SVARĪGĀKAIS, kas jāzina par sau­les­pu­ķu eļ­ļu

Sau­les­pu­ķu eļ­ļa, ko ie­gūst no sau­les­pu­ķu sēk­lām un ko pa­zīs­tam jau sen, no vi­sām augu eļ­ļām iz­ce­ļas ar vi­ta­mī­nu ak­ti­vi­tā­ti un nei­trā­lu gar­šu.

Tā ir la­ba, jo sa­tur po­li­ne­pie­sā­ti­nā­tās tauk­skā­bes, fos­fa­tī­dus, to­ko­fe­ro­lu (E vi­ta­mī­nu), F vi­ta­mī­nu, pēc ku­ra or­ga­nis­ma va­ja­dzī­bas ir lie­lā­kas ne­kā pēc ci­tiem vi­ta­mī­niem, arī A un D vi­ta­mī­nu, kā arī ci­tas vie­las. Jo eļ­ļa ma­zāk tiek ap­strā­dā­ta, jo tā ir vēr­tī­gā­ka un no­de­rī­gā­ka or­ga­nis­mam. Un tas at­tie­cas arī uz sau­les­pu­ķu eļ­ļu. Ne­ra­fi­nē­tā sau­les­pu­ķu eļ­ļa ir ve­se­lī­gā­ka ne­kā ra­fi­nē­tā un tā­pēc pie­mē­ro­tā­ka or­ga­nis­mam, ar tum­šu pie­sā­ti­nā­tu no­krā­su, sī­vu gar­šu, ta­ču ar ma­zā­ku uz­gla­bā­ša­nas lai­ku. Ra­fi­nē­tā sau­les­pu­ķu eļ­ļa, kas ir ter­mis­ki ap­strā­dā­ta un at­tī­rī­ta, ša­jā pro­ce­sā zau­dē ne ti­kai kai­tī­gās, bet arī ve­se­lī­gās da­bis­kās vie­las, ir bez smar­žas un gar­šas, ta­ču ir il­gāk uz­gla­bā­ja­ma. Ide­āli pie­mē­ro­ta cep­tiem un sau­tē­tiem ēdie­niem, mēr­ču ga­ta­vo­ša­nai, jo tai nav rūg­tas pie­gar­šas un iz­teik­tas smar­žas. Sa­vu­kārt svai­giem sa­lā­tiem par aiz­da­ru vis­la­bāk iz­man­tot ne­ra­fi­nē­tu eļ­ļu. Ārst­nie­cis­ko īpa­šī­bu dēļ sau­les­pu­ķu eļ­ļu iz­man­to ne ti­kai uz­tu­rā, bet arī tau­tas me­di­cī­nā un kos­mē­tis­kās pro­ce­dū­rās.

No­de­rī­gi!

* Pēr­kot augu eļ­ļu, jā­ska­tās, vai trau­ka di­be­nā nav no­gul­šņu - tās lie­ci­na, ka tā ir ok­si­dē­ju­sies. Šāds pro­dukts ir rūgts un kar­sē­jot ta­jā iz­vei­do­jas pu­tas.

* Ne­ra­fi­nē­tu eļ­ļu var uz­gla­bāt di­vus mē­ne­šus, ra­fi­nē­tu - četr­us mē­ne­šus.

* Eļ­ļu ne­va­jag gla­bāt gais­mā, sil­tu­mā - tad tā ātr­i bo­jā­jas. Vis­la­bāk to uz­gla­bāt le­dus­ska­pī.