HOBIJS: Aizrautīga kolekcionāra īpašumā 2000 krūzītes no 76 valstīm

Lubānas novada Vaidavu māju saimnieks Vilnis Strautiņš ir viens no tiem «trakajiem», kā viņš pats sevi dēvē, kurš kolekcionē daudz ko, bet visvairāk tieši akmeņus, krūzītes un senos darbarīkus. Pirmie divi mērāmi jau tūkstošos, un teju katram akmenim, krūzītei vai lietai viņam ir savs stāsts. Viņa moto: kamēr dzīvoju, tikmēr krāju, kamēr krāju, tikmēr dzīvoju.

Vilnis Strautiņš smej, ka novada ļaudis tagad teju vai bez prasīšanas zina, kam vest kādu seno krāmu - protams, uz Vaidavām. Un viņš arī labprāt ņemot pretī un atrod vietu teju katrai lietai.

Lūk, pie lielā šķūņa, kurā vietu raduši vecie priekšmeti un krūzītes, jau rindu gaida nesen atgādātais papildinājums. Telpās gan aplūkojama tikai neliela daļa - viņaprāt, interesantākie priekšmeti. Un visvairāk tie interesē ārzemniekus un skolēnus, kas labprāt savām acīm vēlas redzēt lietas, kuru pielietojums viņiem nav zināms, aptaustīt tās un uzklausīt mājas saimnieka izklāstīto. Ir arī pavisam unikālas lietas te nonākušas, piemēram, 200 gadu veca medus sviede. Ir arī jaunāki eksemplāri, kuru pielietojums daudziem arī bez skaidrojuma nav atšifrējams - kā radiomezgls un pirmais padomju dators Iskra, kas savulaik kalpojis Barkavas padomju saimniecībā.

LUBĀNAS ALUS pudele ir ekskluzīvs kolekcijas priekšmets, kas apliecina, ka savulaik šajā pusē bijusi rosīga ražošana - un ne tikai alus, te bija arī vairāk nekā 20 veikalu, spēkstacija, divas kokapstrādes darbnīcas, drēbju veltuve un krāsotava, alus darītava, kaļķa ceplis un ķieģeļu ceplis / Kaspars Krafts, F64 Photo Agency

Vēl iespaidīgāka aina paveras, kad tiek attaisītas durvis tajā šķūņa daļā, kur izvietota krūzīšu kolekcija. Nu, pavasarim atnākot, radu saimei būšot darba pilnas rokas, jo tās visas jānomazgā un jāsaliek pa vietām atpakaļ. Vai nu šogad, vai nākamgad jādomā arī par paplašināšanos, jo visu šo bagātību esošajā telpā vairs nevarot satilpināt. Cik tad to trauku šobrīd ir? Savi 2000 būs. Dažādu laiku, ražotāju un īpašnieku trauki, kas nu satupuši uz plauktiem un pat piekārti pie griestiem. Pirmā krūzīte te ienākusi teju pirms divdesmit gadiem, un to kolekcionēšanu iedvesmojuši ceļojumi. «Suvenīri lielākoties ir ļoti dārgi, un vienas no «paceļamākajām» cenas ziņā ir tieši krūzītes. Tāpēc koncentrējos uz tām, ko tad ne tikai pats, bet arī mani draugi un paziņas ir saveduši,» teic V. Strautiņš. Nu jau te saplūdušas lietas no 76 valstīm. Viena tase esot unikāla, jo nākusi no valsts, kura vairs nepastāv - Korejas (pirms tā sašķēlās divās daļās). Bet senākās ir kafijas krūzīte, kas piederējusi Jaungulbenes baronam Tranzē, otra - atvesta no Ķīnas ziemeļaustrumu pilsētas Harbinas, kur kādai paziņai vectētiņš cara laikos bijis ierēdnis. Tāpat te var aplūkot gan Jesena porcelāna fabrikas, gan tās «mantinieces» - Rīgas porcelāna fabrikas - ražoto produkciju. Ir arī krūzītes, kuras īpašas dara tās dāvinātājs. Lūk, tā nākusi no UgunsGrēka Zentiņas (aktrises Regīnas Devītes) rokām, bet šī ir keramiķes Izabellas Krolles gatavota. Ir lietas, kas te novietotas to īpašā stāsta dēļ, kā pēckara Bavārijas kakao krūzītes, no kuru «peciņas» izdzēsts ražotājs, jo tā simbolā bija attēlots vērmahta ērglis un kāškrusts. Vai atkal - cara laika (1861. gada) revizora mēriņš. Ar to viņš apstaigāja krogus: palūdzis ieliet 100 gramu, un, ja, pārlejot mērtraukā, kaut nedaudz pietrūcis, tad sods bija viens -«kabakam» patents, kā tolaik sauca licenci, tika atņemts.