«Mums, sešiem māksliniekiem, kuri piedalās koncertā Meklētāja Roze, – aktrisei un režisorei Rēzijai Kalniņai, dziedātājam Jānim Aišpuram, dziedātājai Ilzei Dzenītei, aktrisei Ilzei Ķuzulei-Skrastiņai, čellistei Undīnei Balodei un man, šis koncerts ir mirklis, lai apstātos gada nogalē, un garīgā atpūta,» saka diriģents Ainārs Rubiķis.
Žurnāls Māja koncertu priekšvakarā un Ziemassvētku noskaņā aicināja Aināru Rubiķi uz sarunu, kurā epizodiski piedalījās arī viņa dzīvesbiedre Rēzija Kalniņa. Par koncertprogrammu, par šā gada atklāsmēm, labestību un abu savstarpējām attiecībām savās emocijās dalās populārie mākslinieki.
«Pagājušajā gadā producents Sandis Mohovikovs izteica Rēzijai piedāvājumu izveidot Ziemassvētku programmu ar Imanta Kalniņa dziesmām. Viņi jau bija strādājuši kopā pie Ulda Marhilēviča jaunajiem darbiem, tāpēc sadarbība turpinājās. Esam priecīgi, ka klausītāji šogad izteica vēlmi vēlreiz dzirdēt šo programmu, kas ir ļoti vienkārša. Meklētājas Rozes atgriešanās ir brīnišķīgs gada noslēgums,» atklāj Ainārs.
Klausītāji lūdz atkārtojumu
Rēzijas Kalniņas un viņas draugu veidotā koncertprogramma ar panākumiem pērn priecēja klausītājus dažādās Latvijas vietās, bet šogad būs ne tikai atkārtots tās skanējums. Mūziķi sarūpējuši vēl kādu pārsteigumu - tajā izskanējušās dziesmas un arī jaunas Imanta Kalniņa dziesmas apkopotas diskā ar tādu pašu nosaukumu Meklētāja Roze, kas reizē ar koncertu jau uzsācis ceļu pie lasītājiem. «Man bija liels satraukums, jo ilgāku laiku nodzīvoju Bāzelē, strādājot pie Verdi operas Likteņa vara. Domāju, vai mēs to varam paspēt izdarīt - izdot disku, bet cilvēkam jau vienmēr uzliek tik daudz, cik viņš spēj panest. Disks ir jauka dāvana mums pašiem un cilvēkiem,» atzīst Ainārs. Rēzija bilst, ka šogad tāpat kā pērn, uzstājoties koncertos, cer iegūt mieru un garīgo bagātību. «Tos nedaudz salīdzinu ar cigun meditācijas nodarbībām, kad var iegūt mieru, kad neviens par to nenopērs un nekas netiks nokavēts. Meklētāja Roze - tā ir ne tikai laba mūzika un nozīmīgi vārdi, bet kā maza pietura, kurā apstāties.»
Labestība reizē ar gaismu
Māksliniekiem, kā zināms, gada nogale ir darbīgākais laiks, un to apstiprina arī diriģents. «Droši vien arī mums šis ir pļaujas laiks, bet tas ir citāds. Tā ir garīga veldze. Visi, kas piedalāmies koncertā, esam draugi. Tas ir mans sens sapnis - organizēt koncertus, kad ir iedegta eglīte un visi sēž pie kamīna, saģērbušies džemperos. Šis koncerts ir kaut kas līdzīgs - ir mājas sajūta, miers, un pašiem apstājas laiks,» vērtē Ainārs.
Viņš neesot aizdomājies, kāpēc cilvēki kļūst labestīgāki, gaišāki un dvēselē atvērtāki tieši tagad, Ziemassvētku gaidīšanas laikā. «Tā ir, ka šie svētki atnes šādu noskaņu. Gada pēdējās tumšajās dienās, kad parādās vairāk gaismas, līdz ar to atnāk arī labestība, un cilvēkos daudz kas mainās. Pēc Ziemassvētkiem otri svētki ir Lieldienas, kad augšāmcelšanās vēsts cilvēkus padara labākus. Sabiedrība nevar mainīties, ja mēs katrs personīgi nekļūstam labāki. Kad tādi kļūstam, tad labestību dodam arī citiem.» Rēzija ir pārliecināta, ka katrā cilvēkā dzīvo bērns, kurš gaida brīnumu. «Šis ir mīlestības dzimšanas laiks, ko jūtam tikai ar sirdi. Mīlestība nokāpj no debesīm lejā un nonāk uz zemes.»
Atkal savās mājās
Decembrī Rēzijas un Aināra radošajā darbībā iezīmējas vēl kāds spilgts notikums. 8. decembrī Latvijas Nacionālajā operā pirmizrādi piedzīvoja Pētera Čaikovska opera Jevgēņijs Oņegins, kurai Rēzija ir režisore, bet Ainārs stājās pie diriģenta pults. «Īsā laikā ir izdarīts spraigs, labs un bagāts darbs. Šis ir piemērs tam, ka viss notika labestīgā, brīnišķīgā atmosfērā, kas deva šim procesam raitumu. Jāapzinās, ka ar pirmizrādi kaut kas sāksies un kaut kas arī beigsies,» mazliet nostalģiski vērtē viņš. «Rēzija sarunā ar skatītājiem teica, ka viņai būs ļoti grūti šķirties no šī darba. Patiesībā tā ir, un man šķiet, ka arī citiem cilvēkiem ir šāda sajūta, ja darbā tiek ielikta sirds un dvēsele.» Mākslinieks secina, ka ātri paskrien laiks un tiek sasniegta virsotne, un tad asaras gribot negribot saskrien acīs.
«Man tā ir atgriešanās operā, bet Rēzija uz mūsu Nacionālās operas skatuves ir režisore pirmo reizi, lai gan lielā debija viņai bija Novosibirskas Operas un baleta teātrī.» Rēzija sevi nesauc par režisori, bet izrādes veidotāju, jo katrs dalībnieks tajā nāk ar savu pienesumu. «Kopā mēs radām un veidojam vienu stāstu, ko vēstām tālāk.» Rēzija, analizējot Krievijā aizvadīto darba periodu, teic, ka pirmā barjera, kuru pašai nācies pārvarēt - pieradīt operas vadībai, ka viņa nav tikai maestro Aināra sieva, un ko ir spējīga izdarīt. «Ja nebūtu tur iegūtās izrāžu pieredzes - Traviata, Žanna d’Arka, Mesa, Bastiēns un Bastiēna, tad diez vai kāds uzaicinātu iestudēt šeit, Latvijā, un diez vai es uzdrošinātos to darīt,» prāto Rēzija.
Nekādas lišķības
Savās mājās izrādīt savu veikumu vienmēr ir grūti, jo māksliniekiem ir vēlme visiem izpatikt, bet realitātē tas nav iespējams, Ainārs bilst. «Šī biezā āda, ja tā var teikt, izaug caur daudziem sitieniem, asarām un darbu ar sevi. Tā ir sena patiesība, ka izteikts vārds ir asāks nekā jebkurš zobens, tas iedragā un sāpina. Lai pieņemtu spēles noteikumus, pašā kaut kas arī nomirst, no kaut kā sevī ir jāatsakās, lai nebūtu jāizjūt sāpes,» pārdomās dalās viņš.
Aināram bijis ilgs pārtraukums - apmēram pieci gadi, kopš tagad atkal atgriezies uz Operas skatuves, jo pēc izrādes Dons Žuans muzikālās gaitas viņu aizveda uz Novosibirskas Operas un baleta teātri, kur trīs gadus bija tā galvenais diriģents. «Tā man bija jauna pieredze, jo nekad nebiju nostājies līdera pozīcijā, kad ir jāvada teātris ne tikai saistībā ar mākslu, bet arī jākontaktējas ar visiem darbiniekiem. Tā man bija laba skola - atrasties nevis Rietumeiropā, bet jāizjūt sūrais sibīriešu, kā viņi sevi dēvē, raksturs. Viņi ir tieši, un tas man patika. Nekādas lišķības!»
Māka sevī mainīties
Viena no jaunākajām diriģenta atklāsmēm - nezaudēt humoru. «Atklāsmes nāk visu laiku. Mums ar Rēziju ir viens skolotājs - mācītājs Juris Rubenis, pie kura dodamies uz meditāciju. Pat nesatiekoties ar viņu ilgāku laiku, mums izveidojušās ļoti tuvas attiecības. Viņš spēj sakārtot cilvēka garīgo pasauli, palīdz uztvert lietas vieglāk. Juris mūs ar Rēziju arī laulāja.» Mācītājs mēdzot mudināt - vajag sevī mainīties. «Bija periods, kad apzināti pie tā strādāju. Pašam ir jāmainās! Un tad arī pasaule apkārt mainīsies, cilvēki kļūs labāki, godīgāki, cēlāki.» Rēzija secina, ka šogad viena no viņas atklāsmēm neesot pozitīva attiecībā uz sevi. «Domāju, ka esmu mierīgāks un labestīgāks cilvēks. Iestudējot operu mēneša garumā, sapratu, ka man jāmācās būt pazemīgākai un paļāvīgākai. Ja cilvēkā ienāk paļāvība, ka viss, kas notiek, notiek tā, kā vajag, tad jebkura situācija vai pieredze kaut ko māca. Es mācos būt jutīgāka un redzīgāka attiecībā pret citiem cilvēkiem.» Ainārs prāto, ka dažkārt cilvēki neizprot jēdzienus «es tevi mīlu» vai «piedod». «Tie ir vārdi, bet process līdz tam, lai pateiktu «piedod», ir garš. Ikdienā šiem būtiskajiem vārdiem ir nedaudz nonivelējusies patiesā vērtība, un tad arī zūd ticība.» Ainārs neslēpj - viņam esot grūti piedot citiem, jo esot tipisks Vēzis un viņam raksturīgs sindroms - ja dara pāri, tad jāielien alā. «Izvēlos ar cilvēkiem, kuri tā izdara, vairs tomēr nekomunicēt. Man ir žēl, ka tā ir. Es laikam esmu praktiskais latvietis, kurš vairāk dara nekā runā. Man patīk darīt!»
Atcerēties tikai labo
Vērtējot aizejošo gadu, Ainārs teic - tas bijis brīnišķīgs gan viņam, gan dzīvesbiedrei Rēzijai no dažādiem aspektiem. «Mūsu attiecībās tas arī bija brīnišķīgs. Tas ir skaisti, ja, nodzīvojot atkal vienu gadu, cilvēks var atcerēties tikai labo. Ir bijis daudz radošu ideju, kuras piepildījušās. Cilvēkam sevi vajag uz to noskaņot, ka viss ir labi. Ja ir bēdas, niknums sevī vai kāda nelaime, tad «liku bēdu zem akmeņa».» Jautāts par nākotnes plāniem, Ainārs stāsta, ka Rēzija ir Ziemassvētku bērns - dzimšanas dienu sieva atzīmē 23. decembrī. «Kopš mūsu attiecību sākuma pirmo reizi svinēsim viņas jubileju ārpus mājām. Rēzija dosies man līdzi uz Bāzeli, kur 23. decembrī paredzēta izrāde, bet nākamajā dienā atgriezīsimies Latvijā un ar ģimeni svinēsim svētkus.» Ainārs ir priecīgs, ka tas esot svētīgi - baudīt divvientulību, jo ikdienas straujajā skrējienā atrast laiku, ko veltīt otram, nav viegli. Pirms trīs gadiem, kad abi devušies darba gaitās uz Novosibirsku, Rēzija jokojusies, ka esot dekabrista sieva. «Paldies Rēzijai, ka viņa vairāk nekā es mūsu attiecības pucē, pulē un kopj. Reizēm savā aizņemtībā to nepamanu.» Nākamgad Rēzija Dailes teātra mazajā zālē iestudēs attiecību izrādi Fantāzijas mērce, kuras pirmizrāde paredzēta martā. «Lasot lugu, gan raudu, gan smejos. Tā būs mīļa izrāde uz 8. martu,» precizē režisore un aktrise.
Viens otram esam
Ikdienā Rēzija un Ainārs neskopojas teikt - mēs viens otram esam. «Es to visu laiku izjūtu kā brīnumu. Vīram saku, ka vismaz vienu mazo mūžiņu mums jābūt kopā. Kā būs ar pārējiem? Redzēsim.» Ainārs salīdzina kopā būšanu ar Ziemassvētku brīnumu, kurš nezūd visu laiku. «Tie brīži, kad esam atrauti viens no otra, ir ļoti grūti. Būdams vīrietis, cenšos to neizrādīt. Pienāk brīdis, kad vadzis lūst, un tad es Rēzijai saku: vai nu brauc pie manis, vai es braucu mājās. Vienkārši vajag, lai otrs cilvēks ir blakus, lai var sēdēt un klusēt. Mēs bieži klusējam, un klusumā patiesībā notiek daudz sarunu.»
Ainārs atklāj, ka patiesībā kopīgā radošā darbība esot aizsākums abu attiecībām. Iepazīšanās notikusi Dailes teātra festivālā Stāmerienā, kad Rēzija nākamo vīru uzrunājusi uz «jūs». Ainārs tajā mirklī nokaunējies un gribējis vai zemē ielīst. Tālāk sekoja vairāki kopdarbi, un jau vairāk nekā trīsarpus gadus abi ir precēts pāris. Pirms tam spēcīgi viens otram pieslīpējušies un slīpējas joprojām. «Mēs esam gan atšķirīgi, gan līdzīgi, bet vairāk līdzīgi. Īsti neticu tam teicienam, ka pretpoli pievelkas,» uzskata Ainārs. «Mūsu attiecību sākuma punkts bija nevis būt sirdsmīļotajai un sirdsmīļotajam, bet bijām labi draugi, kuri viens otram nodara arī pāri un apzinās, ka kādā mirklī ir jāprot lūgt piedošanu. Attiecībās būtiska ir cieņa, respekts un, protams, mīlestība,» saka Ainārs.
Stāstot par Ziemassvētku dāvanām, ko mākslinieki vēlētos saņemt - lai cilvēkos ienāktu miers, saticība, mīlestība un piedošanas spēks. Rēzijai un Aināram šīs sajūtas esot līdzīgas. «Man lielākā dāvana katru gadu, ka varu šos svētkus svinēt kopā ar ģimeni un būt mājās. Tas ir ļoti vajadzīgs. Man ir stāsts - pirms sešiem gadiem, kad notika starptautiska diriģentu konkursa fināls Bambergā, man vairs nebija spēka un koncentrēšanās spēju, un tajā brīdī, ejot uz skatuves, teicu: «Mani mīļie! Sadodieties rokās, man ir vajadzīgs jūsu spēks.» Jutu, kā tas manī ienāca. Šis piedzīvotais brīnums mainīja manu izpratni par to, kas ir ģimene, un citām vērtībām,» dalās Ainārs Rubiķis.
