Freibergu ģimene. Ziemassvētku brīnums

Pie plašās Freibergu ģimenes Grobiņas pagasta Brāļos ciemojāmies Pirmajā adventē un jaunākā brāļa Laura vārdadienā.

Visi 22 ģimenes locekļi tik tikko satilpa lielajā istabā. Dainai un Mārim Freibergiem ir pieci bērni - trīs dēli un divas meitas, katram dzīvesdraugs, piecas mazmeitas un pieci mazdēli. Kas to zina, vai Ziemassvētku brīnums neatnes vēl kādu atvasīti? Brāļi pieder Freibergu vecākajam dēlam Gatim, bet māja vēl top, un visa ģimene piepalīdz. Lai varētu būt kopā, trīs gadus pēc kārtas Ziemassvētkus Freibergi svētīja Liepājas aktrišu folkloras kopas Atštaukas mītnes vietā - Namīnā. Tur ir plašums, mīļums, latviskas dekorācijas, tautiskā stilā dekorēta egle - ar dzijām, puzuriem, salmu rotām. Tur Freibergi jūtas lieliski. Arī šogad viņu Ziemassvētki tiks svinēti Namīnā. Tomēr Gatis lēš, ka droši vien nākamgad Brāļos būs gatava lielā saimes istaba un varēs svētkus atzīmēt savās mājās.

Mamma Daina atceras, ka viņas pirmie bērnības Ziemassvētki bija Bārtas pagasta Krūtē, Līdumu mājās. Par vecīti iztaisījusies vecmāmiņa - ar pakulu bārdu, kas negāja kopā ar uzacīm, kuras bija izveidotas ar baltu vati. Mazajai Dainai toreiz varēja būt trīs četri gadi. «Ziemassvētkus mēs vienmēr svinējām. Dāvanās lielākoties bija grāmatas. Man vēl viena saglabājusies - Zelta tīnīte, kur ir skaistas pasakas. Un man ir arī atmiņas par ķekatniekiem, kuri gāja no mājas uz māju. Pēkšņi mājā ienāk ķekatnieki, es ielecu gultā - neviens neglābj. Man pielien klāt seja ar šausmīgiem zobiem - brīnums, ka nenomiru tajā brīdī! Tomēr maskas ir interesantas, un tur apakšā ir cilvēki, nevis briesmoņi,» spriež grobiņniece un vēl atceras, ka bērnības mājās Ziemassvētkos allaž cepa speķaraušus un plātsmaizi un galdā vēl bija cūkas pusgalva un pupas.

Bez grabuļiem un bimbuļiem

Eglīte izrotāta, un svecītes iededzinātas. «Mana mamma vienmēr uzsvēra savas bērnības Ziemassvētkus, kad nebija grabuļu un bimbuļu, bet bija tikai dabiskais eglītes rotājums - skali, puzuri,» klāsta kuplās saimes mamma.

Tētis Māris Freibergs ir dzimis Sibīrijā un nodzīvojis tur pirmos septiņus dzīves gadus, bet neatceras, ka tālajā zemē būtu svinēti Ziemassvētki. Varbūt aizmirsies? «Man atmiņā svētki jau šeit, Latvijā. Tad bija padomju laiki un galvenais bija Jaungads. Tomēr Ziemassvētkos bija izpušķota eglīte mājās. Pats esmu pa mežu slēpojis un meklējis eglīti. Sākumā ar tēvu kopā gājām. Mūsmājās nekad maiss ar dāvanām nebija nolikts aiz durvīm. Dažreiz nāca rūķis, citreiz Salavecis,» savu bērnību atceras tētis. Viņš atzīst, ka patīkot Ziemassvētku mīļums. Mārim vēl ir divas vecākās māsas, bet viņa bērnībā tik greznas dāvanas kā tagad nav bijušas. «Pirmie ratiņi, kurus opis man uztaisīja kā Ziemassvētku dāvanu, bija no koka ripām, kurus varēja vilkt. Tas man bija - uh, kaut kas! Pārējiem apkārtējiem puikām tādu nebija. Toreiz paciņā bija tikai viens mandarīns, tagad ņem šos augļus, cik gribi! Mājās sagatavotajām paciņām tolaik mandarīnus bija grūti dabūt,» bērnības atmiņās turpina dalīties tētis un vectēvs.

Svarīgāk par lielu māju - mīlestība

Gatis, vecākais dēls, vairāk atceroties bērnības Jaungadu. «Vēlāk, kad sāka atzīmēt Ziemassvētkus, man atmiņā ir mammas saklātais galds, kur nekad netrūka cūkas šņukura,» tā Gatis. Viņa otra pusīte Inga stāsta: «Mūsmājās manā bērnībā vienmēr atzīmēja Ziemassvētkus - bija īpašs vakars ar vakariņām. Es varbūt kā bērns nesapratu, kāpēc tas viss notiek klusāk. Taču, ka ir kaut kas īpašs, to gan sajutu. Jaungads gan bija ļoti svinīgs - Salavecis, Kremļa kuranti pusnaktī, televīzija, šampanietis. Tomēr nebija mīļuma - vairāk ārišķības, salīdzinot ar Ziemassvētkiem. Kad pie vīra vecākiem dzīvoklī atzīmējām Ziemassvētkus, bija ļoti jauki, bet kļuva par šauru. Tomēr nav svarīgi, cik liela tava māja, bet gan cik tajā mīlestības,» domā vecākā Freibergu vedekla.

Kristers, vecākais Ingas un Gata dēls, stāsta, ka neatceras kādus īpašus Ziemassvētkus, bet gan gatavošanos tiem. «Braucām ar tēvu un omi uz mežu pēc eglītes. Un pēc nozāģēšanas kūrām ugunskuru un cepām kādu zivi - visbiežāk siļķi avīzē. Atceros tieši šo procesu. Es spēlēju hokeju, un man ir gadījies būt prom no mājām Ziemassvētkos. Zviedrijā biju četrus gadus, pēc tam Vācijā trīs. Ar komandas biedriem paēdām kopīgas vakariņas, un viss.» Dēlu papildina mamma Inga: «Kad Kristers bija Vācijā, mēs, ģimene, vienos Ziemassvētkos braucām ciemos. Vācu zemē pie dēla sagādājām eglīti, pušķojām un gatavojām vakariņas. Arī apdāvināšanās bija. Mums bija svarīgi būt kopā ar dēlu, jo viņš nevarēja atbraukt uz mājām. Skaisti Ziemassvētki mums bijuši, kopš esmu kopā ar Gati. Šogad mums bija sudrabkāzas, bet kopā esam jau 28 gadus.» Jāpiebilst, ka šovasar, 24. jūlijā, arī Daina un Māris bērnu lokā atzīmēja savus kopābūšanas svētkus - jau 45 gadus. Tos noorganizēja savējie, un veselu mēnesi Dainai smaržojuši trīs spaiņi ar dāvinātajām lilijām. Lilijas savulaik bija arī viņas līgavas pušķī.

Anna, Ingas un Gata meita, atceras, ka Ziemassvētkos sākumā rūķi tēlojis opis. «Kad es vēl biju maza, šo pienākumu pārņēma arī brālis Kristers. Viņš ļoti labi tēloja, bet es tāpat zināju, kas tur ir apakšā. Tomēr saglabājām intrigu, ka rūķis ir, ka jātic. Ziemassvētku brīnumam ir jātic, un es tam ļoti ilgi ticēju.» Inga turpina meitas teikto: «Kad Kristers atpazina, ka rūķis ir opis, nākamajā gadā šo pienākumu uzticējām viņam. Viņš bija rūķis arī tāpēc, lai mazajiem neizstāstītu. Bija kādus gadus mums mazais rūķis.»

Anna vēl izsaka dažas Ziemassvētku pārdomas: «Ziemassvētkos vienmēr bijusi liela ēšana. Visi kaut ko gatavo, cits par citu gardāk. Man patīk Ziemassvētku dāvināšanas prieks. Mums ģimenē ir ļoti daudz bērnu, un ir prieks, kad redzi, ka mazais saņem dāvanu, kuru viņš jau vairākus mēnešus gaidījis un rakstījis vecītim vēstuli. Es arī esmu rakstījusi vēstules.» No pēdējiem Ziemassvētkiem Ingas un Gata meita atceras to brīdi, kad brālim Kristeram uzdāvinājuši ģitāru. Esot prieks, ka cilvēks pēc tam iegulda darbu, lai mācītos.

«Kopābūšana - atbildība pret tiem, kurus mīli. Tā ir cieņa ļoti augstā līmenī, kad zini, ka vecākajiem ir prieks, ka tu esi svētkos. Ir ļoti liela cieņa gan pret vecākiem, gan pret vecvecākiem - pret visiem radiniekiem. Manuprāt, tas ir galvenais, kas mūs tur kopā,» domā Kristers. Anna un Kristers nevarot Ziemassvētkus iztēloties svinēt kaut kur citur, tikai ar ģimeni. «Es vienkārši neredzu citus variantus. Tēta māsas Maija un Ieva arī savas ģimenes ved pie vecākiem. Tā mēs rodam to prieku un svētku sajūtu. Tētis neplāno svētkus četru cilvēku lokā, bet ceļ māju, lai visiem Freibergiem, Ločmeļiem, Ozoliņiem būtu vieta, kur svinēt svētkus,» priecājas meita.

Bērniem māca latviskās tradīcijas

Gints, Dainas un Māra jaunākās atvases Maijas vīrs, stāsta: «Manā ģimenē mēs esam trīs bērni, un mums allaž Ziemassvētkos bijusi eglīte un dzejoļi. Ienākot Freibergu ģimenē, vairāk esmu sācis piedalīties dziesmu dziedāšanā. Manā ģimenē dāvanās bija vajadzīgas lietas, kas bija nepieciešamas sadzīvē. Tagad ir vairāk sirdij. Dāvanas Ziemassvētkiem iegādājas mana sieva Maija, un es viņu atbalstu. Man vairāk patīk dāvanas, pie kurām ir īpaši piedomāts un padomāts par to, kā sagādāt prieku. Nevis formālas. Materiālā vērtība nav tik nozīmīga. Galvenais - lai dāvana būtu no sirds dāvināta.»

Dzīvesbiedre Maija dalās savā Ziemassvētku priekā: «Man Ziemassvētki vienmēr asociējas ar skaisti izrotātu egli, īstām svētku svecītēm, Ziemassvētku vecīti, dziesmu dziedāšanu, dzejoļu skaitīšanu. Tas vienmēr ir bijis notikums. Atceros, reiz rūķis bija atnesis rokas pulksteni, man bija seši septiņi gadi. Tas bija liels prieks. Skaisti ir arī dāvanas iztīt no krāšņajiem papīriem.» Jaunākā meita arī atzīst, ka Ziemassvētki ir viņas mīļākie svētki, jo visa ģimene kopā, visi veseli un var satikties. Retas jau esot tās reizes, kad pilnīgi visi sasēžas ap saimes galdu. Maijai un Gintam ir divas atvases - piecgadīgā Roberta un trīs gadus vecā Laura. Vecākā meita esot ļoti apzinīga, palīdz māsai.

Vecākā māsa Ieva stāsta: «Atceros Ziemassvētkus Grobiņas vidusskolā - egli, dāvanas un pantiņus vai kopīgas dziesmas. Man patīk mammas gādātais ēdiens - tas ir tik gards! Tā saticība, mīlestība, kopības izjūta dod ļoti daudz. Vienmēr var paļauties uz atbalstu. Un cik skaisti ir kopīgie svētki! Mēģinām arī bērnos ieaudzināt latviskās tradīcijas, un viņi svētkus vienmēr gaida. Ziemassvētki ir tie mīļākie, bet šogad pamēģinājām arī Helovīnu un Mārtiņus ar maskām. Audzinām bērnus, ka pantiņš vai dziesma ir jāiemācās, citādi Ziemassvētkos nedabūs dāvanas.» Ievas vīrs Andris nāk no Saldus, bet visus Ziemassvētkus vienmēr svinējis Liepājā pie omes, kurai dzimšanas diena 25. decembrī. «Esam trīs brāļi, un tad vēl tēva brālim ir bērni. Vienmēr bija dāvanas un nāca rūķi. Nepazīstami rūķi. Vismaz neatpazinām nevienu no savējiem,» smejas Andris. Ievai un Andrim ir divi bērni. Martai ir seši gadi, bet Ernestam trīs.

Ja nezina dzejoli, izstāsta pasaku

Mārtiņš, vidējais no Freibergu dēliem, par ģimenes mīļajiem svētkiem saka: «Vienus Ziemassvētkus es tiešām atceros. Bijām tik daudz, spēlējām pliņķīti ar paslēpēm. Es ielīdu skapī, un mani neviens nevarēja atrast. Bet dāvanu tomēr dabūju. Esmu gājis pats par rūķi un nevienu dāvanu neesmu atdevis bez priekšnesuma. Mums tā ir ieaudzināts, un tālāk saviem bērniem to mācām. Dāvana jānopelna. Visu gadu arī labi jāuzvedas. Mūsu ģimene gan tiekas biežāk nekā reizi gadā, jo katram ir vārda, dzimšanas dienas, ir Jāņi, Lieldienas. Daudzas kuplas ģimenes pat gadā reizi nesatiekas, bet mēs cits citam varam piezvanīt jebkurā diennakts laikā, ja kaut kas vajadzīgs. Esam daudz un cenšamies turēties kopā, reti kuram tā ir šajos laikos.»

Freiberga vidējā sieva Līga pastāsta, ka pirmais Ziemassvētku vakars vienmēr ir vīra ģimenē, bet otrs -pie viņas vecākiem Medzes pagastā. «Manā ģimenē Ziemassvētki vienmēr ir bijuši, jo mammas opis ir liels dziedātājs un spēlēja akordeonu. Lai gan bija padomju laiki, bet dziedājām Klusa nakts un Jūs, bērniņi, nāciet!. Es jau dziesmas zināju, kad sākās pārmaiņu laiki un skolā dziesmas sāka dziedāt. Uz baznīcu gan padomju laikos negājām. Tagad ejam, un es pati dziedu baznīcas ansamblī. Mums ar Mārtiņu ir divi bērni - Alisei ir 15 gadu, bet Kristam Jānim desmit. Alise ir lielā stāstniece. Šogad arī Lielo stāstnieku saietā Alise 31 dalībnieka konkurencē ieguva pirmo vietu. Savukārt dēls iet mūzikas skolā un spēlē ģitāru. Labi, ka arī bērniem patīk kopā pulcēties, daudzās ģimenēs tā nav. Arvien retāk un retāk tiekas un arvien mazāk un mazāk tas notiek. Galvenais - lai tradīcijas turpinās.» Mārtiņš turpina sievu: «Latviskais gars mūsu ģimenē ir stiprs. Zinot to, ka tētis dzimis Sibīrijā, mēs viņu ļoti cienām, ka viņš to visu izturējis.»

Alisei, Līgas un Mārtiņa vecākajai meitai, allaž viegli Ziemassvētkos - nezina dzejoli, izstāsta pasaku vai teiku. Droši vien viņai stāstnieces talants iedzimis no vecmāmiņas Dainas, kura jau 50 gadus ir latviešu valodas un literatūras skolotāja. Tagad gan pensijā. Alise lielajos stāstniekos stāstīja teiku par savu dzimto pusi, un abas ar vecmāmiņu meklējušas materiālus. Tālāk Alise iet uz ķēniņiem, kur visas Latvijas mērogā būs jau lielāka konkurence. Meitene savus pirmos Ziemassvētkus atceras no trīs gadu vecuma. «Svinējām pie vecvecākiem. Pārnācām mājās, tur bija tāda liela, iesaiņota kaste un iekšā - spēļu virtuve. Tā manai sirsniņai bija ļoti mīļa. Tas ir skaisti - kopā ar visu ģimeni sapulcēties Ziemassvētkos. Tā ir kopība un sirsniņā paliekošas atmiņas.»

Lai dvēseli silda mīlētprieks

Lauris, savulaik Latvijā un Eiropā pazīstamais motosportists un jaunākais no Freibergu dēliem, atklāj savu Ziemassvētku izjūtu: «Šie svētki vienmēr nāca ar intrigu un trīcoņu sirdī. Kā bērnam man bija apziņa, ka dzejoļi jāzina, tad būs dāvanas. Tādi vārdi kā «negribu mācīties dzejoli» nepastāvēja. Tas ir pienākums un svētku tradīcija. Kurš bērns negribēs dāvanas? Man Ziemassvētki ir vistuvākie no visiem svētkiem. Pārējie arī skaisti, bet tas īpašais ir mīļums šajos svētkos. Esmu Ziemassvētku vecītim rakstījis vēstules, pat pagājušajā gadā vēl. Tas vairāk privāti. Brīnumi jau mums ir visapkārt, tie tikai jāierauga. Cik skaists ir pārsteigumu moments!»

Laurim ar sievu Gitu ir divi bērni - desmitgadīgais Uldis un četrus gadus vecais Valters. Uldis nodarbojas ar sportu - spēlē basketbolu. Arī viņiem Ziemassvētki ir tuvi svētki! Gita atceras, ka bērnībā pārsvarā atzīmēts Jaungads. Vienmēr pušķojuši egli, likuši lielu, spīdīgu galotni, smukas stikla mantas, bijis saklāts galds, laukā uguņošana. Ziemassvētkus sākusi svinēt, kad ienākusi Laura ģimenē. «Man bija pārsteigums, ka te visi tik ļoti kopā - katram jāgādā dāvana un katrs skaita dzejoli vai dzied dziesmu. Lielajiem Ziemassvētkos galvenais ir būt kopā, bet bērniem - dāvanas. Pašos Ziemassvētkos esam ar Freibergu ģimeni, bet 25. decembrī viesojamies manās vecāku mājās. Ikdiena jau visiem ir tādā skrējienā un Ziemassvētkos obligāti jābūt kopā,» strikti nosaka Freibergu senioru vedekla.

Kuplā dzimta visiem Ziemassvētkos vēl saldas piparkūkas. Lai ir balti svētki - lai varētu nošļūkt no kalniņa! Lai dvēseli silda mīlētprieks, lai ir pārsteigums par skaistajām dāvanām un lai ir silti pie kamīna uguns.