SVARĪGI: Mež­ģī­ņu apakš­ve­ļa, kaklasaites, papēži - kaitīga mode

Cen­šo­ties iz­da­bāt sti­la un mo­des ten­den­cēm, ne­aiz­mir­sī­sim par sa­vu ve­se­lī­bu. Vis­bie­žāk mūs da­ra uz­ma­nī­gus ra­di­kā­li jaun­i skais­tum­kop­ša­nas pa­kal­po­ju­mi, ku­ri pra­sa no klien­ta zi­nā­mu uz­drīk­stē­ša­nos, jo re­zul­tāts, ie­spē­jams, liks ga­rām­gā­jē­jiem uz ie­las at­ska­tī­ties. Vei­cot eks­trē­mas pār­vēr­tī­bas, cil­vēks jau ie­priekš ir no­ska­ņo­jies lie­lā­kam vai ma­zā­kam ris­kam, un ne­vē­la­mās se­kas ve­se­lī­bai, ja tā­das ir, pa­ras­ti nāk uz­reiz. Ci­tā­di ir ar ap­ģēr­biem, ap­aviem un ak­se­su­āriem, kas vei­do mū­su sti­lu il­gā­kam lai­ka pos­mam, var­būt pat vis­am mū­žam.

Cie­ši pie­gu­lo­šas bik­ses

Cie­ši pie­gu­lo­ši džin­si un tam­lī­dzī­gas blī­va ma­te­ri­āla bik­ses, jo se­viš­ķi ar ze­mu jos­tas­vie­tu, gan sie­vie­tēm, gan vī­rie­šiem var iz­rai­sīt pa­res­tē­zi­ju. Re­gu­lā­ri val­kā­jot šā­das bik­ses, tiek no­spiests nervs, kas at­ro­das zem gur­nu kau­la, un tas ra­da kņu­di­nā­ša­nas, tir­pša­nas sa­jū­tu un ar lai­ku arī sā­pes. Viens otrs pie­gu­lo­šo bik­šu val­kā­tājs ga­lu ga­lā ār­stē­jas pie nei­ro­lo­ga. Nav iz­slēgts, ka šāds ģēr­bša­nās stils sie­vie­tēm vei­ci­na en­do­met­ri­ozes at­tīs­tī­bu, bet vī­rie­šiem - re­pro­duk­tī­vās pro­blē­mas. Tā­dēļ ap­spī­lē­tas bik­ses nav vē­lams val­kāt kat­ru die­nu vai arī tām der iz­vē­lē­ties elas­tī­gā­ku ma­te­ri­ālu.

Apakš­ve­ļa, kas pa­da­ra slai­dā­ku

Da­žā­das jos­tas, kor­se­tes, grā­ci­jas, apakš­bik­ses, zeķ­bik­ses un ci­ti ap­ģēr­ba ga­ba­li, kas do­mā­ti fi­gū­ras ko­rek­ci­jai, var vei­ci­nāt at­viļ­ņa sli­mī­bu - kad kuņ­ģa skā­bais sa­turs ie­kļūst ba­rī­bas va­dā, iz­rai­sot de­dzi­no­šu sa­jū­tu aiz krū­šu kau­la, ne­pa­tī­ka­mas at­rau­gas, skā­bu gar­šu mu­tē, ža­gas u.c. Šie ap­ģēr­bi stin­gri sa­spiež ne vien ļu­mo­šo rie­pu, bet arī kuņ­ģi. Tos ne­va­ja­dzē­tu val­kāt re­gu­lā­ri, jo se­viš­ķi, ja ir no­slie­ce uz at­vil­ni.

Ļo­ti augs­ti pa­pē­ži

Dā­mas val­kā augst­pa­pē­žu kur­pes, lai kā­jas iz­ska­tī­tos ga­rā­kas un skais­tā­kas. Se­nāk ār­sti pret augs­tiem pa­pē­žiem bi­ja no­ska­ņo­ti ļo­ti kri­tis­ki, šo­brīd tiek at­zīts, ka, do­do­ties uz bal­li vai kā­du ci­tu pa­sā­ku­mu, kur la­bi jā­iz­ska­tās, šā­dus ap­avus var uz­vilkt, bet nav prā­ta darbs stai­gāt tā­dos no rī­ta līdz va­ka­ram. Ik­die­nā la­bāk iz­vē­lē­ties ap­avus ar 4-5 cm augs­tiem pa­pē­žiem. Jo aug­stā­ki pa­pē­ži, jo lie­lā­ka slo­dze ce­ļu lo­cī­ta­vām un arī lie­lāks spie­diens uz pē­das priek­šē­jo da­ļu. Augst­pa­pē­žu kur­pēm bie­ži ir arī šau­ri purn­ga­li, un šā­da kom­bi­nā­ci­ja vei­ci­na āmur­vei­da pirk­stu un grei­zā īk­šķa at­tīs­tī­bu (tau­tā šo pro­blē­mu sauc par kau­li­ņiem). Vēl vie­na augst­o pa­pē­žu cie­nī­tā­ju pro­blē­ma ir tar­sā­lā ka­nā­la sin­droms, kas ro­das, kad kur­pes no­spiež pē­das ner­vu, iz­rai­sot pē­das no­tir­pu­mu un sā­pes. Sma­gā­kos ga­dī­ju­mos šī pro­blē­ma jā­ri­si­na ķi­rur­ģis­ki.

Pā­rāk zem­i pa­pē­ži

Ba­le­ta čī­bi­ņas, ke­das, zā­ba­kus vai san­da­les ar pla­ka­nu zo­li rei­zēm iz­vē­las kā al­ter­na­tī­vu ne­ve­se­lī­ga­jiem augst­pa­pē­žu ap­aviem, bet tā ir kri­ša­na ot­rā ga­lē­jī­bā. Šā­di ap­avi ne­sniedz pē­dai at­bal­stu, un tiek pār­mē­rī­gi ie­stiep­ta plan­tā­rā fas­ci­ja - audu sai­te, kas at­ro­das pē­das apakš­ējā virs­mā no pa­pē­ža līdz pē­das priekš­da­ļai. At­tīs­tās sli­mī­ba, ko sauc par plan­tā­ro fas­cī­tu, sāp pē­das apakš­a un iek­šē­jā ma­la vie­tā, kur sa­nāk ko­pā pa­pē­dis un pē­das vel­ve. Tas pa­da­ra stai­gā­ša­nu sā­pī­gu un ap­grū­ti­nā­tu. Ze­mo pa­pē­žu cie­nī­tā­jiem to­mēr vē­lams val­kāt ap­avus, ku­ru pa­pē­žu augs­tums nav ma­zāks par 2,5 cm.

Mil­zī­gi aus­ka­ri

Lai gan tie iz­ska­tās efek­tī­gi, lie­li aus­ka­ri, kas vei­do­ti kā riņ­ķi vai sa­stāv no pie­ka­ri­ņiem, vei­ci­na trau­ma­tis­mu, jo tie mēdz ie­ķer­ties blū­zē, džem­pe­rī vai šal­lē un, iz­da­rot kā­du strau­jā­ku kus­tī­bu, auss ļi­pi­ņa tiek sa­vai­no­ta, sāk asi­ņot, ir bi­ju­ši arī ga­dī­ju­mi, kad tā tiek pār­plēs­ta uz pus­ēm. Tas pats no­tiek, kad par mam­mas aus­ka­ru ie­in­te­re­sē­jas zī­dai­nis, kurš to vien­kār­ši sa­ķer un rauj. Ja aus­ka­ri pie­de­vām ir arī pā­rāk sma­gi, auss ļi­pi­ņā var iz­vei­do­ties ne­vē­la­mi liels cau­rums.

Pīr­sings

Pīr­sings nav do­māts ne­vē­rī­giem cil­vē­kiem. Ne­at­ka­rī­gi no tā, vai pīr­sings ir ausī, uz­acī, de­gu­nā vai kā­dā ci­tā vie­tā, tas var vei­ci­nāt in­fek­ci­ju, ja ne­tiek pie­nā­cī­gi kopts. Īpa­ši rū­pī­gi jā­kopj pīr­sings, kas iet cau­ri skrim­slim - tur in­fek­ci­ja ir ļo­ti ne­pa­tī­ka­ma un grū­ti ār­stē­ja­ma. Vis­pirms la­bi jā­ap­do­mā, vai pīr­sings tie­šām ir va­ja­dzīgs un vai spē­siet par to rū­pē­ties, kā nā­kas. Pēc tam ar mak­si­mā­li kri­tis­ku pie­eju jā­iz­vē­las sa­lons, kur sa­ņemt šo pa­kal­po­ju­mu, jā­ie­vē­ro vis­i ie­tei­ku­mi, ka­mēr iz­dur­tā vie­ta sa­dzīst. Tik­līdz ro­das aiz­do­mas par in­fek­ci­ju, jā­iet pie ār­sta.

Vī­rie­šu kak­la­sai­tes

Dau­dzi vī­rie­ši vairs ne­val­kā kak­la­sai­tes tik re­gu­lā­ri kā ag­rāk, bet tie, ku­ri ik­die­nā stai­gā uz­val­kā ar kak­la­sai­ti, vis­bie­žāk ne­at­ce­ras, kad (un vai vis­pār) kak­la­sai­te ir maz­gā­ta. Ame­ri­kā­ņu imu­no­lo­gi iz­pē­tī­ju­ši, ka uz vī­rie­šu kak­la­sai­tēm mā­jo daž­ne­da­žā­di sli­mī­bu iz­rai­sī­tā­ji. Tā kā dau­dziem kun­giem ir pa­ra­dums lai­ku pa lai­kam sa­kār­tot kak­la­sai­ti vai to glu­ži vien­kār­ši raus­tīt, mik­ro­bi no­nāk uz ro­kām, un tā­lāk ir daudz vei­du, kā tie var iz­rai­sīt sli­mī­bas, jo se­viš­ķi, ja cil­vēks ne­maz­gā ro­kas pirms ēša­nas vai pie­skar­ša­nās se­jai. Tā­dēļ jā­iz­pē­ta mar­ķē­jums kak­la­sai­tes iekš­pu­sē, jā­no­skaid­ro, kā to maz­gāt, un jā­ķe­ras pie dar­ba vai arī jā­nes uz tī­rī­ta­vu.

Mež­ģī­ņu apakš­ve­ļa

Gai­sī­ga, skais­ta mež­ģī­ņu apakš­ve­ļa, tā­pat kā augst­pa­pē­žu kur­pes, nav do­mā­ta ik­die­nas val­kā­ša­nai. Mūs­die­nās tā vis­bie­žāk ra­žo­ta no sin­tē­tis­kiem ma­te­ri­āliem, kas var kai­ri­nāt ādu, iz­rai­sīt nie­zi un de­dzi­nā­ša­nu. Kru­zu­ļo­tas ma­li­ņas ra­da vēl pa­pil­du kai­ri­nā­ju­mu. Ja pie­de­vām sie­vie­te val­kā arī ap­spī­lē­tas virs­bik­ses, tas pro­blē­mu pa­da­ra vēl lie­lā­ku.

Sma­gas ple­cu so­mas

Daž­kārt mo­dē ir ma­zas ple­cu so­mas, daž­kārt - iz­teik­ti lie­las, bet to svars ne­drīk­stē­tu būt pā­rāk liels. Sma­ga ple­cu so­ma ra­da sprie­dzi ple­ciem, kak­lam un mu­gu­rai, tā vei­ci­na ne­pa­rei­zu stā­ju. Kā no­teikt, vai so­ma ir par sma­gu? Ļo­ti vien­kār­ši: ja šāds jau­tā­jums ro­das, tas no­zī­mē, ka so­ma ir par sma­gu. Vis­pirms jā­pa­do­mā, vai viss, ko re­gu­lā­ri nē­sā­jam līdz­i so­mā, mums pa­tie­šam ir tik ļo­ti va­ja­dzīgs, un jā­iz­ņem lie­kie priekš­me­ti. Ja tas paš­laik nav ie­spē­jams, so­ma vis­maz re­gu­lā­ri jā­pār­liek uz ot­ra ple­ca. Der arī pa­do­māt par mu­gur­so­mas ie­gā­di, kas ļauj neš­ļa­vas ra­dī­to slo­dzi mu­gu­rai sa­da­līt vien­mē­rī­gi.