\\Māja

DZĪVESSTILS: Metāla ziedi un putni

 
MEISTARS. Kalējam Ainaram Rullim piemīt īpašs talants no metāla un akmens izveidot visneiedomājamākās lietas. Ar to viņš arī lepojas ©Vladislavs PROŠKINS, F64 Photo Agency

Metālkalējs un akmeņkalis Ainars Rullis Jūrkalnē ir tikai kopš 90. gadiem, no kolhozu jukšanas laikiem.

Bet pirms tam mita Ventspilī, kad kalēju diendienā varēja sastapt Ventspils Piejūras brīvdabas muzejā XIX gadsimta beigās celtajā smēdē un iepazīties ar attiecīgā laika meistara darbošanos. Visbiežāk viņu tur apmeklēja zinātkāri pusaudži. Toties tagad Jūrkalnes Saulgriežos, iepriekš piesakoties, var iepazīties ar kalumu tapšanas gaitu, apskatīt senu metālkalumu kolekciju, iztaujāt pašu kalēju un iespējams arī gribētājiem pašiem izmēģināt roku - varbūt kaut kas interesants izdodas?

«Es jau kopš bērnu dienām gribēju kaut ko izveidot. Kad Ulbrokā izveidoja metālkaluma darbnīcu, es tur biju pirmais strādnieks. Tā viss sākās, nekur neesmu mācījies. Tā visa ir dzīves skola,» saka Ainars Rullis. Diezin vai ir kaut kas tāds, ko kalējs ar savu dabas doto talantu nevar izveidot? Tapuši suņi, kaķi, dzērves, puķes, visdažādākie vējrādītāji, grili, dāvanas draugiem un piepildījumu radušas visneiedomājamākās idejas. Esot arī tā - Ainars kaut ko veido, bet tajā brīdī rodas kāda cita laba ideja, viņš iesākto darbu uz mirkli pamet un pievēršas jaunajai idejai.

Visa pamatā - dzīves skola

«Veicu pasūtījuma darbus un īstenoju arī savas ieceres. Cilvēki mani atrod, pastāstot cits citam. Tā teikt, sabojātais telefons. Darbi aizceļojuši ne tikai uz dažādām Latvijas vietām, bet arī uz Somiju, Zviedriju, Franciju, Angliju un citur. Man nepatīk vārds «strādāt» - stradaķ. Tie ir tādi mīļdarbiņi,» saka mākslinieks un rāda no akmens veidoto suni. Akmeņus atrodot Jūrkalnes jūrmalā, metālu - veikalos un pat lūžņu laukumos.

Jūrkalnes pļavā stāv talantīgā kalēja veidots ugunsrats, kuru izmanto katru gadu jūnijā - Saulgriežu svētkos, kas ir pagasta ilgu gadu tradīcija, tad sanāk kopā vietējie iedzīvotāji un atbrauc arī ciemiņi. «Esmu veidojis arī baznīcas kupolu no kapara. Tagad tas atrodas Ventspils pareizticīgo baznīcā. Lai uzceltu kupolu augšā, bija uzmeistarotas milzīgas stalažas. Manis veidota ir arī skulptūra Zirneklis Ventspils Reņķa dārzā,» uzskaita Ainars. Kalējs saka - vai, dieniņ, ko tik es netaisu! No metāla tapuši āboli, atslēgu piekariņi. Kādreiz bija kabatas lakatiņā jāiesien mezgls, tagad to izveido ar metālu un neaizmirsīsies. «Apēdām kokosriekstu - pēc tam izveidoju pulksteņa iekšpusi. Mazbērns atnesa pīles jeb dzērves galvu, un iznāca dzērve, kura aizbrauca uz Angliju - man tur viena no meitām dzīvo un strādā. Anglijā mani darbi ir pieprasīti,» lepojas meistars un piebilst, ka vairāk laika viņš pavadot nevis savā Līvānu mājā, bet darbnīcā. Un darbnīca sāk kļūt par šauru.

Viss aiziet tautās

«Nezinu, vai talants man ielikts šūpulī, bet allaž gribas kaut ko jaunu izveidot. Un jo dažādāk, jo interesantāk. Bez darba es nevaru. Tomēr manā ģimenē nav neviena mākslinieka, ne kalēja. Es tāds vienīgais baltais zvirbulis. Izstādes gan man nav bijušas - ko izstādīšu, ja viss aiziet tautās?» Ainars stāsta, ka pieprasīti ir arī katli, kurus var likt virs ugunskura un vārīt zupu. Sev arī kalējs tādu izveidojis - var grozīt virs uguns liesmām pa labi un kreisi. Un visi ejot klāt un domā - kā tas tajā ķēdē var grozīties? Kad vajag, pagriež uz ugunskura pusi, kad nevajag - pagriež nost. Interesentu atzīts kalēja darinājums ir visdažādākās vāzes. Darbnīcā darbu ir daudz - ir gan pabeigti, gan nepabeigti. Un darba Ainaram ir allaž. Nevarot arī sūdzēties par jaunu ideju trūkumu. «Es vienreiz sāku veidot izstādi un darbus tai gatavot. Pēkšņi sētā iebrauc pulciņš cilvēku - un visus nopērk! Es jau pārtieku tikai no sava darba. Izveidot var visu, būtu tikai gribēšana. Tas prasa laiku un nervus. Starp citu, manām izpriecām der lūžņu laukums, veikals, akmeņi, kokosrieksti. Te vietā anekdote, cik bieži jūrkalnieši bijuši jūrā? Tad, kad atbrauc ciemiņi, mēs noteikti turp aizejam. Bet es aizeju arī meklēt savam darbam akmeņus.» Kalējs piekrīt, ka šī ir skaista vieta un īpaši burvīgs ir stāvkrasts. Reiz vasarā bijis gadījums, ka kāda meitene gandrīz nokavējusi autobusu - tik ļoti iepatikusies šejienes jūrmala, ka negribējies pat pulkstenī skatīties.

Daudzkas arī nošpikots

Jūrkalnē, Muižupītes pludmalē Ainars izdomājis ideju, kā to pārveidot un sakopt. Izveidojis maketu. Tur paredzēta vieta, kur jaunajam pārim šampanieša glāzi nobaudīt. Būs arī neliela pergola, kur četru līdz sešu cilvēku ceremonija varēs noritēt jūras krastā. «Tas ir atkarīgs no pagasta budžeta. Es pilnīgi noteikti neesmu naudas meklētājs.»

No sākuma pasūtītāji pasakot, ko viņi grib, un kalējs tad mēģina no tā izspiest to, kas cilvēkam patīk. «Bet ja reiz apmeklētāji iegriežas kuplā pulkā - acīmredzot patīk! Bija viena reize, kad es pusotru stundu nevarēju no cilvēkiem izspiest, kas viņiem nepatīk. Vajag punktu, lai tiktu līdz tīkamajam rezultātam. Viņi jau nepērk dzelzs gabalu. Nopērk to, ko es protu, ko esmu iemācījies.» Gadās, ka veido vienu lietu, bet iznāk cita. Iedomāti āboli, bet radās puķes, un Ainars atzīst - neslikti. «Man jāsaka paldies ciemiņiem, jo tad ir darbnīca jāsatīra. Citādāk ir traki. Putekļu ir daudz, viss ir vienos lielos putekļu kalnos. Bet tā ir kā maza proza. Brīvajā laikā grāmatas nedrīkstu lasīt, jo nevaru apstāties. Es esmu no lasītāju paaudzes. Televizoru paskatos, kad meitas skatās. Lielās pasaules ziņas klausos pa savu radio - arī tad izlases veidā.»

Viņš secina - kā izdodas radīt labu darbu? Ir jau arī kļūdas, kuras jālabo. Viss esot atkarīgs no vēja virziena un zvaigžņu stāvokļa. Arī no tā, ar kuru kāju esi izkāpis no gultas. Iedvesma rodoties pēkšņi. Neesot atbildes. «Daudzkas ir arī nošpikots. Ieraugu bildi, tā kaut kur nosēžas, un pēc kāda laika iznāk kaķis,» prāto kalējs. Daudz puķu viņam vasarā pie mājas neaug - tikai tik latviskās margrietiņas. Par tām viņš priecājoties. Ainars piebilst, ka no viņa diezin vai saimnieks iznākšot. Vasarā zāle pie mājas jānopļauj un tur var izstādīt darbus. Uz zaļā fona skaisti izskatās. «Par darba trūkumu es nesūdzos. Top vējrādītāji, metāla žogi, margas, mākslinieciskas grila pannas un cits - kas tik ienāk prātā. Visu var izveidot. Pie manis nāk vecie klienti, pasūta ko citu. Un tas ir visaugstākais novērtējums,» atzīst kalējs Ainars Rullis. Vārdos viņš ir mazrunīgs, tomēr esot tā - viss, kas viņā mīt, aplūkojams darbos. Klusēšana - zelts, runāšana - sudrabs.

***

Ainara Ruļļa pieturzīmes

• Dzimu Ventspilī 1957. gadā. Pēc horoskopa Strēlnieks ar darboties gribošām rokām

• Pamatskolā mācījos Ventspilī. Vidusskolā - Jāņmuižā, pie Gaujas. Pēc dienesta Rīgā brītiņš Politehniskajā institūtā

• Laulības. Elektrisks maizes darbs Rīgas manufaktūrā. Ar dzelžiem saslimu topošajā metālkalumu restaurācijas darbnīcā Pundurīši Ulbrokā

• Pa to laiku saimi papildināja četras meitiņas... pusotrā istabā

• 1991. gadā pārdevos par dzīves telpu uz Jūrkalni. Pēc kopsaimniecības likvidēšanas atgriezos pie dzelžiem. Līdz šai dienai