VAI ZINĀJI? Arī vi­de var pa­da­rīt te­vi res­nā­ku

Gal­ve­nā no­zī­me cī­ņā ar lie­ko sva­ru ir pa­rei­zam uz­tu­ram un pie­tie­ka­mai fi­zis­kai slo­dzei, un to­mēr sa­va lo­ma ir arī vi­dei, kā­dā cil­vēks dzī­vo, jo īpa­ši tas sa­kāms par pil­sēt­nie­kiem.

Pa­ras­ti mēs ne­va­ram, cen­šo­ties at­rast tie­vē­ša­nai pie­mē­ro­tā­ku vi­di, pār­cel­ties uz ci­tu māj­vie­tu, lai gan, ja mo­ti­vā­ci­ja ir ļo­ti no­piet­na, der ap­svērt pat tā­du so­li. Bet va­ram iz­da­rīt ko ci­tu - pa­lū­ko­ties uz sa­vu dzī­ves­vie­tu ne­vis no da­žā­du ēr­tī­bu un iz­mak­su vie­dok­ļa, bet pa­ana­li­zēt, vai ap­kār­tne vei­ci­na ve­se­lī­gu, kus­tī­gu dzī­ves­vei­du, vai, glu­ži ot­rā­di, tam trau­cē. To ap­zi­no­ties, ir vieg­lāk at­rast kā­du ri­si­nā­ju­mu.

• Vie­nī­gais pār­vie­to­ša­nās lī­dzek­lis - ma­šī­na. Ir tā­das vie­tas, jo se­viš­ķi jaun­ajos ko­te­džu cie­ma­tos, kas at­ro­das no­stāk no blī­vi ap­bū­vē­ta­jiem ra­jo­niem, kur sa­bied­ris­kais trans­ports kur­sē re­ti. Pro­jek­tē­tā­ji un at­tīs­tī­tā­ji ir pie­ņē­mu­ši kā paš­sa­pro­ta­mu nor­mu, ka vis­iem ie­dzī­vo­tā­jiem būs ma­šī­nas. Bie­ži vien nav ne kār­tī­gas ie­tves, ne ve­lo­ce­li­ņa, līdz ar to no rī­ta vis­a ģi­me­ne tiek ie­lā­dē­ta ma­šī­nā, lai do­tos uz dar­bu un sko­lu, bet va­ka­rā tā­dā pa­šā ce­ļā at­grie­žas. Ar ma­šī­nu brauc arī uz vei­ka­lu, te­āt­ri vai kon­cer­tu, un ne­vis tā­pēc, ka bū­tu slin­kums pa­stai­gāt, bet vien­kār­ši nav ci­tas iz­ejas. Var jau no­stai­gāt ie­teik­tos 10 000 so­ļus uz ce­li­ņa tre­na­žie­ru zā­lē, bet pē­tī­ju­mi rā­da, ka tā cil­vē­ki drīz vien zau­dē en­tu­zi­as­mu.
• Tu­vu­mā nav ne par­ka, ne me­ža. Ļo­ti la­bi, ja sa­snie­dza­mā at­tā­lu­mā no mā­jām ir parks vai mežs, kur var stai­gāt, skriet vai braukt ar div­ri­te­ni. Kāds Dā­ni­jā veikts pē­tī­jums rā­da, ka cil­vē­ki, ku­ri dzī­vo tā­lu no par­kiem un me­žiem, caur­mē­rā cieš no ap­tau­ko­ša­nās vai­rāk ne­kā tie, ku­riem šīs za­ļās zo­nas ir tur­pat ne­tā­lu no mā­jām.
• Daudz ātr­o ēs­tuv­ju; nav svai­gas zem­nie­ku pro­duk­ci­jas tir­dzi­ņu. Ja, do­do­ties uz vie­tu, kur var­būt kāds būs (bet var­būt šo­dien arī ne­būs) at­ve­dis svai­gus lau­ku la­bu­mus par pie­ņe­ma­mu ce­nu, nā­kas iet ga­rām bur­ge­ru ēs­tu­vēm, ka­fej­nī­cām, bis­tro, kon­di­to­re­jām vai be­la­šu pār­do­ta­vām, tad ro­das liels kār­di­nā­jums ta­jās ie­griez­ties, lai ātr­i un vieg­li ap­mie­ri­nā­tu iz­sal­ku­mu. Ame­ri­kā­ņu sta­tis­ti­ka rā­da: jo vai­rāk dzī­ves­vie­tas tu­vu­mā ir ātr­ās ēdi­nā­ša­nas uz­ņē­mu­mu, jo lie­lāks ir ap­kār­tnes ie­dzī­vo­tā­ju ķer­me­ņa ma­sas in­dekss. Ja tur­pat ne­tā­lu no mā­jām var pie­tie­ka­mā dau­dzu­mā un kva­li­tā­tē no­pirkt svai­gus dār­ze­ņus, aug­ļus, za­ļu­mus un ci­tus vie­tē­jo ra­žo­tā­ju pro­duk­tus, tad ie­dzī­vo­tā­jiem ir ma­zāks ap­tau­ko­ša­nās risks un arī pa­aug­sti­nā­ta asins­spie­die­na risks.
• Vi­de, kas iz­rai­sa aler­ģi­jas. Aler­gē­niem ir da­bis­ka iz­cel­sme, bie­ži tie ir da­žā­du augu zied­pu­tek­šņi. Ja šie augi, ku­ri iz­rai­sa ne­vē­la­mu re­ak­ci­ju, sa­sto­pa­mi mā­jas tu­vu­mā, tad - ne­ko da­rīt, pa­rā­dās da­žā­das aler­ģi­jas iz­paus­mes, pie­mē­ram, tek de­guns un asa­ro acis. Cil­vē­ki lie­to me­di­ka­men­tus, ap­zi­nī­gā­kie ga­ta­vo­jas aler­ģi­jas se­zo­nai jau ie­priekš, lai bū­tu vieg­lāk pār­laist šo kri­tis­ko pe­ri­odu, to­mēr arī vi­ņi ne­ris­kē iet vin­grot vai stai­gāt pļa­vi­ņā pie mā­jas, kur pilns ar aler­ģi­ju iz­rai­so­ša­jiem pu­tek­šņiem.
• Trok­šņai­na vi­de, kas nak­tī ne­ļauj nor­mā­li iz­gu­lē­ties. Ja ne­tā­lu no mā­jām at­ro­das lid­lauks vai šo­se­ja, kai­mi­ņi augu nak­ti trok­šņai­ni bal­lē­jas vai arī vi­ņiem ir su­ņi, kas rej un rej, cil­vēks ne­var nor­mā­li iz­gu­lē­ties. Dau­dzi cil­vē­ki pie vi­des trok­šņiem pie­rod, un tie vi­ņus ne­trau­cē, bet to ne­var teikt par vis­iem. Iz­pē­tīts, ka, re­gu­lā­ri ne­gu­ļot ie­teik­tās 7-8 stun­das piln­vēr­tī­gā mie­gā, cil­vē­kam pa­aug­sti­nās asins­spie­diens, pa­āt­ri­nās sirds­dar­bī­ba un ar lai­ku arī pa­lie­li­nās ķer­me­ņa ma­sa.