ka­nā­ku, tad būs vieg­lāk kon­tro­lēt por­ci­jas lie­lu­mu.
• Pa­rei­zi or­ga­ni­zēt ēša­nas pro­ce­su. Iz­sal­kums uz­mā­cas ma­zāk, ja cil­vēks ēd ne­lie­las ēdie­na por­ci­jas ik pēc di­vām trim stun­dām. Ana­li­zē­jot to tau­tu ēša­nas pa­ra­du­mus, ku­ru vi­dū res­nī­šu īpat­svars nav liels, pēt­nie­ki ir no­skaid­ro­ju­ši, ka bū­tis­ka lo­ma ir ne­stei­dzī­gai mal­tī­tes bau­dī­ša­nai un lē­nai ēdie­na sa­koš­ļā­ša­nai. Šie cil­vē­ki vai­rāk uz­ma­nī­bas pie­vērš ēdie­na kva­li­tā­tei, ne­vis kvan­ti­tā­tei, pie­pra­sa vis­svai­gā­kos pro­duk­tus, tur­klāt vi­ņiem ir augst­a gal­da kul­tū­ra un mal­tī­tes lai­kā vis­a uz­ma­nī­ba tiek pie­vēr­sta ēša­nai, ne­vis sa­da­lī­ta starp ēdie­nu, tele­fo­nu, da­to­ru, avī­zi, tele­vi­zo­ru un ci­tām bla­kus­lie­tām. Tele­vi­zo­ra ska­tī­ša­nās ir se­viš­ķi ne­vē­la­ma, jo drīz vien iz­vei­do­jas no­sa­cī­ju­ma re­flekss, kas, ap­sē­žo­ties pre­tī ek­rā­nam, liek ēst ne­at­ka­rī­gi no iz­sal­ku­ma, au­to­mā­tis­ki, ne­ap­zi­nā­ti. No­zī­me ir arī trau­kiem, to krā­sai un lie­lu­mam. Pa­stāv uz­skats, ka dzel­te­ni vai oran­ži trau­ki ro­si­na ape­tī­ti, ka­mēr gai­ši vai zi­li vi­ole­ti trau­ki to ma­zi­na. Sa­vu­kārt uz lie­la šķīv­ja bie­žāk uz­lik­ta lie­lā­ka ēdie­na por­ci­ja ne­kā uz ma­za. Ir gan arī cits vie­dok­lis - ka liels, skaists šķī­vis, glu­ži kā res­to­rā­nā, ro­si­na arī ma­zā­ku ēdie­na dau­dzu­mu uz tā glī­tāk sa­kār­tot, iz­ro­tāt ar svai­giem dār­ze­ņiem un za­ļu­miem un lē­nāk bau­dīt. Par to katrs lai spriež pēc sa­vas pie­re­dzes.
• Dzert pie­tie­ka­mi daudz ūdens. Iz­rā­dās - dau­dzi cil­vē­ki, ne­ie­dzi­ļi­no­ties sa­vās sa­jū­tās, iz­sal­ku­mu jauc ar slā­pēm. Ja pēk­šņi ne­vie­tā un ne­lai­kā gri­bas ēst, eks­per­ti ie­sa­ka iz­dzert vie­nu di­vas glā­zes ne­gā­zē­ta is­ta­bas tem­pe­ra­tū­ras ūdens, un ļo­ti bie­ži iz­sal­kums at­kāp­jas. Ūdens ir sva­rīgs or­ga­nis­ma dzī­vī­bas no­ri­sēm, tā­pēc ne­drīkst aiz­mirst to uz­ņemt pie­tie­ka­mā dau­dzu­mā, kas pie­au­gu­šam cil­vē­kam ir ap 1,5 l dien­nak­tī.
• At­rast in­te­re­san­tu no­dar­bo­ša­nos. No­vē­rots, ka dau­dzi lie­ko ki­lo­gra­mu īpaš­nie­ki mēdz uz­kost ik brī­di, kad nav, ko da­rīt. Ja cil­vēks ir pa­tie­si aiz­rā­vies ar sa­vu dar­bu vai va­ļas­prie­ku, tad do­ma par ēdie­nu vi­ņu ap­mek­lē re­tāk - ti­kai tad, kad iz­sal­kums pa­tie­šām ir ob­jek­tīvs.