Nav jā­gai­da Va­len­tīn­die­na, lai ie­prie­ci­nā­tu mī­ļo­to

© Ilze Zvēra/F64

Tu­vo­jas 14. feb­ru­ā­ris. Vai tā ir vi­su mī­lē­tā­ju die­na vai ne­jē­dzī­gu ba­nā­lu iz­da­rī­bu čem­pi­o­nāts? Uz­ska­tiet, kā gri­bat.

«Manuprāt, nav jā­gai­da kā­da no­teik­ta die­na, lai sa­vu mī­ļo­to cil­vē­ku ie­prie­ci­nā­tu ar pu­ķēm vai dā­va­nu un vien­kār­ši pa­teik­tu: es te­vi mī­lu,» teic psi­ho­logs, hip­no­psi­ho­te­ra­peits Ed­gars Skro­de­lis. «Tad prieks un pār­stei­gums var­būt pat būs lie­lāks ne­kā da­tu­mā, kad lie­li un ma­zi skrai­da ap­kārt, dā­vi­not cits ci­tam sir­sni­ņas. Es sa­pro­tu, ka ro­man­tis­kās īs­zi­ņas, vēs­tu­lī­tes un sa­tik­ša­nās va­rē­tu būt ak­tu­ā­las cil­vē­kiem ve­cu­mā, kad vi­ņi mek­lē sev ot­ru pu­sī­ti, nav sva­rī­gi - 16 vai 60 ga­dos, bet, kad re­dzu, ka ma­za mei­te­ne dā­vi­na sir­sni­ņas sa­vam tē­tim vai sko­lā no­tiek Va­len­tīn­die­nas pa­sā­ku­mi pirm­klas­nie­kiem, tas man lie­kas dī­vai­ni. Lo­ģis­ki sprie­žot, Va­len­tī­na die­nai bū­tu mūs jā­sa­tu­vi­na, bet vi­sas šīs te­le­ko­mu­ni­kā­ci­jas un mār­ke­tin­ga ak­ti­vi­tā­tes ra­da psei­do­vēr­tī­bas: kaut kur ir jā­iet, kaut kas ir jā­pērk, tā vie­tā, lai vien­kār­ši mī­lē­tu viens ot­ru.»

Bet ko īs­ti no­zī­mē - mī­les­tī­ba? Lūk, at­zi­ņas, ko da­žā­dos lai­kos pau­du­ši do­mā­tā­ji.

Īs­ta mī­les­tī­ba lī­dzi­nās spo­kam: vi­si par to ru­nā, bet re­ti kāds ir re­dzē­jis.

(Fran­suā de La­roš­fu­ko (1613-1680), fran­ču do­mā­tājs)

Tas man uz­reiz at­sauc prā­tā stās­tu par trim ak­la­jiem, ku­ri ap­taus­ta zi­lo­ni. Viens sa­ka: tā ir lie­la, res­na čūs­ka. Otrs: tie ir sta­bi. Tre­šais: nē, tas ir mil­zīgs ak­mens. Kat­ram cil­vē­kam ir sa­va mī­les­tī­bas de­fi­nī­ci­ja. Reiz kā­dā se­mi­nā­rā mums ar stu­di­ju bied­riem bi­ja uz­de­vums stun­das lai­kā iz­do­māt at­bil­di - kas ir mī­les­tī­ba. Ne­at­ce­ros pre­cī­zi, kā mēs to for­mu­lē­jām, bet no­sprie­dām, ka tās ir stin­gras jū­tas, va­rē­tu teikt, emo­ci­o­nāls afekts. Kat­ra cil­vē­ka at­bil­de uz šo jau­tā­ju­mu at­ka­rī­ga gan no vi­ņa fan­tā­zi­jas, gan no au­dzi­nā­ša­nas. To, kā mēs spē­jam mī­lēt, ļo­ti lie­lā mē­rā no­sa­ka mū­su ve­cā­ki - ve­cā­ki vis­pār vei­do mū­su sek­su­a­li­tā­ti, no vi­ņiem mēs mā­cā­mies, kā iz­tu­rē­ties pret pre­tē­jo dzi­mu­mu. Lie­lā­ko­ties pir­mā no­zī­me, kas cil­vē­kiem sais­tās ar vār­du mī­les­tī­ba, to­mēr ir mī­les­tī­ba pret pre­tē­jo dzi­mu­mu. Lai kā laik­mets ir mai­nī­jis do­mā­ša­nu, ag­ri vai vē­lu sta­tis­tis­ki vi­dē­jais cil­vēks to­mēr sāk do­māt par fun­da­men­tā­lām vēr­tī­bām, vē­las bēr­nus, grib kaut ko aiz se­vis at­stāt, do­mā par ģi­me­ni, dro­šī­bu un mī­les­tī­bu - tās to­mēr ir pa­mat­va­ja­dzī­bas cil­vē­ka vēr­tī­bu sis­tē­mā.

Mī­les­tī­ba nē­sā tā­das bril­les, caur ku­rām ka­pars šķiet zelts, na­ba­dzī­ba - ba­gā­tī­ba, ugunī­gi pi­lie­ni - pēr­les.

(Mi­gels de Ser­van­tess (1547-1616), spā­ņu rakst­nieks)

Pa­tie­šām, pir­ma­jā brī­dī, kad ir tā ro­man­tis­kā ie­mī­lē­ša­nās, cil­vē­ki vi­su redz kā caur ro­zā bril­lēm. Tas ir kaut kas fan­tas­tisks, bet ag­ri vai vē­lu šīs bril­les no­krīt. Un ko tad da­rīt? Bie­ži cil­vē­ki sa­jauc re­a­li­tā­ti ar sa­vu iz­do­mu un do­mā, ka vi­ņi var pār­vērst to ka­pa­ru par zel­tu vai na­ba­dzī­bu par ba­gā­tī­bu, bet pa­iet kāds laiks, un tad mī­les­tī­bai va­rē­tu būt jau­na fā­ze - kad cil­vēks pie­ņem ot­ru ar vi­sām vi­ņa īs­ta­jām īpa­šī­bām.

Mī­les­tī­ba mē­mu pa­da­ra daiļ­ru­nī­gu, ne­pra­šu gud­ru, sliņ­ķi čak­lu.

(Sen­grie­ķu sa­kām­vārds)

Ko­lo­sāls tei­ciens. Kad cil­vēks grib pie­kļūt sa­vam mī­les­tī­bas ob­jek­tam, viņš, pro­tams, iz­da­rīs vi­su, ko spēs. Mī­les­tī­ba ra­da mo­ti­vā­ci­ju, lai sa­snieg­tu sa­vu el­ku. Mī­les­tī­ba var būt arī pla­to­nis­ka, pret kā­du diž­ga­ru, pie­mē­ram. Un to var uz­tvert arī tā, ka mī­les­tī­ba sniedz ie­dves­mu.

Mī­les­tī­bai nav va­kar­die­nas, mī­les­tī­ba ne­do­mā par rīt­die­nu. Tā alkst pēc šo­die­nas, kas tai ne­pie­cie­ša­ma bez at­li­ku­ma, ne­ie­ro­be­žo­ta, ne­ap­tum­šo­ta.

(Hein­rihs Hei­ne (1797-1856), vā­cu dzej­nieks)

Tas man at­gā­di­na tau­ri­ņus, ku­ri skrien ugunī un sa­deg. Rei­zēm tie­šām mī­les­tī­bas dēļ cil­vē­ki sa­strā­dā da­žā­dus dar­bus, ku­rus rīt vairs ne­gri­bas at­ce­rē­ties. Mī­les­tī­ba pa­tie­šām spēj ap­tum­šot prā­tu - no­tiek tā­da kā ap­zi­ņas sa­šau­ri­nā­ša­nās, trūkst jeb­kā­das kri­ti­kas. Dro­ši vien lie­lā­kā da­ļa cil­vē­ku at­ce­ras, ka tad, kad vi­ņi bi­ja ie­mī­lē­ju­šies, šo jū­tu ob­jekts li­kās skais­tā­kais un la­bā­kais, kaut gan ci­ti bi­ja ne­iz­prat­nē.

Vis­grū­tāk iz­ār­stē­ja­ma tā mī­les­tī­ba, kas ra­du­sies no acu pir­mā ska­tie­na.

(Žans Lab­ri­jērs (1645-1696), fran­ču rakst­nieks)

Es ti­cu mī­les­tī­bai no pir­mā acu uz­me­tie­na. Ma­na per­so­nī­gā pie­re­dze lie­ci­na, ka tā ir ie­spē­ja­ma: tu ie­rau­gi to cil­vē­ku, un ir klik­šķis, it kā di­vas pār­lauz­ta ābo­la pu­sī­tes pēk­šņi tik­tu sa­lik­tas ko­pā un vie­na ot­rai per­fek­ti at­bil­stu. Tad pa­zūd jeb­kā­da kri­ti­ka un tev lie­kas, ka ši­nī cil­vē­kā viss ir labs, kaut gan vi­ņā var­būt ir ļo­ti daudz re­ā­li kai­ti­no­šu īpa­šī­bu. Vē­lāk jau ie­mā­cās šīs īpa­šī­bas pie­ņemt un ar tām sa­dzī­vot. Ta­ču ne­va­jag jaukt ie­mī­lē­ša­nos ar mī­les­tī­bu. Ie­mī­lē­ša­nās ir tā ķī­mi­ja, kad sma­dze­nēs kaut kas mai­nās, bet pēc tam, kad tas no­rim­stas, ie­stā­jas ik­die­na un ie­stā­jas mī­les­tī­ba - tā īs­tā.

Spē­cī­ga ir mī­les­tī­ba, ja tā sa­ņē­mu­si sāp­ju uguns­kris­tī­bas.

(Sel­ma Lā­ger­lē­va (1858-1940), zvied­ru rakst­nie­ce)

Tā pa­tie­šām ir, lai gan dzī­vo no­tiek vi­sā­di. Es kat­ru die­nu dzir­du dau­dzus un da­žā­dus cil­vē­ku stās­tus. Ir tā­di, ku­ri no­dzī­vo ko­pā des­mit, div­des­mit, trīs­des­mit ga­du un ir iz­gā­ju­ši cau­ri ne­ie­do­mā­ja­mām lie­tām, dažs pat ne­no­ti­cē­tu, ka tik grū­ti kā­dam var iet. Un pēc tam pie­pe­ši viens ot­ru pa­met - vien­kār­ši tā­pat vai arī ie­mī­las kā­dā ci­tā. Tas ir grū­ti iz­pro­tams... Ir ta­ču so­lī­ju­mi, ku­rus cil­vē­ki dod viens ot­ram, ne jau ob­li­gā­ti pie al­tā­ra, ir ta­ču tā­da lie­ta kā uz­ti­cī­ba. Tiem ne­va­ja­dzē­tu būt ti­kai tuk­šiem vār­diem.

Pā­rāk kar­sta un de­dzī­ga mī­les­tī­ba ga­lu ga­lā bei­dzas ar ap­ni­ku­mu un ir kai­tī­ga tā­pat kā pā­rāk gar­šīgs ēdiens kuņ­ģim.

(Ovī­dijs (43.-17. g. p.m.ē.), ro­mie­šu dzej­nieks)

Tra­kie mī­lē­tā­ji ar sa­vām vēt­rai­na­jām iz­paus­mēm ar lai­ku sāk ci­tiem ap­nikt - at­kal kaut kur ko­pā no­lī­du­ši, vēl ne­var rim­ties. Bet re­ti kad vi­ņi il­gi iz­tur ko­pā, pa­ras­ti vē­lāk to­mēr šā­di cil­vē­ki at­rod mie­rī­gā­ku ot­ro pu­sī­ti un rei­zēm pa­ši brī­nās - tā gri­bē­jās tra­ku­mu, bet nu il­go­jas tie­ši pēc tā­da mie­rī­gā­ka cil­vē­ka sev lī­dzās. Vai ot­rā­di - mie­rī­ga­jam gri­bas kā­du, kurš iz­dai­ļo vi­ņa dzī­vi ar sa­vu ne­pro­gno­zē­ja­mī­bu, jo ci­tā­di bū­tu gar­lai­cī­gi. Pa­ras­ti tā pā­rāk kar­stā mī­les­tī­ba ir vien­kār­ši sekss, ie­mī­lē­ša­nās. Ga­dās, ka viens do­mā, ka tās ir jū­tas, tā­pēc uz­tur šīs at­tie­cī­bas, bet otrs vien­kār­ši ir ie­mī­lē­jies. Tad sāk no­plakt tā ķī­mi­ja, sma­dze­ņu dar­bī­ba lē­nām no­mie­ri­nās un tam, ku­ram tā bi­ja ti­kai ie­mī­lē­ša­nās, tas viss sāk pār­iet, bet otrs jū­tas kā pie sa­sis­tas si­les.

Drau­dzī­ba bie­ži bei­dzas ar mī­les­tī­bu, bet mī­les­tī­ba re­ti kad bei­dzas ar drau­dzī­bu.

(Čārlzs Kā­lebs Kol­tons (1780-1832), an­gļu rakst­nieks)

Ļo­ti la­bi teikts. Sa­bied­rī­bā pa­stāv tāds mīts, ka vī­rie­tis un sie­vie­te ne­var būt drau­gi. Ja tā ir, ap­kār­tē­jie ska­tās uz vi­ņiem ar aiz­do­mām. Mū­su lai­kā var būt tā­di va­ri­an­ti, kas se­nāk ne­šķi­ta ie­spē­ja­mi. Mī­les­tī­ba re­ti kad bei­dzas ar drau­dzī­bu - tas gan ir fakts, jo starp cil­vē­kiem, ku­ri ir bi­ju­ši emo­ci­o­nā­li ļo­ti tu­vi, mī­les­tī­bai zū­dot, vie­tā bie­ži nāk jū­tas ar pre­tē­ju zī­mi. Ja tā ir bi­ju­si ti­kai aiz­rau­ša­nās - tad gan var pa­likt drau­gi.

Kas mīl, ne­var just nai­du ne pret vie­nu, ne­var būt greiz­sir­dīgs.

(Rai­nis)

Te acīm­re­dzot ir ru­na par īs­to mī­les­tī­bu - tad tur pa­tie­šām nav nai­da vai greiz­sir­dī­bas. Bet greiz­sir­dī­ba skar dau­dzus, pa­tie­sī­bā mēs ne­viens ne­zi­nām, kas no­tiks brī­dī, kad mū­su mī­ļo­tais cil­vēks sāks, pie­mē­ram, bal­lē aiz­rau­tī­gi jūs­mot par kā­du ci­tu. Ļo­ti iz­pla­tī­ta pro­blē­ma ir pa­to­lo­ģis­kā greiz­sir­dī­ba, kad viens part­ne­ris cen­šas ot­ru kon­tro­lēt un iz­se­kot, mek­lē te­le­fo­nā kom­pro­mi­tē­jo­šas īs­zi­ņas un tam­lī­dzī­gi - cil­vē­ki sa­grauj sa­vu lau­lī­bas dzī­vi kaut kā­du ne­pa­ma­to­tu aiz­do­mu pēc. Pa­ras­ti tur ir pro­blē­mas ar paš­vēr­tē­ju­mu. Es do­mā­ju, ka greiz­sir­dī­ba pa­stāv tik il­gi, cik il­gi pa­stāv ci­vi­li­zā­ci­ja mūs­die­nu iz­prat­nē. Te mēs at­kal at­grie­ža­mies pie fun­da­men­tā­lām vēr­tī­bām - pirms 100, 200 ga­diem mī­les­tī­bas no­zī­me, jū­tu stip­ru­ma no­zī­me bi­ja ļo­ti lie­la, jo ģi­me­ne bi­ja tā, kas ļā­va iz­dzī­vot un se­vi tur­pi­nāt. Ta­gad vien­tu­ļa mā­te var mie­rī­gi būt biz­ne­sa sie­vie­te, uz­tu­rēt bēr­nus un dzī­vot lai­mī­ga. To­reiz jeb­kurš lau­lī­bas ap­drau­dē­jums no­zī­mē­ja kra­hu, jo se­viš­ķi sie­vie­tei.

Pats ne­cie­ša­mā­kais mī­les­tī­bā - miers. Ne­ap­tum­šo­ta lai­me var ap­nikt, dzī­vē ne­kā­di ne­iz­tikt bez pai­su­miem un bē­gu­miem: šķēr­šļu ga­dī­ju­mā arī mī­les­tī­ba ie­kvē­lo­jas spo­žāk un gū­tā bau­da ir aug­stāk vēr­tē­ja­ma.

(Žans Ba­tists Mol­jērs (1622-1673), fran­ču dra­ma­turgs un ak­tie­ris)

Diez­gan abs­trak­ti. Kad sa­nāk ko­pā cil­vē­ki, ku­ri ir pil­nī­gi vie­nā­di, pie­mē­ram, abi ir īg­ņas vai lie­li in­te­lek­tu­ā­ļi, tad vi­ņu dzī­ve ir ļo­ti gar­lai­cī­ga. Es­mu ie­vē­ro­jis, ka cil­vē­ki, ku­ri dzī­vo har­mo­ni­jā, lai cik tas bū­tu dī­vai­ni, ir pil­nī­gi pret­sta­ti, viens - fleg­ma­ti­ķis un me­lan­ho­li­ķis, otrs - ho­le­ri­ķis un sang­vi­ni­ķis, kurš part­ne­ri vi­su lai­ku uz­ku­ri­na, bet part­ne­ris vi­ņu līdz­sva­ro. Es no­sa­cī­ti cil­vē­kus ie­da­lu di­vās da­ļās - vie­ni ir kā su­ņi, bet ot­ri - kā ka­ķi, vi­ņu īpat­svars abos dzi­mu­mos ir pro­por­ci­o­nāls, un pa­ras­ti vi­ņi viens ot­ru at­rod. Pa­ra­dok­sā­li ir tas, ka vi­ņi ot­rā mīl tie­ši to, kā pa­šiem pie­trūkst, kaut gan rei­zēm tie­ši tas, kā pie­trūkst, vi­ņus kai­ti­na - ne­iz­lē­mī­ba, ne­iz­da­rī­ba, āt­rums, asums utt. Ru­nā­jot par šķēr­šļiem - tas va­rē­tu at­tiek­ties uz cil­vē­kiem, ku­ri sa­prot, kam vi­ņi ir iz­gā­ju­ši ko­pā cau­ri, grū­tī­bas vi­ņus ir sa­tu­vi­nā­ju­šas. Tā nav jūs­mī­ga, to­ties no­brie­du­si mī­les­tī­ba, kad cil­vēks zi­na, ko var no ot­ra gai­dīt, un zi­na, ka uz vi­ņu var pa­ļau­ties - lai arī cik būs grū­ti, viņš ne­pa­me­tīs. Ar tā­du ap­zi­ņu dzī­vot ir daudz vieg­lāk.

Māja

Pieņemot lēmumu par dzīvokļa iegādi un apskatot potenciālos mājokļus, varam nonākt situācijā, kad uzmanību pievēršam vien dzīvokļa izskatam un platībai, taču aizmirstam par daudzām nozīmīgām detaļām. Ko nepieciešams pārbaudīt, lai pēcāk nenonāktu nepatīkamās situācijās saistībā ar jauniegādāto mājokli, stāsta Luminor bankas mājokļu kreditēšanas eksperts Kaspars Sausais.

Svarīgākais