Aivars Bogdanovičs. Dzīve kā no romāna lappusēm

Daudzi teātrmīļi droši vien vēl atceras Nacionālā teātra aktieri Aivaru Bogdanoviču.

Kolorītais skatuves mākslinieks šajā teātrī nostrādāja 31 gadu. Pirms tam bija seši gadi Dailes teātrī un Jāzepa Vītola Konservatorijas Teātra fakultātes 5. Dailes teātra kurss, Tautas kinoaktieru studija un arī filmēšanās visā plašajā Padomju Savienībā. Tomēr pirms pievēršanās teātrim Aivara specialitāte bija inženieris, un viņš strādājot izbraukāja daudzas Padomju Savienības pilsētas, līdz beidzot atnāca uz Rīgu un sāka strādāt VEF. Nu daudzpusīgajam vīrietim plecos jau 75 gadi un ikdiena paiet kopā ar mūža mīlestību Maiju, baudot pensionāru dzīves jaukumus tepat galvaspilsētā, Juglā. Dzīvesbiedre ir zobārste. Aivara dzīve bijusi raiba kā dzeņa vēders. Kā romānu var izstāstīt kaut vai viņa pirmās mīlestības Maijas meklējumus. Diemžēl visbiežāk gan nesekmīgus, līdz beidzot tomēr uzsmaidīja laime.

Ne velti teicu, ka Aivars ir kolorīta personība. Viņš daudzus savas dzīves notikumus pierakstījis. Nezinot gan, vai kādam tie būs interesanti, bet tuvākajiem cilvēkiem jau noteikti. «Zinu, ka citiem tie ir galīgi pie kājas. Atceros, Ulda Pūcīša bērēs Kultūras akadēmijas otrā kursa studente pienāca klāt un vaicāja: ko jūs te psihojat, kas tas Pūcītis tāds bija? Kāda jauniešiem daļa gar tādu Bogdanoviču? Šodienas Teātra fakultātes studenti nezina, kas ir Jānis Kubilis. Labi, 20 gadu vairs nespēlē, bet teātra vēsture ir jāzina. Manā laikā bija elki - Lilita Bērziņa, Jānis Osis, Harijs Liepiņš, Vija Artmane, Antra Liedskalniņa un citi. Kāpēc šodien nezina?» vaicā aktieris un rosināts tomēr pastāsta zīmīgākos pierakstītos notikumus no savas krāsainās dzīves.

Šokolāde - pilns klēpis

Pirmo stāstu Aivaram izklāstījusi mamma Alma, jo pats tolaik vēl bijis pārāk mazs. Otrā pasaules kara laikā ģimene mita Vecāķu stacijā, jo tēvs Vaclavs bija tās priekšnieks. Mamma uzsēdinājusi savu atvasi uz koka zirdziņa, un uz tā muguras puisēns arī dzīvojies. Ir vēl saglabājusies viena fotogrāfija no šiem zirdziņa laikiem - to var aplūkot arī lasītāji. Reiz stacijā pienācis armijas vilciens ar kareivjiem, un Aivars pacēlis mazo roķeli un nobļāvies: «Heil, Hitler!» Nesis pēc tam mājās šokolādi kā malkas klēpi. Mainījušies laiki, puika atkal uz perona ar zirdziņu, un tāpat pienāk armijas vilciens. Sapratis, ka karavīri formās, bet ne to - kādās. Pastiepis atkal roku un nobļāvies jau zināmo saukli. Mammai palikušas mīkstas kājas un aizkritusi balss. Domājusi: kāds ņems aiz kājas un pret sētu! Tomēr vilciens kā atnāca, tā aizbrauca. «Šokolādi neiedeva, laikam nebija paņēmuši līdzi,» šodien pasmej pensionārs.

1944. gadā Aivara tēvu ielika cietumā, viņa noziegums - bijis stacijas priekšnieks un vadājis fašistus. Mamma aizbēgusi pie sava brāļa uz Kocēnu pagastu, netālu no Valmieras. Aivars atceras, kā no meža gājušas laukā zaldātu rindas un ģimene iemukusi mežā. Rudens diena bijusi, tante griezusi milzīgu rupjmaizes kukuli, smērējot virsū brūkleņu zapti. Mammai bijušas divas spirta pudeles, un garām pabraukuši armijas milicis ar kareivi. Viņa atdevusi vienu pudeli. Vīri ātri izdzēruši un vaicājuši pēc otras. «Nevarēja dot, jo ārkārtīgi vērtīga. Ar to bērnam ēdiens iznāk veselam mēnesim. Atceros, mamma stāvēja pie kociņa, mugurā ziemas mētelis ar karakula krāgu. Viņa smaidīja, bet viens zaldāts bija paņēmis šaujamo un notēmējis. Otrs, kurš stāvēja blakus, pagrūda viņa elkoni. Kociņš blakus mammai kā ar nazi nogriezts, bet viņa stāvēja un smaidīja. Vēlāk vaicāju, bet mamma atbildēja: nepaguvu nobīties!» senos notikumus atceras aktieris.

Mūža mīlestību atrod skolā

Bogdanovičs vēl no bērnu dienām atceras izvešanas laikus, kā tolaik cilvēki dzīvojuši - tik grūti gājis. «1949. gada 1. septembrī man bija jāiet uz pirmo klasi Kocēnu pamatskolā. Mammai jāstrādā, viņa agri mani pieceļ un sapucē. Skola bija apmēram deviņu kilometru attālumā no mājām. Steidzos, jo nedrīkstēja nokavēt pirmo stundu. Aizskrēju - skolā klusums, acīmredzot biju par agru. Viena sieviete gan darbojās pie skolas. Viņa mani uzveda otrajā stāvā, kur 1. klasei telpas. Tā es, Rīgas puika, pirmajā skolas dienā aizgāju uz lauku skolu,» atmiņu stāstu turpina vīrietis. Pēc 35 gadiem skolā bijis absolventu salidojums un Aivars ar sievu Maiju, kura arī ir šīs skolas absolvente, aizbraukuši. Lielajā telpā runājušies, ko nu kurš dara. Pēkšņi Aivaru aicina, lai iznākot koridorā. Un tur stāvot veca māmiņa un teic, ka grib redzēt aktieri Bogdanoviču. Tā bijusi tā pati sieviete, kura savulaik mazo puisēnu aizvedusi uz 1. klasi. Stāstījusi, kā viņam 5. klasē lāpījusi bikses pēc tam, kad puika ziemā, šļūkdams no slīdkalniņa, tās saplēsis. Viņa gribējusi paskatīties uz aktieri, kurš sievietei toreiz teicis: salāpiet, bet tikai ar tādas pašas krāsas diegu, kādā ir bikses.

Ar savā mūžā vismīlētāko sievieti Maiju Kreili Aivars iepazinās šajā pašā Kocēnu skolā 12 gadu vecumā. «Mani savulaik vecāki aizveda no Rīgas, no bada nāves, un rezultātā es nokļuvu Kocēnos. Maijas ģimene arī bēga, un es viņai teicu: tu esi budža meita. Viņa bija saimnieku meita, viņas tēvs, lai ģimeni neizsūtītu, bēguļoja pa visu Latviju un beigās atbrauca uz Kocēnu pagastu. Mēs satikāmies skolā. Maijai bija daži gadi vairāk nekā man. Bet viņa man palika par tādu kā galveno meiteni. Kopā braukājām ar riteņiem no mājas uz māju, bet tad viņa aizgāja uz Valmieras vidusskolu, es aizbraucu uz Rīgu. Kad man vairākas reizes dzīvē bija krīzes momenti, es viņu nekur nevarēju atrast. Tā tas vilkās divdesmit gadu. Reiz mūsu Nacionālajā teātrī bija izrāde un administrators saka: vai, Aivar, loža aizņemta, vai nedusmosies, ja nolikšu krēslu? Dievs pasarg’! Skatos, ka trīs rindas priekšā sēž mana Maija ar māsu. Sagaidīju starpbrīdi, nogrābu un vaļā nelaidu. Pēc pusgada apprecējāmies, un nu jau esam kopā 35 gadus,» palielās aktieris.

Rūdījumu gūst Sibīrijā

«Es beidzu Rīgas Industriālo tehnikumu, un tā bija vienīgā reize, kad mācījos dienas nodaļā un dzīvoju pie savas krustmāmiņas. Tajā laikā mani paņēma filmēties diezgan daudzās toreizējās PSRS kinostudijās. Pēc tam beidzu trīs kursus Politehniskajā institūtā, no kura aizgāju uz Tautas kinoaktieru studiju un kondženi (Jāzepa Vītola Valsts konservatorija - D. E.) absolvēju, jau mācoties neklātienē un pa vakariem. Uz teātri un kondženi aizgāju no VEF. VEF bija mans pēdējais darbs inženiera amatā. No 200 rubļu algas uz 65 rubļiem teātrī.»

Bet pirms stāsta par teātri vēl fragments no Aivara raibā inženiera mūža. Bijis aicinājums: PSRS sūta uz Āfrikas un citām dienvidu valstīm dažādus speciālistus. Tikai vajadzējis būt precētam. «Man bija tehniķa mehāniķa diploms, bet nebija sievas. Ātri vienojos ar kādu jaunu dakteri, ka metam kauliņus kopā, bet bez emocijām. Cilvēks domā, Dievs dara! Izrādījās, ka grupa jau nokomplektēta un dokumenti aizsūtīti uz Maskavu. No armijas uzskaites kaut kā biju atkratījies, no draugiem un paziņām atvadījies. Jābrauc! Ja neņem dienvidi, laižam uz ziemeļiem!» 1962. gada 3. septembrī Aivars un divi viņa draugi, paziņu neticības pavadīti, iekāpuši vilcienā un devušies uz vietu, kuru tik daudzi līdzpilsoņi būtu svītrojuši no kartes. Lielākoties braukuši restorāna vagonā, un, kad tuvojušies Novosibirskai, līdzpaņemtais budžets strauji saplacis. Novosibirskā bijis šokējoši: mīnus 20 grādu sals, netīrība. Domājuši: kur atkūlušies? Neko darīt, devušies uz tautsaimniecības padomi, kur atbildīgs darbinieks sazvanīja rūpnīcu. Kopmītnes sarkanajā stūrītī iekārtojušies kā mājās. Varasvīri gan vēlāk piedāvājuši atmaksāt naudu un piešķirt prāvu summu jaunas dzīves uzsākšanai Sibīrijā. «Mums pietika prāta neņemt naudu. Pirmajās nedēļās stingri pabadojāmies. Bet ne mirkli nepieļāvām domu, ka varētu neatgriezties Dzimtenē. Ne tikai aplauzām kaklu, bet saņēmām pat zināmu atzinību no darba devējiem un padotajiem. Bijām taču milzu rūpnīcā ar 35 tūkstošiem darbinieku. Cehā vien pieci tūkstoši. Rūpnīca ražoja teleskopus, un mēs, zaļknābji, iekļuvām starp priekšniekiem. No pirmās algas kļuvām lieli savā garā - maksāja labi un bija tā sauktā Sibīrijas piemaksa. Vakaros reizēm gājām uz centrālo restorānu, pagodinājām Novosibirskas operu ar savu klātbūtni. Pirtis Novosibirskā bija kolosālas. Ieradāmies vienā no greznākajām - ar lāvām un milzum daudz spoguļiem, tādu pat salonos nebija! Katrs sitiens ar sulīgo pirtsslotu tika pavadīts ar skanīgiem latviešu vārdiem. Beigās uz apakšējās lāvas bija palicis viens pliks vīrelis, kurš izsaucās: kā man patīk, kā latviešu puikas peras! Lavījāmies ārā, atskārtuši, ka tas ir letiņš,» piedzīvojumus Sibīrijā atceras azartiskais vīrietis. Novosibirskā mūsējie sapazinušies arī ar latviešu emigrantu ģimenes atvasi, kura tur mitusi no Pirmā pasaules kara. «Mūsu jaunā paziņa bija arī divdesmitgadīga meitene Vanda Demarko, kuras tēvs bijis itāliešu divīzijas leģionārs un kā gūsteknis atsūtīts uz Sibīriju. Pēc Vandas tēva soda izciešanas ģimene apmetās uz dzīvi Novosibirskā - uzcēluši māju, izaudzinājuši meitu. Ziemassvētkiem tuvojoties, mūs uzaicināja uz svētvakaru. Svešā vidē tas bija notikums. Demarko ģimene bija skaisti izrotājusi eglīti, galdā bija cepta zoss ar āboliem. Bija savstarpēja apdāvināšanās un Ziemassvētku noskaņojums. Uzlabojoties materiālajam stāvoklim, no sarkanā stūrīša pārvācāmies uz dzīvokli. Tur iepazinām turienes sadzīvi pilnīgāk. Tomēr īstos sibīriešus nevar salīdzināt ar bezdzimtenes migrantiem. Pēc gada nolēmām nomainīt sibīriešu viesmīlību ar Vidusāzijas svelmi. Bet tas jau cits stāsts!»

Sarīko ģērbtuvē ballīti

«Režisors Arnolds Liniņš gribēja mani iesaistīt teātrī, es pakļāvos - tā tas bija. No mana kursa arī Kārlis Auškāps bija vecāks nekā pārējie. Viņš bija ārsts, es - inženieris,» kā nonācis teātrī, skaidro Bogdanovičs. Abi saspieduši Konservatorijas eksāmenu apjomu un beidza augstskolu trīsarpus gados. Pirmajā kursā no četrpadsmit eksāmeniem nolikuši jau astoņus. «Teātris mūsu kursu jau iesaistīja darbā - bijām Dailes teātra 5. studija. No rītiem mēģinājām inscenējumos, pēc tam teātrim bija pauze un mums lekcijas. Savukārt vakaros piedalījāmies izrādēs. Pastarpām pusgadu es nostrādāju bombongu fabrikā Uzvara par krāvēju. Diennaktī sanāca gulēt divas trīs stundas. Tā bija jaunība, man tikai 29 gadi, kad tas viss sākās. Mums jau bija arī sava bohēma un pekstiņi,» pasmejas Aivars. Viņš šodien lēš, ka ar distanci tagad var teikt: tie bijuši skaisti laiki, tomēr ne viegli. Daudzi gan neizturēja, arī ļoti talantīgi jaunieši.

1977. gadā Nacionālais teātris izsludināja konkursu uz vienu aktiera vietu. «Es tanī laikā biju Dailē stipri labā stāvoklī. Pat izcilā, jo man bija sešas galvenās lomas. Pāvulam tikai viena, bet Liepiņam divas. Tomēr es aizgāju uz Nacionālo teātri. Jaunušans gan man teica: «Vecīt, mūsu teātrī tev nekad nebūs tāds stāvoklis, kāds bija Dailē. Man ir Ģirts Jakovļevs, Ints Burāns, Juris Kaminskis. Ja tev būs viena, divas lomas, tad tas labi.» Aivars neko nenožēlo, jo Nacionālo uzskata par savu teātri. Negāja atpakaļ uz Daili raudādams. «Nacionālais teātris kļuva par manām otrajām mājām. Manējā bija septītā ģērbtuve kopā ar Herbertu Zommeru, Juri Lejaskalnu, Juri Kaminski, Ēriku Brītiņu, Imantu Adermani un Zigurdu Neimani. Es noorganizēju ģērbtuvē ballīti, kurā piedalījās visi, kuri tur kādreiz sēdējuši. Atnāca Kubilis, Cilinskis, Jaunušans. Vai, cik skaists plakāts man iznāca! Nelaidu nevienu citu iekšā, visi baigi noskaitās un dusmojās. Tomēr mums bija kolosāls vakars! Kā bijušie vārījās - tas bija kaut kas fantastisks! Konjaka pudeles vēl pusgadu stāvēja ģērbtuvē,» pasmejas aktieris.

Nesāp aiziešana no teātra

«Bez lielīšanās varu teikt: izturēja vai nu fanātiķi, vai stiprākie. Režisors Liniņš man savulaik teica: teātris nav jāmīl, bet tajā ir jāstrādā. Es varu godīgi teikt, ka no 70. gadiem līdz 2007. gada beigām teātris bija mana dzīve. Tajos gados teātris man bija pirmajā vietā, otrajā vietā - ģimene, bet trešajā - veselība. Sākot ar 2005. gadu, es sapratu, ka man pirmajā vietā ir ģimene, otrajā - veselība un teātris aiziet trešajā. Tad sapratu, ka man jāiet prom, jo esmu maksimālists - Jaunava pēc horoskopa. 2008. gadā nospēlēju savu atvadu izrādi Sensācija un spoži aizgāju no teātra. Es pat pēc tam negāju uz Skroderdienām Silmačos. Gāju vēlāk gar teātri, un viens kolēģis man rādīja: re, kur tavi logi, vai nesāp sirds? Ar pilnu atbildību varu teikt: nesāp,» savus dzīves notikumus skaidro aktieris.

Aizejot no teātra, Bogdanovičam bija 67 gadi, un viņš vēl divus gadus nostrādāja Neredzīgo studijā, lasot romānus. Aivars tur pat izraisījis sava veida revolūciju, jo pirms tam grāmatas lasīja diktori. Aktieris vairāk vai mazāk lasīja pa lomām. Pēc tam viņa lasījumu pieņēma, un tas pat šķita interesants un aizraujošs. Tagad Bogdanovičs vairs nelasa, bet bišķiņ vēl viņu paaicina lasīt reklāmas. «Es neeju uz katru pirksta pamājienu. Jābūt kaut kādam līmenim, kuru nedrīkst pārkāpt. Skatos, kā dzeltenajā presē mani kolēģi stāsta tādas lietas! Es to nevarētu. Citi tikai to grib, lai bilde un raksts ir nodrukāts. Man arī nekad nav gribējies augstāk uzkāpt - zināju, kur ir Harija Liepiņa, kur Ģirta Jakovļeva līmenis. Zināju arī savu līmeni,» atklāts ir skatuves mākslinieks. Viņš atzīst, ka pēc dabas esot lecīgs un viņam vienmēr mazdrusciņ pietrūcis godkāres. «Es nekad neesmu prasījis režisoram kādu lomu. Jaunušans pēdējos savas dzīves mēnešos aizsauca mani uz savu māju par dzīvi parunāt. Viņš prasa: ko tu man vari pārmest? Es saku: Lāčplēsi. Astrīda Kairiša bija Spīdola, bet Lāčplēsis Juris Lisners. Izrāde paklupa. Jaunušans man pateica: tā ir mana kļūda.»

Kairiša Anužu spēlē džinsās

Runājot par Nacionālo teātri, Aivars atzīst, ka 70., 80. un 90. gados tas bijis ļoti augstā līmenī. «Ja es tajā laikā būtu aizgājis vai izsviests no teātra, tad noteikti sāpētu sirds līdz pat šim brīdim. Bet kāds ir šodien? Es nesaku: labs, slikts, pareizs, nepareizs. Bet šodienas teātris vairs nav mans. Garām ejot un neesot tur, sirds nesāp. Es arī tagad apmeklēju izrādes, parasti no izrādes neizeju, bet viena no pirmajām reizēm, kad es to tomēr izdarīju, bija Mērnieku laikos. Kad ieraudzīju, ka Astrīdai Kairišai Anuža jāspēlē džinsās, sapratu, ka mēs kaut ko mēģinām pa jaunam un modernam. Astrīda nevarēja nospēlēt džinsos, un vispār nav tādas aktrises, kas to varētu izdarīt,» strikts ir Nacionālā teātra aktieris. Savukārt viņam ļoti paticis Viļa Daudziņa Vectēvs Jaunajā Rīgas teātrī. «Kad es skatos kaut ko ļoti labu, vienmēr domāju: vai es tā varētu vai nevarētu? Pēc Daudziņa izrādes nodomāju: velns, es laikam tā nevarētu. Vilis to izdarīja ļoti augstā līmenī,» jaunāko kolēģi uzslavē vecmeistars.

Aivara ikdiena tagad paiet, rūpējoties par rudo, mīlīgo kaķenīti Burkānu, lasot un pārlasot labas grāmatas. Viņš ir sakopojis trimdas latviešu rakstnieka Gunara Janovska darbus lasīšanai. Aktieris lielākoties skatoties raidījumu Bez tabu, ziņas un aizraujošas filmas. Ejot uz tuvējo Juglas tirdziņu pēc lauku labumiem. Tad ir dakteru dienas. Par veselību vīrietis atzīst: nav, ar ko lepoties.

Aivara dēls Bruno dzīvo un strādā Igaunijā, Tartu. Viņam tūlīt būs 50 gadu. Bogdanoviča pirmā sieva bija igauniete, kura pusgada laikā iemācījusies latviešu valodu. Abi gan izšķīrušies. Aivars ir vectēvs diviem mazbērniem - Artam un Anetai. Arts esot bijis Latvijā, kad vectēvam Nacionālajā teātrī atzīmēja 60 gadu jubileju. Aivaram no balles saglabājusies fotogrāfija, kur mazdēls uz krēsla apgūlies un, ar mēteli apsedzies, guļ. «Bruno beidza Tartu Universitāti un ir uzņēmējs. Dēls aizbrauca uz Igauniju, kad viņam bija septiņi gadi - tolaik mēs ar sievu šķīrāmies. Bet Bruno perfekti runā latviski un igauniski,» lepojas tēvs.

Tāds viņš ir - vienmēr taisnīgs, reizēm atskabargains, bet sirdī un dvēselē ļoti labsirdīgs. Jānovēl vien Aivaram viens: reiz tomēr izdot grāmatā savus mednieku stāstus. Nav tā, ka latvieši nelasa grāmatas - interesantais vēl arvien vilina. Un veselību, pārkāpjot 75 gadu slieksni!

***

Aivara Bogdanoviča pieturzīmes

• Dzimis 1941. gada 21. septembrī Vecāķos

• Mācījies no 1949. līdz 1975. gadam. Pirmā mācībiestāde - Kocēnu pamatskola

• Nozīmīgākās lomas Dailes teātrī:

Pēdējā barjera - Ozolnieks, kolonijas priekšnieks

Kaija - Trigorins

Lietus pārdevējs - Noā

Viss dārzā - Ričards

Šausmas, Janka sācis domāt! - Janka

Kādas sēdes protokols - Aizatuļins

• Nozīmīgākās izrādes Nacionālajā teātrī:

E. Skarpeta Skrandaiņi un augstmaņi - Otavio Fovati

R. un M. Kaudzīšu Mērnieku laiki - Prātnieks

V. Šekspīra Romeo un Džuljeta - Monteki

H. Gulbja Olivers - Mārtiņš

P. Putniņa Ar būdu uz baznīcu un

Ar Dievu pie Zemes - Vilmārs Bozbaiļs

V. Lāča Zvejnieka dēls - Garoza

E. Vulfa Sensācija - Sīmanis Zilbers