Krāk­ša­na - ti­kai trau­cē­jo­ša vai bīs­ta­ma ve­se­lī­bai

«Ja sa­bied­rī­ba sme­jas par kā­du ve­se­lī­bas pro­blē­mu, tas aiz­vai­no, liek pa­cien­tam dis­tan­cē­ties no pro­blē­mas un to ne­at­zīt. Tie­ši tā Lat­vi­jā no­ti­cis ar krāk­ša­nu: gan sa­bied­rī­ba, gan pa­cien­ti, gan diem­žēl arī me­di­cī­nas pro­fe­si­onā­ļi šo pro­blē­mu bie­ži ig­no­rē,» sa­ka oto­ri­no­la­rin­go­logs, He­ad­li­ne pri­vāt­klī­ni­kas va­dī­tājs un Lat­vi­jas Uni­ver­si­tā­tes lek­tors Kas­pars Pek­sis. «Ir pa­cien­ti, ku­ru krāk­ša­na ne­no­da­ra ļau­nu­mu ve­se­lī­bai, ir tā­di, ku­ri sli­mo ar mie­ga ap­no­ju – kad or­ga­nisms mie­gā cieš no skā­bek­ļa trū­ku­ma, bet tre­šā pa­cien­tu ka­te­go­ri­ja ir cil­vē­ki ar mie­ga trau­cē­ju­miem,» stās­ta He­ad­li­ne pri­vāt­klī­ni­kas ār­ste Lī­va Šper­la.

Krāk­ša­nas pro­blē­mas var ri­si­nāt, ta­ču, lai sa­pras­tu, cik lie­lā mē­rā tās ie­tek­mē vis­pā­rē­jo ve­se­lī­bas stā­vok­li un ko ie­spē­jams da­rīt, vis­pirms ne­pie­cie­šams iz­mek­lē­ju­mu kom­plekss. Valsts šim no­lū­kam nau­du nav at­vē­lē­ju­si, kaut gan tas pa­tie­šām bū­tu va­ja­dzīgs.

Po­li­som­nog­rā­fi­ja

Po­li­som­nog­rā­fi­ja ir iz­mek­lē­jums, ko veic nak­tī, mie­gā. Pirms gu­lēt­ie­ša­nas uz pa­cien­ta ķer­me­ņa no­stip­ri­na 30 da­žā­dus sen­so­rus, un tie re­ģis­trē dzī­vī­bai sva­rī­gos rā­dī­tā­jus, ku­riem uz mo­ni­to­ra bla­kus­tel­pā se­ko vi­dē­jais me­di­cī­nas per­so­nāls, bet no­teik­tā lai­kā ie­sais­tās arī ārsts, lai ana­li­zē­tu da­tus. Iz­mek­lē­ju­ma re­zul­tā­ti ļauj spriest, vai ru­na ir par pa­ras­tu krāk­ša­nu vai par sli­mī­bu.

Pa­ras­tais jeb so­ci­ālais krā­cējs

Tas ir cil­vēks, ku­ra krāk­ša­na nav sais­tī­ta ar el­pas trū­ku­mu mie­gā, viņš pa­ras­ti la­bi guļ, bet ar sa­vu krāk­ša­nu trau­cē ci­tiem. «Mēs esam re­dzē­ju­ši, kā krāk­ša­nas dēļ iz­jūk at­tie­cī­bas,» stās­ta K. Pek­sis. «Pa­šam krā­cē­jam lie­kas, ka viss kār­tī­bā, bet gul­tas par­tne­ris ir iz­mi­sis. Ģi­me­nes ārsts īs­ti ne­zi­na, kā pa­lī­dzēt, pār­sva­rā no­zī­mē mie­ga zā­les vai arī sū­ta no vie­na spe­ci­ālis­ta pie ot­ra, un cil­vēks ne­kā­du pa­lī­dzī­bu ne­sa­ņem.» «Lai no­skaid­ro­tu, kā­pēc pa­ras­tais krā­cējs krāc, iz­man­to spe­ci­ālu iz­mek­lē­ju­mu - pro­po­fo­la in­du­cē­tu mie­ga en­dos­ko­pi­ju, kas no­tiek die­nā,» skaid­ro L. Šper­la. «Ja anes­te­zi­ologs to at­zīst par ie­spē­ja­mu, pa­cients sa­ņem pro­po­fo­lu, kas ra­da mie­gu, ku­ra kva­li­tā­te ļo­ti pie­tu­vi­nā­ta da­bī­gam; tiek re­ģis­trē­ti vis­i dzī­vī­bai sva­rī­gie rā­dī­tā­ji. Kad pa­cients sāk krākt, ārsts elp­ce­ļos ie­va­da en­dos­ko­pu un, iz­mek­lē­jot tos no de­gu­na līdz bal­se­nei, at­klāj vie­tu, ku­ra ra­da krāk­ša­nas trok­sni.» Tā­lāk var lemt par ķi­rur­ģis­kas ār­stē­ša­nas ie­spē­jām. «Te nav uni­fi­cē­tu ri­si­nā­ju­mu,» sa­ka K. Pek­sis. «Ne vis­i pa­cien­ti ir ķi­rur­ģis­ki ār­stē­ja­mi, un ne vis­as elp­ce­ļu sa­šau­ri­nā­ju­ma vie­tas tī­ri teh­nis­ki var iz­ope­rēt. Rei­zēm sa­šu­tu­mu iz­rai­sa ko­lē­ģu rī­cī­ba, ku­ri bez jeb­kā­das iz­mek­lē­ša­nas ar lā­zer­ķi­rur­ģi­jas pa­lī­dzī­bu pa­cien­tam no­griež ūku, un tas ne­pa­līdz. Man bi­ja pa­cients, ve­sels cil­vēks, ku­ram, lai pār­trauk­tu krāk­ša­nu, bū­tu jā­veic lie­la ap­jo­ma ope­rā­ci­ja - rīk­le jā­sa­griež glu­ži kā de­sa lik­ša­nai gal­dā un jā­sa­šuj ko­pā ci­tā­di. Pa­cien­ta sie­vai sa­cī­ju: «Ja mēs to da­rī­sim, viņš di­vas ne­dē­ļas pēc tam ne­va­rēs pa­ēst, no sā­pēm ne­va­rēs gu­lēt - vai jūs pa­tie­si to gri­bat? Var­būt to­mēr va­rat gu­lēt da­žā­dās is­ta­bās, no­pirkt ausu aiz­bāž­ņus vai at­rast ci­tu ri­si­nā­ju­mu?» Ir arī ga­dī­ju­mi, kad pa­līdz mi­ni­mā­li in­va­zī­vas vien­kār­šas ār­stē­ša­nas me­to­des, pie­mē­ram, auk­slē­ju im­plan­ti vai mīk­sto auk­slē­ju ap­strā­de ar lā­ze­ru.»

Mie­ga ap­no­ja

Ap­no­ja no­zī­mē to, ka mie­gā cil­vēks pie­dzī­vo pil­nī­gas el­po­ša­nas ap­stā­ša­nās epi­zo­des, kas ilgst vis­maz 10 se­kun­des, da­žiem pa­cien­tiem tās tur­pi­nās pat 1,5-2 mi­nū­tes. Sma­gas ap­no­jas ga­dī­ju­mā stun­dā ir vai­rāk ne­kā 30 šā­du epi­zo­žu. Stip­ri krī­tas skā­bek­ļa pie­sā­ti­nā­jums asi­nīs. Ide­ālā ga­dī­ju­mā tam va­ja­dzē­tu būt 100%, bet ap­no­jas pa­cien­tiem rei­zēm ir ti­kai ne­daudz vai­rāk par 30%. Pēc tam cil­vēks pa­mos­tas un strau­ji el­po. (Sa­lī­dzi­nā­ju­mam: ja pa­cien­tam nar­ko­zē uz ope­rā­ci­ju gal­da skā­bek­ļa pie­sā­ti­nā­jums asi­nīs ir 70%, ope­rā­ci­ja ir jā­pār­trauc un slim­nieks jā­mo­di­na.) Var būt cen­trā­lā ap­no­ja, kas sais­tī­ta ar to, ka el­po­ša­nas centrs no sma­dze­nēm ne­sū­ta sig­nā­lu, ka jā­el­po, un pe­ri­fē­rā ap­no­ja, kas vai­rāk sais­tī­ta ar to, ka aug­šē­jie elp­ce­ļi no­spros­to­jas nak­tī, mie­gā, gu­ļus stā­vok­lī, kad ir at­slā­bu­ši mus­ku­ļi.

«Mek­lēt spe­ci­ālis­ta kon­sul­tā­ci­ju va­ja­dzē­tu tad, ja cil­vē­kam rak­stu­rī­ga re­gu­lā­ra, ļo­ti in­ten­sī­va krāk­ša­na kat­ru nak­ti un ja tiek pa­ma­nīts, ka ir el­pas ap­stā­ša­nās epi­zo­des,» sa­ka L. Šper­la. «Ka­mēr cil­vēks krāc, tik­mēr viņš el­po. Sma­gas ap­no­jas pa­cien­ti rei­zēm ne­maz stip­ri ne­krāc, jo ne­el­po. Pa­ši cil­vē­ki pa­ras­ti ne­pa­ma­na, ka el­po­ša­na ir ap­stā­ju­sies, da­ži pa­mos­tas no sa­vas ska­ļās krāk­ša­nas, ci­tiem ir sa­jū­ta, ka vi­ņus kāds žņaudz. Tas ra­da mie­ga trau­cē­ju­mus, cil­vēks pa­mos­tas no slik­tiem sap­ņiem un ir ne­iz­gu­lē­jies. Mie­ga ap­no­jas pa­cien­tiem ne­re­ti rak­stu­rīgs lie­kais svars, pa­aug­sti­nāts asins­spie­diens, kurš ne­pa­kļau­jas kon­tro­lei, arī 2. ti­pa cu­ku­ra di­abēts. Bie­ži ir iz­teik­tas sū­dzī­bas par sir­di, veik­tas ne­skai­tā­mas kar­dio­gram­mas, bet die­nā rā­dī­tā­ji ir nor­mā­li, tā­pēc kar­di­ologs ne­ko ne­uz­sāk. Sa­vu­kārt nak­tī po­li­som­nog­rā­fi­jā at­klā­jas mir­dza­rit­mi­ja un ci­ti iz­teik­ti sirds rit­ma trau­cē­ju­mi. Tad es ie­sa­ku veikt dien­nakts iz­mek­lē­ju­mu pie kar­di­olo­ga. Tā­pat ga­dās kon­sta­tēt epi­lep­tis­kas ak­ti­vi­tā­tes, ko die­nā ne­redz, vei­cot en­ce­falo­gram­mu. Bie­ži mēs uz­reiz ne­va­ram pa­teikt, kas bi­ja vis­pirms - šis mie­ga trau­cē­jums vai sirds sli­mī­ba, bet vis­maz va­ram to at­klāt.»

«Ste­reo­tips liek uz­ska­tīt, ka ap­no­jas pa­cients ir pa­vecs vī­rie­tis ar lie­ko sva­ru, ta­ču šī pro­blē­ma ir arī sie­vie­tēm un bēr­niem, rei­zēm pat ļo­ti ma­ziem,» no­rā­da K. Pek­sis. «Vis­bie­žā­kais bēr­nu ap­no­jas ie­mesls ir auk­slē­ju un aiz­de­gu­nes man­de­ļu pa­lie­li­nā­ša­nās, un to gan­drīz vien­mēr var vien­kār­ši ķi­rur­ģis­ki iz­ār­stēt. Lie­lā­ko­ties šie bēr­ni ne­el­po caur de­gu­nu die­nā. Ve­cā­kiem no­teik­ti va­ja­dzē­tu pa­ska­tī­ties, kā bērns el­po nak­tī, vai krāk­ša­na ir vien­kār­ši ska­ļa, bet rit­mis­ka, vai arī el­po­ša­na ap­stā­jas. Dau­dzi ve­cā­ki redz, ka ir ga­ras ap­stā­ša­nās epi­zo­des.» «Tā­pēc ir sva­rī­gi, ka gan bēr­ni, gan pie­au­gu­ši pa­cien­ti uz pir­mo vi­zī­ti pie ār­sta nāk ko­pā ar ģi­me­nes lo­cek­ļiem, ku­ri ir re­dzē­ju­ši, kā vi­ņi guļ,» pie­bilst L. Šper­la.

El­pi­nā­ša­nas ie­rī­ce

Cil­vē­kiem ar iz­teik­tu mie­ga ap­no­ju, ku­rai bie­ži pie­vie­no­ju­šās ci­tas ve­se­lī­bas pro­blē­mas, ķi­rur­ģis­kā ār­stē­ša­na pa­ras­ti nav pie­mē­ro­ta. Vi­ņam ir va­ja­dzī­ga el­pi­nā­ša­nas ie­rī­ce, kas no­dro­ši­na pa­stā­vī­gu skā­bek­ļa pie­plū­di mie­gā. Sā­ku­mā šī do­ma rei­zēm ra­da pre­tes­tī­bu, bet, iz­mē­ģi­not el­pi­nā­ša­nas apa­rā­tu un sa­jū­tot, ka nu bei­dzot var iz­gu­lē­ties un nor­mā­li at­pūs­ties, pa­cients vairs nav jā­mu­di­na pa­stā­vī­gi lie­tot šo ie­rī­ci. Se­nāk tās iz­ska­tī­ju­šās šaus­mi­no­ši un dar­bo­ju­šās ar lie­lu trok­sni, bet mūs­die­nās el­pi­nā­ša­nas apa­rā­ti­ņi ir ēr­ti, vieg­li un di­zai­nis­ki glī­ti. Ir pa­cien­ti, ku­ri no­nā­ku­ši ap­bur­tā lo­kā: mie­ga trau­cē­ju­mi uz­tur sirds sli­mī­bas, un sirds sli­mī­bas vei­ci­na mie­ga trau­cē­ju­mus; ģi­me­nes ārsts no­zī­mē me­di­ka­men­tus, bet tie ne­līdz, tā­pēc no­zī­mē vēl vai­rāk. At­gūs­tot spē­ju mie­gā el­pot, cil­vēks at­klāj, ka var kriet­ni sa­ma­zi­nāt me­di­ka­men­tu lie­to­ša­nu un tie pa­līdz efek­tī­vāk. El­pi­nā­ša­nas apa­rāts ik pa lai­kam ir jā­pār­bau­da un jā­no­re­gu­lē, jā­pār­lie­ci­nās, ka tas pa­tie­šām pa­līdz.

Mie­ga trau­cē­ju­mi

«Pa­cien­ti ar mie­ga trau­cē­ju­miem bie­ži tiek sū­tī­ti no vie­na ār­sta pie ci­ta un ne­viens ar vi­ņiem īs­ti ne­no­dar­bo­jas,» stās­ta L. Šper­la. «Šai pa­cien­tu ka­te­go­ri­jai cen­ša­mies ie­teikt zi­no­šu nei­ro­lo­gu vai ci­tu spe­ci­ālis­tu, pie ku­ra viņš var tā­lāk vēr­sties. Mēs iz­snie­dzam pla­šu de­ta­li­zē­tu slē­dzie­nu, tā lai arī ārsts, kurš nav LOR spe­ci­ālists, šo pro­blē­mu va­rē­tu ri­si­nāt.»

Iz­glī­to ār­stus un veic pē­tī­ju­mus

«Esam gan­da­rī­ti, ka mū­su klī­ni­kā pus­ga­da lai­kā tā­lāk­iz­glī­tī­bas kur­sos mā­cī­ju­šies jau ap­tu­ve­ni 100 ģi­me­nes ār­stu,» sa­ka K. Pek­sis. «Vie­na no trim mā­cī­bu die­nām kur­sos ir vel­tī­ta tie­ši jau­tā­ju­miem, kas sais­tī­ti ar krāk­ša­nu un mie­ga ap­no­ju. Re­dzam, ka ko­lē­ģi gūst pil­nī­gi jaun­u iz­prat­ni par šīm lie­tām, kas kļūst ar­vien ak­tu­ālā­kas vi­sā pa­sau­lē. Mēs esam ie­sais­tī­ju­šies ES un Vā­ci­jas at­bal­stī­tā pē­tī­ju­mā, ku­rā pie­da­lās Vā­ci­jas, Zvied­ri­jas, Lie­tu­vas un Lat­vi­jas mie­ga klī­ni­kas. Pē­tī­ju­ma mēr­ķis ir īsā lai­kā dau­dzās klī­ni­kās sa­vākt lie­lu da­tu ap­jo­mu, kas ļau­tu uni­fi­cēt iz­mek­lē­ju­mu un rī­cī­bas ie­tei­ku­mu stra­tē­ģi­ju.»