Mainoties laikiem, mainās arī uzskati par bērnu kopšanu un audzināšanu, tāpēc gadās, ka mammas, vecmāmiņas un vecvecmāmiņas viedokļi ir nedaudz atšķirīgi vai pat krasi pretrunīgi. Bērnu ēdināšana, autiņbiksītes un podiņmācība, publisku vietu apmeklēšana, moderno tehnoloģiju loma mazuļa ikdienā, laiks, kad bērns jābeidz vadāt ratiņos, un piemērotākais vecums sūtīšanai bērnudārzā – tie ir tikai daži temati, kas izraisa paaudžu diskusijas, jo sevišķi, ja mazuļa aprūpē un pieskatīšanā iesaistās tās visas. Kuram taisnība?
«Nevienā no šiem jautājumiem nav vienīgās pareizās atbildes, ļoti daudz nosaka tradīcijas, finansiālās iespējas un citi apstākļi, kas ietekmē rīcību katrā konkrētā situācijā,» saka Dr.med. Ilze Grope, Rīgas Stradiņa universitātes asociētā profesore, Tālākizglītības fakultātes dekāne.
«Vecmāmiņām un vecvecmāmiņām nevajag uztiept bērna vecākiem savus uzskatus, bet nevajag arī liegt padomu, kad to lūdz. Es teiktu, ka jaunie vecāki par maz ieklausās savās mammās un vecmāmiņās, kuru priekšrocība ir pieredze un spēja paraudzīties uz situāciju no malas. Man pat kā ārstei ir interesanti pajautāt, ko viņas domā, jo bieži vien var iegūt tādas atbildes, līdz kurām mēs paši neaizdomājamies. Galavārds tomēr pieder bērna vecākiem, un, ja vecmāmiņa piekrīt mazbērnu pieskatīt, tad viņa piekrīt izpildīt zināmas funkcijas, ko vecāki viņai uztic.»
Autiņbiksītes un podiņmācība
Mamma: Tas ir pašsaprotami! Mana zaļi noskaņotā draudzene gan bērnam izmanto speciālos kokvilnas marles autiņus, jo tie esot videi draudzīgāki. Es tam īsti neticu.
Vecmāmiņa: Ērti jau tie pamperi ir. Tikai bažas rada izsitumi un iekaisumi.
Vecvecmāmiņa: Mani bērni jau gada vecumā prasīja podiņu, ne tā kā tagadējie...
«Liela daļa ražotāju piedāvā no 100% kokvilnas izgatavotas autiņbiksītes. Sastāva ziņā nav atšķirības, vai lieto kokvilnu austā veidā vai fabrikā ražotā presētā veidā,» komentē I. Grope. «Nevaru norādīt, ka vienam vai otram veidam būtu priekšrocības vai trūkumi no bērnu veselības viedokļa. Katrā ģimenē izmanto to, kas šķiet ērtāks. Ir atsevišķas autiņbiksītes, kuru iekšpuse klāta ar losjoniem, un ir bērni, kuri šos losjonus nepanes, tāpēc viņiem ir izsitumi. Izsutumi, iekaisumi un izsitumi atkarīgi arī no tā, cik bieži autiņbiksītes maina. Kad bērnam ir vēdera izeja, tās jānomaina nekavējoties, jo vēdera izejā ir dažādas baktērijas un kairinošas vielas, bieži vide ir skāba un rada bērna ādai iekaisumu vai pat apdegumu. Tāpat ar urīnu - pilnas autiņbiksītes, mitras un sautējošas, par labu nenāk. Tas pats attiecināms arī uz marles autiņiem. No pārstrādes un dabas aizsardzības viedokļa audums ir labāks, jo tas nav jāizmet, bet rūpnieciski ražotajās autiņbiksēs klipsīšu sadaļa ir no gumijas vai plastmasas, un tie nav videi draudzīgi materiāli. Droši vien izsutumi un apsārtumi bija arī agrāk, bet mazāk, jo būtiski ir tas, cik bieži autiņus vai autiņbiksītes nomaina un vai bērna dibenu nomazgā ūdenī vai tikai noslauka ar mitro salveti. Būtisks faktors ir arī mammas uzturs, barojot bērnu ar krūti, un citi produkti, ko dod bērnam. Šodien daudziem bērniem ir piena cukura, govs piena olbaltumvielu vai citu produktu nepanesība, kas, protams, izpaužas vēdera izejā, radot dažādus skābus piejaukumus, kas stimulē iekaisumu, un tur nebūt nav vainīgas autiņbiksītes.
Podiņmācībai ģimenēs ir visai dažādas tradīcijas, bet katrā ziņā ir vajadzīga ļoti liela vecāku līdzdalība, jo bērns pats nevar iemācīties iet uz podiņa. Kad mazais sāk staigāt, stabili sēž un var piecelties kājiņās, tad viņam to var arī reāli mācīt. Ir nācies redzēt bērnus, kuri apgūst podiņa lietošanu jau septiņu mēnešu vecumā, citi tikai divos gados. No pediatru viedokļa optimālais vecums, kad būtu jāprot iet uz podiņa, ir 1,5 gadi, ar zināmu nobīdi uz vienu vai otru pusi.»
Ēdināšana
Mamma: Kamēr mazo baroju tikai ar krūti, bija ļoti viegla dzīve, vienīgais - pilsētā ir pārāk maz labiekārtotu vietu, kur var netraucēti pabarot. Vēlāk izvēlējāmies kvalitatīvus biezenīšus, kādus tagad ražo arī Latvijā, un lielas problēmas neradās.
Vecmāmiņa: Zīdīšana mūsdienās ir haotiska - kā prasa, tā jādod. Mamma nemaz tik labi nesaprot, vai bērns grib ēst vai ko citu. Mēs savulaik barojām pēc pulksteņa, un tas bija labāk.
Vecvecmāmiņa: Man nepatīk tie burciņu ēdieni. Mammai pašai jāvāra tumītes, putriņas un dārzenīši.
«Bērns nav piedzimis, lai viņu vadātu riņķī un zīdītu publiskā vietā. Protams, ir jābūt aprīkotām vietām, kur var bērnu pabarot, ja rodas tāda vajadzība, un tas nav jādara sieviešu tualetē, kas ir ļoti netīra,» norāda profesore.
«Zīdīt var praktiski visas mammas, bet ir jāgrib. Ir arī gadījumi, kad mamma to patiešām vēlas, bet tik ļoti uztraucas, ka piena varētu nepietikt, ka tas tiešām iet mazumā. Ir vairāki ceļi, kā ārsts var palīdzēt mammu nomierināt un pieniņam likt atgriezties. Gadās, ka bērnam ir kāda alerģija un mammai uzturā jāatsakās no tiem vai citiem produktiem. Arī tad mamma var ievērot diētu un turpināt zīdīšanu, jo neviens adaptētais maisījums nav labāks par mammas pienu. Ja mamma negrib ievērot diētu un ēd produktus, no kuriem bērnam ir slikti - rodas diatēze, dermatīts vai šķidra vēdera izeja, un rezultātā viņš neuzņem visas vajadzīgās uzturvielas, tad varbūt ir lietderīgi sākt dot citu uzturu. Katrā gadījumā tas jāvērtē atsevišķi. Ar krūti nedrīkst barot sievietes, kurām ir tuberkuloze vai HIV infekcija, kā arī tās, kuras saņem ķīmijterapiju.
Cik ilgi zīdīt - arī ļoti diskutabls jautājums. Mazattīstītās valstīs, kur trūkst pārtikas, šis periods ir ilgāks, attīstītās valstīs - īsāks. Pediatru ieteikums ir dot bērnam krūti apmēram līdz pusotra gada vecumam. No psihoemocionālās attīstības viedokļa zīdīt bērnu, kuram ir divi, četri vai pat astoņi gadi, nozīmē izveidot patoloģisku saikni starp bērnu un māti.
Cik ilgi vajadzētu barot tikai ar mātes pienu - tas arī ir diskutabls jautājums. Parādās arvien vairāk publikāciju par to, ka bērniem, kuri ļoti ilgi ir ekskluzīvi zīdīti, biežāk attīstās alerģijas nekā tiem, kuri agrāk iepazīstināti ar citām garšām. Turklāt, līdz 7-10 mēnešu vecumam saņemot tikai mātes pienu, bērnam attīstās dzelzs deficīta anēmija, un tas nozīmē, ka viņiem ir zems hemoglobīna līmenis asinīs, hemoglobīns nepiegādā pietiekami daudz skābekļa smadzeņu audiem, un tas traucē bērna garīgo attīstību.
Dažādi ir arī viedokļi par to, kad un kādu piebarojumu dot zīdainim. Šobrīd Latvijas Pediatru asociācija gatavo ārstiem domātu grāmatu par šiem jautājumiem, un tā noderēs arī bērnu vecākiem. Pasaules Veselības organizācija ir pētījusi dažādu tautu paražas, kas reizēm ir ļoti savdabīgas. Piemēram, inuītu (eskimosu) mamma saskaņā ar senu tradīciju sīki sakošļā zivi un dod to savam divus mēnešus vecajam bērnam. Es neaicinu sākt bērnu piebarot divu mēnešu vecumā, bet iepazīstināt ar jaunām garšām no 3-4 mēnešiem. Pirmie produkti, ko iesaka lietot, ir dārzeņi, piemēram, kabači vai ķirbji, kas auguši tepat Latvijā.
Runājot par specializētajiem bērnu uztura produktiem, kas fasēti burciņās, esmu pārliecināta, ka tie ir ļoti kvalitatīvi, izgājuši standartizētas pārbaudes un sagatavoti sterilos apstākļos. Ideāli piemēroti gadījumiem, kad ar bērnu kaut kur jādodas. Tomēr iegādāties šos produktus ir daudz dārgāk nekā pagatavot pašiem, un turpmākajā dzīvē bērns taču ēdīs nevis konservus, bet mājās gatavotu ēdienu. Te man ir jāpiekrīt omām un vecvecmāmiņām, ka mājās gatavotam ēdienam ir pavisam cita garša, jo sevišķi, ja izejvielas ir pašu audzētas vai nāk no pazīstama vietējā audzētāja. Iesaku mammām pašām nogaršot un salīdzināt. Vasarā svaigus un kvalitatīvus dārzeņus bērna uzturam var sasaldēt. Nekādi lielie krājumi nav vajadzīgi, jo iepazīstināšana ar garšu sākas no tējkarotes galiņa. Ir vērts veidot arī saldēta mammas piena banku, jo var gadīties situācija, kad mamma saslimst vai atrodas prombūtnē vai arī bērns saslimst. Saldētais piens derīgs līdz pat gadam, tajā saglabājas gan imūnglobulīns, gan vitamīni. Katrai porcijai jāuzraksta datums.
Barošanas režīms jāizvēlas mammai pašai. Bērna raudāšana ne vienmēr nozīmē, ka viņš grib ēst. Tas ir veids, kā viņš ar mums sazinās. Ja pie katras ieraudāšanās dod krūti, bērns ne tik daudz ēd, cik nomierinās - tā tiek izstrādāts aplams reflekss. Es esmu piekritēja barošanai noteiktā režīmā, protams, ar atkāpi uz vienu vai otru pusi. Tas mammai ļauj plānot dienu. Viņa nav piena fabrika, bet cilvēks, kurš ļoti vajadzīgs bērnam, lai viņš izaugtu vesels un gudrs. Šo mērķi būs grūti sasniegt pārgurušai mammai, kura baro bērnu ik pusstundu un kurai līdz ar to nav laika iziet pastaigāties, atpūsties, apdarīt mājas darbus. Reiz uz konsultāciju bija atnākusi kāda mamma ar saplaisājušiem, asiņainiem krūšu galiem, pilnīgi garīgi izsīkusi, jo bērns bija pie krūts 18 stundas diennaktī. Viņš regulāri raudāja vēdera pūšanās dēļ un tad ikreiz tika likts pie krūts, bet, ieēdot pienu, kas ir ļoti salds, vēders pūtās aizvien vairāk, nebija laika izstrādāties fermentam, un radās apburtais loks, kas noveda pie bērna un mātes stāvokļa arvien tālākas pasliktināšanās.»
Bērnu ratiņi
Mamma: Tas ir ērtākais pārvietošanās veids kopā ar bērnu. Ja viņš iet pats, mēs kavējamies. Ja nogurst un niķojas - nākas nest, bet mana mugura nav loterijā vinnēta.
Vecmāmiņa: Šodien ir tik viegli un ērti bērnu ratiņi un ar tiem drīkst braukt arī sabiedriskajā transportā. Bet vest ratos trīsgadīgu - tas jau par traku.
Vecvecmāmiņa: Tiklīdz māk staigāt - lai staigā, lai kustas! Ja ne, nav ko brīnīties, ka ir tik daudz resnu bērnu.
«Jautājums ir par to, cik liels attālums ir veicams. Kur mums viens solis, tur bērnam pieci. Pastaiga ar bērnu jāatdala no citiem dienas pienākumiem, tai jābūt veltītai tieši bērnam, jānotiek piemērotā vidē, piemērotā apģērbā, piemērotā attālumā, ļaujot viņam arī atpūsties,» uzsver profesore. «Ja mērojams lielāks attālums vai nākas apmeklēt iepirkšanās vietas, tad ratiņi tomēr noder. Trīsgadniekam gan ratus vairs nevajadzētu.»
Lielveikals
Mamma: Varu atzīties, ka man patīk kopā ar vīru un bērnu brīvdienās iepirkties, tas mums ir tāds kā rituāls. Es izvēlos pirkumus, tētis nes mazuli, cilvēki skatās un smaida.
Vecmāmiņa: Nevaru noskatīties, kā mazus bērnus gripas laikā vazā pa lielveikaliem un liek netīros ratos.
Vecvecmāmiņa: Vispirms lai bērns iemācās uzvesties. Mani, piemēram, traucē, ka bērni maisās pa kājām, ceļ traci, daži krīt gar zemi un brēc.
«Pirmos divus mēnešus bērns nebūtu jāved nekur, arī raudzības var pagaidīt, jo viņš ir ļoti trausls. Es uzskatu, ka bērns vispār nav jāņem līdzi uz veikalu neatkarīgi no vecuma, ja vien to nespiež apstākļi. Diez vai ir pareizi ieaudzināt priekšstatu, ka veikals ir izklaide. No infekciju kontroles viedokļa veikals pilnīgi noteikti ir riskanta vieta, kur apgrozās dažādu sabiedrības slāņu pārstāvji, arī tie, kuriem sveši elementāri higiēnas paradumi, piemēram, roku mazgāšana pēc tualetes. Grūti iedomāties netīrāku vietu par iepirkumu ratiem, kur krājas vīrusi, baktērijas un sēnītes. Arī veikalu rotaļlaukumos ir daudz dažādu virsmu, kuras netiek tīrītas,» stāsta I. Grope. «Tajā pašā laikā mums jāsaprot, ka bērnam ir tiesības atrasties veikalā tāpat kā mums pārējiem un arī sajūtas viņam ir tādas pašas kā visiem: varbūt ir karsti, garlaicīgi, nāk miegs. Par bērna uzvedību atbildīgi ir vecāki, un nevienam nav tiesību diktēt viņiem audzināšanas metodes, jo izaudzināt izcilus sabiedrības pārstāvjus var ar ļoti dažādām metodēm.»
Bērnudārzs
Mamma: Es gribu atgriezties darbā, un nevienam nav tiesību man to pārmest. Bērns gan jau pieradīs - kā tad citi pierod? Lai mācās dzīvot kolektīvā.
Vecmāmiņa: Ko es varu pārmest... manus bērnus pieskatīja vecmāmiņa, bet pati nevaru meitai palīdzēt, jo jāstrādā.
Vecvecmāmiņa: Man sirds neļāva atdot bērnus «silītē». Palikām mājās līdz trīs gadu vecumam, kaut arī toreiz tas nozīmēja pārtrauktu darba stāžu.
«Bērnam līdz 2-3 gadu vecumam socializācija nav vajadzīga, jo citus viņš neuztver kā rotaļu biedrus. Bēbīšu skoliņas, kurās turklāt var iegūt dažādas infekcijas, vairāk vajadzīgas vecākiem. Ja viņi paši ar bērnu strādā, tad viņš daudz ko iemācās arī mājās, kur uzmanību nenovērš citas personas, un ieguvums ir lielāks - tās ir stundas, ko bērns pavada ar mammu vai tēti, tas nav sabiedrisks pasākums. Bērns augs, un vecākus viņam vajadzēs aizvien mazāk, un šis kopā pavadītais laiks ir ļoti dārgs,» komentē I. Grope. «Pilnīgi piekrītu, ka vislabāk būtu paturēt bērnu mājās līdz trim gadiem, kas no bērna attīstības un psiholoģijas viedokļa parasti ir optimālais vecums bērnudārza gaitu uzsākšanai - kad bērns prot pats apģērbties, paēst un mammai izstāstīt visu, kas ar viņu bērnudārzā noticis. Taču ģimenes apstākļu dēļ dažs iet bērnudārzā jau no gada vecuma, kamēr cits - tikai piecos gados. Bērna audzināšana ir ļoti smags darbs, un es saprotu arī mammas, kuras vēlas atgriezties darbā, pelnīt naudu un justies šajā ziņā līdztiesīgas ar vīru vai draugu. Darbus, kurus sieviete dara mājās, neviens bieži vien nepamana, viņa visu dienu ir noskrējusies, mazgājot, tīrot, gatavojot ēst un audzinot bērnu, kuram ir daudz jautājumu un vēlme pētīt pasauli, kas var būt bīstama. Tā ir milzīga atbildība daudzu gadu garumā.»
Viedtālrunis un dators
Mamma: Ja gribu, lai būtu miers, tad sameklēju telefonā multenes, un bērns kādu laiku skatās kā pielipis.
Vecmāmiņa: Bērns kļūst gluži kā zombijs un sāk ārdīties, kad mamma paziņo, ka nu jau pietiks skatīties. Un actiņām tas noteikti nav labi.
Vecvecmāmiņa: Telefons un dators nav spēļlietiņas, un bērniem tas būtu jāsaprot. Viņiem taču ir tik daudz mantu, bet spēlēties vairs nemāk - dodiet tik «smārtfonu»!
«Runājot par to, ka bērni neprot spēlēties, jāatzīst - paši no sevis viņi to neapgūst, to viņiem iemāca pieaugušie. Spēlēšanās sākas no spēlēšanās kopā. Multenītes viedtālrunī varbūt var izmantot bērna nomierināšanai uz mirkli, bet ļoti sīki kustīgi attēli pārslogo acis, un tas nāk par slikti bērnu veselībai. Tā ir arī slodze nervu sistēmai, turklāt vecākiem ļoti jāpārdomā, kādu mācību bērns no šīs filmas gūst un kādus secinājumus izdara, skatoties viens pats. Bērni bieži vien iemācās stereotipas rīcības no multiplikācijas filmām: kaķis uzbrūk pelītei, pelīte ir maziņa - tātad lielākais drīkst uzbrukt mazākajam, pelīte dara pāri kaķim - tātad pāri darīt drīkst un visi par to smejas.
Taču nav arī pareizi pilnīgi liegt bērnam pieeju viedierīcēm. Ja pieciem bērniem tā tiks liegta, bet pieciem tūkstošiem netiks, tad ar laiku šie pieci atpaliks no pieciem tūkstošiem. Šis ir tehnoloģiju laikmets. Aptaujas liecina, ka Latvijā ap 30% bērnu katru dienu trīs stundas pavada pie datora, un tas ir ļoti daudz. Divgadīgs bērns varbūt pārzina datoru labāk nekā viņa vecmāmiņa. Arī bērnudārzā jau agri sākas mācības, kas ir samērā mazkustīga nodarbe,» situāciju raksturo profesore. «Bērnudārzā gan dienas režīms veidots tā, lai bērniem netrūktu arī kustību, nereti tas ir sabalansētāks nekā mājās.».