SVARĪGAIS, kas jāzina par astmu - kas to veicina, kā ārstēt

Mēs esam pār­steig­ti, uz­zi­not, ka cil­vē­ki, ku­rus dien­die­nā sa­sto­pam dar­bā, sa­vā pa­gal­mā vai re­dzam te­le­vi­zo­ra ek­rā­nos, ir bron­hi­ā­lās ast­mas pa­cien­ti. Pa­rei­zi ār­stē­jo­ties ar mūs­die­nī­giem me­di­ka­men­tiem, lie­lā­kā da­ļa ast­mas slim­nie­ku var dzī­vot piln­vēr­tī­gu dzī­vi – sa­ka me­di­ķi. Cits jau­tā­jums, cik ie­in­te­re­sē­ti un ga­ta­vi ie­sais­tī­ties ār­stē­ša­nā ir pa­ši pa­cien­ti un vai lai­kus no­teik­ta dia­gno­ze.

«Saslimstība ar ast­mu pa­sau­lē, se­viš­ķi bēr­nu vi­dū, tur­pi­na pie­augt. (..) Lat­vi­jā jo­pro­jām šī sli­mī­ba ne­tiek lai­kus at­pa­zī­ta un dia­gnos­ti­cē­ta,» sa­cīts Lat­vi­jas Ast­mas un aler­ģi­jas bied­rī­bas iz­do­ta­jā buk­le­tā. Ne­diag­nos­ti­cēts ast­mas pa­cients var iz­rā­dī­ties gan tas, kurš va­sa­rā no­mo­kās ar aler­ģi­ju pret zied­pu­tek­šņiem, gan tas, kurš zie­mā pēc pār­cies­tas sa­auk­stē­ša­nās vēl il­gi kle­po. Elp­ce­ļos vien­lai­kus no­tiek di­vi pro­ce­si - bron­hi ir ie­kai­su­ši un sa­šau­ri­nā­ti.

Pa­ma­tā - ie­kai­sums

«Līdz pat 80. ga­du vi­dum ti­ka uz­ska­tīts, ka ast­mas pa­ma­tā ir ne­skaid­ras iz­cel­smes bron­hu spaz­mas. Bet tad pē­tī­ju­mi pa­rā­dī­ja, ka bron­hi­ā­lā ast­ma ir hro­nisks elp­ce­ļu ie­kai­sums,» stās­ta Ine­ta Grīs­le, pnei­mo­no­lo­ģe aler­go­lo­ģe, Tu­ber­ku­lo­zes un plau­šu sli­mī­bu ār­stu aso­ci­ā­ci­jas val­des lo­cek­le. «Šis at­klā­jums ra­di­kā­li mai­nī­ja ār­stē­ša­nu. Ie­kai­sums bron­hus pa­da­ra ju­tī­gus, tā­pēc tie spaz­mē­jas un cil­vē­kam ir grū­ti el­pot. Ir ga­dī­ju­mi, kad spaz­mas pār­iet pa­šas no se­vis, pa­cien­ti stās­ta, ka kļūst vieg­lāk, ie­dze­rot sil­tu tē­ju vai iz­e­jot pa­el­pot svai­gu gai­su. Bet ir arī ga­dī­ju­mi, kad no­teik­ti ne­pie­cie­šams me­di­ka­ments.»

Ast­mas iz­paus­mes:

• ilg­stošs kle­pus
• lēkmj­vei­da el­pas trū­kums, spī­lē­jo­ša sa­jū­ta krūš­kur­vī
• čīk­stē­ša­na, svil­po­ša­na krū­tīs, īpa­ši vī­ru­su in­fek­ci­ju lai­kā
• kle­pus fi­zis­kas slo­dzes lai­kā, pēc kon­tak­ta ar aler­gē­nu vai ne­ga­tī­vu emo­ci­ju ie­spai­dā

Ast­mu iz­rai­sa un vei­ci­na:

• ģe­nē­tis­kie fak­to­ri - ie­dzim­tī­ba
• iz­rai­so­šie fak­to­ri - auksts gaiss, fi­zis­ka slo­dze, mig­la, dū­mi, pie­smē­ķē­ta vi­de
• vei­ci­no­šie fak­to­ri - aler­gē­ni (mā­jas pu­tek­ļu ēr­cī­te, zied­pu­tek­šņi, māj­dzīv­nie­ki u.c.), vī­ru­su in­fek­ci­jas, re­gu­lā­ra ak­tī­vā un pa­sī­vā smē­ķē­ša­na, dar­ba ap­stāk­ļi, at­se­viš­ķi me­di­ka­men­ti

Mēr­ķis - kon­tro­lē­ta sli­mī­ba

«Astma nav sli­mī­ba, kas vi­su dzī­vi no­rit vie­nā­di,» skaid­ro I. Grīs­le. «Tai ir uz­lies­mo­ju­mi un ir brī­ži, kad pa­cients jū­tas pil­nī­gi ve­sels. Mēs šos la­bos pe­ri­o­dus cen­ša­mies pa­ga­ri­nāt. Mū­su paš­rei­zē­jais mēr­ķis ir kon­tro­lē­ta sli­mī­ba: lai pa­cients, sa­ņe­mot at­tie­cī­gu ār­stē­ša­nu, jus­tos kā ve­sels cil­vēks, tāds, kurš ne­jūt ast­mas simp­to­mus, var ne­trau­cē­ti gu­lēt un būt fi­zis­ki ak­tīvs, vi­ņam nav jā­lie­to pa­lī­dzī­bas me­di­ka­men­ti, ir nor­mā­li plau­šu funk­ci­o­nā­lie rā­dī­tā­ji, nav sli­mī­bas uz­lies­mo­ju­mu, nav jā­sauc āt­rā pa­lī­dzī­ba. Ir iz­vei­dots spe­ci­āls ast­mas kon­tro­les tests, kur pa­cients at­zī­mē sa­vas sa­jū­tas, sa­skai­ta pun­ktus un tū­līt kļūst re­dzams, vai sli­mī­ba ir kon­tro­lē­ta vai nav. Ta­ču ir 20-25% pa­cien­tu, ku­riem paš­reiz pie­e­ja­mā ār­stē­ša­na nav tik efek­tī­va, jo ir bie­žā­ki uz­lies­mo­ju­mi, bla­kus­sli­mī­bas, dar­bo­jas da­žā­di ast­mu vei­ci­no­šie fak­to­ri. Paš­laik tiek pē­tī­ta ap­tau­ko­ša­nās sais­tī­ba ar ast­mu, sa­va lo­ma ir arī et­nis­ka­jai pie­de­rī­bai. Tie­ši šo pa­cien­tu va­ja­dzī­bām tiek mek­lē­tas ino­vā­ci­jas. Nā­kot­ne pie­der in­di­vi­du­a­li­zē­tai ār­stē­ša­nai.»

Pa­ras­ti ne­pie­cie­ša­mi di­vu vei­du me­di­ka­men­ti. Pir­mie, kas jā­lie­to re­gu­lā­ri, ār­stē hro­nis­ko ie­kai­su­mu, ot­rie ir glāb­ša­nas me­di­ka­men­ti - in­ha­la­to­ri, kas sa­tur bron­hus pa­pla­ši­no­šas vie­las un ir lie­to­ja­mi pēc va­ja­dzī­bas. Ja glāb­ša­nas me­di­ka­ments jā­lie­to rei­zi ne­dē­ļā vai bie­žāk, pa­cien­tam jā­mek­lē ār­sta pa­lī­dzī­ba.

«Šo­brīd ir pie­e­ja­mas arī kom­bi­nā­ci­jas, kur pret­ie­kai­su­ma lī­dzek­lis - gli­ko­kor­ti­ko­īds ir ko­pā ar bron­hu pa­pla­ši­nā­tā­ju,» stās­ta I. Grīs­le, «medikaments dar­bo­jas 12 stun­das, in­ha­lā­ci­ja no rī­ta un va­ka­rā no­dro­ši­na ār­stē­ša­nu vi­su dien­nak­ti, un tas ir uz­la­bo­jis pa­cien­tu lī­dzes­tī­bu. Var būt sma­ga, bet at­bil­sto­ši ār­stē­ta ast­ma, un pa­cients jū­tas la­bi. Bet var būt, ka sli­mī­ba ir sa­lī­dzi­no­ši vieg­la, ta­ču cil­vēks ne­lie­to me­di­ka­men­tus, kā pie­nā­kas, un līdz ar to arī ast­mas kon­tro­les nav. Kat­ram slim­nie­kam jā­no­dro­ši­na ast­mas kon­tro­le, at­bil­sto­ši pie­lā­go­jot me­di­ka­men­tu de­vas un kom­bi­nā­ci­jas. Ide­ā­lā ga­dī­ju­mā pa­cien­tam iz­vei­do­jas la­ba sa­dar­bī­ba gan ar ģi­me­nes ār­stu, gan ar spe­ci­ā­lis­tu un lē­mu­mu par ār­stē­ša­nu vi­ņi pie­ņem ko­pā.»

Ja jā­sauc ne­at­lie­ka­mā pa­lī­dzī­ba

«Mums va­ja­dzē­tu sa­tik­ties ti­kai ar tiem slim­nie­kiem, ku­riem ir sma­ga ast­ma. Ei­ro­pas At­dzī­vi­nā­ša­nas pa­do­mes vad­lī­ni­jas, ko iz­man­to­jam sa­vā dar­bā, fo­ku­sē uz­ma­nī­bu uz tā­du ast­mas pa­cien­tu ār­stē­ša­nu, ku­riem ir sirds­dar­bī­bas ap­stā­ša­nās risks,» stās­ta Rai­ta Kriš­jā­ne, Ne­at­lie­ka­mās me­di­cī­nis­kās pa­lī­dzī­bas die­nes­ta Me­di­cī­nis­kās kva­li­fi­kā­ci­jas un mā­cī­bu cen­tra gal­ve­nā spe­ci­ā­lis­te, ve­cā­kā de­žūr­ār­ste Rī­gas re­ģi­o­nā­la­jā cen­trā. «Vadlīni­jās ie­teik­tās ār­stē­ša­nas stūr­ak­mens ir in­ha­lē­ja­mie me­di­ka­men­ti be­ta-2 ago­nis­ti, ku­rus ie­va­da ar smi­dzi­nā­tā­ju jeb ne­bu­lai­ze­ru. At­tie­cīgs ap­rī­ko­jums ta­gad pie­e­jams ne­at­lie­ka­ma­jai pa­lī­dzī­bai vi­sā Lat­vi­jā. Dau­dzi pa­cien­ti ska­tī­jās uz jau­na­jām me­to­dēm pie­sar­dzī­gi, to­mēr lai­ka gai­tā tās de­va ar­vien la­bā­ku efek­tu un bi­ja ma­zāk bla­kus­pa­rā­dī­bu. In­tra­ve­no­zi ie­va­dām kor­ti­kos­te­ro­ī­dus - tas sa­ma­zi­na hos­pi­ta­li­zā­ci­ju skai­tu. Vē­nā in­ji­cē arī bron­hu pa­pla­ši­nā­tā­jus, ku­riem jo­pro­jām ir iz­teik­tas bla­kus­pa­rā­dī­bas, ta­ču ir pa­cien­ti, gal­ve­no­kārt ga­dos ve­cā­ki ļau­dis, ku­ri pie­ra­du­ši pie in­jek­ci­jām un ma­zāk pie­ņem ie­spē­ju me­di­ka­men­tus in­ha­lēt. Ne­at­lie­ka­mā pa­lī­dzī­ba nav plān­vei­da me­di­cī­na, tā­pēc ne­va­ram pa­cien­tam vi­su il­gi un sī­ki skaid­rot. In­jek­ci­jas va­ja­dzī­gas at­se­viš­ķos ga­dī­ju­mos, tās ir glāb­jo­šas, bet tās ne­var būt ru­tī­na. Vis­maz treš­da­ļa iz­sau­ku­mu, kas sais­tī­ti ar ast­mu, ir pie hro­nis­kiem pa­cien­tiem, ku­ri bū­tu va­rē­ju­ši ri­si­nāt sa­vas pro­blē­mas pie ģi­me­nes ār­sta. Ci­ta lie­ta, ja ir sma­gas, ie­il­gu­šas lēk­mes, ast­ma kom­bi­nē­jas ar vī­ru­su sli­mī­bu, ir pa­aug­sti­nā­ta tem­pe­ra­tū­ra, lēk­mi ne­var pil­nī­gi ku­pēt uz vie­tas - tad pa­cients jā­ved uz slim­nī­cu. Iz­sau­ku­mu skaits ir au­dzis arī tā­pēc, ka cil­vē­kus diez­gan no­piet­ni skar krī­ze. Ir pa­cien­ti, ku­ri spī­tī­gi ne­do­das pie ģi­me­nes ār­sta, ci­ti lie­to al­ko­ho­lu, smē­ķē vai dzī­vo ne­ve­se­lī­gos ap­stāk­ļos. Pa­tī­ka­mi, ka jau­nā­kā pa­au­dze pie­ņem jau­nās ār­stē­ša­nas me­to­des. Ar vi­ņiem ne­at­lie­ka­mās pa­lī­dzī­bas me­di­ķiem jā­tie­kas re­tāk.»