\\Māja

Dons. Neapstāties, bet turpināt

 
©Mārtiņš ZILGALVIS, F64 Photo Agency

«Katrai dziesmai ir savs stāsts, arī mans personīgais. Un stāsts ir pārdzīvojums. Varbūt tāpēc es tik bieži nekoncertēju. Labāk retāk satikties, bet tad justies kā salidojumā vai klases vakarā,» saka mūziķis Dons, kurš ierakstījis jaunu albumu un gatavojas februāra koncertiem Arēnā Rīga.

Šis ir mūziķa sestais studijas albums, kas ir par nekad nezūdošo un vienmēr aktuālo tēmu - cilvēku savstarpējām attiecībām un, protams, mīlestību.

Varanasi pieredze

Iepriekšējais mūziķa albums Sibīrija pie klausītājiem nonāca, kad Dons 2014. gada oktobrī atgriezās no trīs nedēļu ceļojuma uz kompozīcijā Pēdējā vēstule apdziedāto Indijas pilsētu Varanasi. Viņš stāsta: «Kad pirmo reizi braucu uz Indiju, neaizbraucu uz Varanasi. Man bija sev izvirzīts mērķis - ja dziesma ir par Varanasi, tad aizbraukšu ar’. Vieta ir īpaša. Cilvēki, kas pirmo reizi turp aizbraukuši, noteikti jūtas šokēti, jo sastopas ar lietām, kas mums nav pieņemamas. Sastapšanās ar citu kultūru restartē domāšanu un pasaules redzējumu.»

Viesošanās, lai gan emocionāla, nav raisījusi fundamentālas pārmaiņas vai jaunas dzīves atziņas, jo, kā saka mūziķis: «Pārmaiņas mūsos notiek visu laiku un nav atkarīgas no tā, kur atrodamies. Lai iegūtu apgarotas atziņas, nav speciāli jābrauc uz Indiju. To pietiek tepat.»

Pieredze, pēc kuras viņš brauca, lielā mērā bija pazīstama, ņemot vērā, ka jau iepriekš mūziķis viesojies konkrētajā Dienvidāzijas valstī. Tāpēc, kā viņš pats saka, «redzētais ar neko jaunu vairs nepārsteidza». «Kāda ir Deli, tāda ir Bombeja, tāda pati ir arī Bengalūra un Čenaja. Tur ir brīnumi, katrā ziņā pilnīgi citādi nekā Eiropā. To zina katrs, kurš tur viesojies.»

Mūziķis aizbrauca viens, līdzi ņemot tikai ģitāru, tomēr nenorobežoja sevi no saziņas ar ārpasauli. Meditāciju viņš izbaudīja pirmajā viesošanās reizē. «Toreiz izmēģināju Vipassandu un iesaku to visiem. Vipassanda ir desmit dienu disciplinēta meditācija,» viņš stāsta.

Par mūžīgo tēmu

Dziesmu rakstīšanai, kurai mūziķis nododas ik dienas, nebija uzlikta pauzes poga, jo, kā saka Dons: «Ritenis iet arī Indijā. Man bija līdzi ģitāra, un centos pēc iespējas visu pierakstīt, vietas un emocijas.»

Tāpēc drīz pēc atgriešanās pie klausītājiem nonāca 11 kompozīcijas, kas apvienotas ar nosaukumu Sibīrija. Caur šo reģionu, starp citu, mūziķis devās uz tālo Varanasi.

Tagad, pēc gandrīz diviem gadiem, Donam iznācis jauns albums Tepat, kas apkopo dziesmas, kuru galvenā tematika ir cilvēka jūtas un to mijiedarbība.

Mākslinieks komentē: «Doma vienmēr ir viena un tā pati - stāsts par emocijām un izjūtām, stāsts par mīlestību un pieredzi.» Mūziķis sola, ka, lai gan dziesmas lielākoties caurvij viens temats, katrs klausītājs tajās atradīs kaut ko sev, vadoties pēc savas pieredzes, stāsta un dzīves ritējuma. Viņš uzskata, ka viedokļu daudzveidība ir interesanta, un tieši daudzajās interpretācijās Dons saskata maģiju, «jo atsevišķs vārds mūs katru var ietekmēt gluži citādi».

Lai gan cilvēku jūtas un attiecības nav tēma, par ko vienmēr būtu viegli runāt, pēc mūziķa domām, tā nekad nepazudīs. Viņš paskaidro: «Tēma pazudīs tikai kopā ar pašu cilvēku. Tā bijusi no laika sākuma un būs vēl pēc tam, kad mēs būsim projām.»

Dziesmu autors teic, ka šis ir mierīgāks albums nekā iepriekšējais. Kāpēc? «Varbūt vecums nāk virsū, ka gribu mierīgākas dziesmas,» viņš teic.

Gaida tikšanās brīdi

Kamēr Dona mūzikas cienītāji iepazīst mūziķa jaunās kompozīcijas, pats dziedātājs ar komandu gatavojas koncertiem, kas februārī notiks Arēnā Rīga. Tie solās būt vēl iespaidīgāki nekā Dzintaru koncertzālē vai Palladium dzirdētie.

«Esmu nepacietīgs un ļoti gaidu februāra koncertus, jo man patīk tikties ar klausītāju un dziedāt uz skatuves. Šīs ir lietas, ko izbaudu visvairāk,» viņš stāsta. «Katrā koncertā ir sava burvība, arī tādā, kur ir 20 cilvēki vai 20 tūkstoši. Katram no tiem piemīt sava garša, un nevaru pateikt, kas garšīgāks, ābols vai bumbieris?»

Viņš teic, ka nevar izcelt vienu īpašāku koncertu par citiem. «Katrai dziesmai ir savs stāsts, arī mans personīgais. Un stāsts ir pārdzīvojums. Varbūt tāpēc es tik bieži nekoncertēju. Labāk retāk satikties, bet tad justies kā salidojumā vai klases vakarā.»

Dons stāsta, ka pēc koncertiem viņš piedzīvo jaukas tikšanās ar saviem klausītājiem un novērojis, ka «ir tādi, kas nāk uz katru koncertu, kā arī tādi, kas vēl nedzimuši gaida savu kārtu vēderos, vai tikko dzimuši, arī jau sirmā vecumā, - viņus visus vieno kopā sanākšana».

Melodijas no bērnības un šodien

Kad tincināts, kas mūzikā saista joprojām, lai būtu interesanti turpināt darboties, Dons atbild, ka mūzikas radīšanu nav iespējams aprakstīt vai izstāstīt vārdos.

«Mani ļoti aizrauj tieši melodija, jau no bērnības tās bija Raimonda Paula, Zigmara Liepiņa, Eltona Džona melodijas. Tās mani interesē joprojām,» viņš stāsta un turpina. «Jau no paša sākuma, kopš sevi atceros, man patika mūzika. Gadiem ejot, mūzika nav mainījusi savu nozīmi un visu, ko tā nozīmēja pirms gadu desmitiem, nozīmē arī tagad.»

«Nekas nemainās. Varbūt es vairāk pievēršu uzmanību detaļām, kurām nepievērsu vērību, kad biju bērns. Bet melodijas ziņā, kā rakstīju pirmo dziesmu, ar tādu pašu aizrautību rakstu arī tagad. Rakstu un lieku tās lielā kaudzē, jo varbūt vienu dienu vairs nevarēšu uzrakstīt un tad iešu pie lielās šūpuļlādes, kur tās visas stāv, un sākšu izmantot iepriekš sarakstītās dziesmas.»

Donam nav jātver pēc bēdīgi slavenās mūzas, jo nepieciešamā zona, kad rakstīt, ir visu laiku. «Es sēžu un rakstu, un rakstu pēc iespējas vairāk. Pamatā tas notiek vakaros. Izjūta [par rakstīšanu] ir kā kņudoņa, kad vajag to izlikt caur klavierēm vai ģitāru.»

Ja spiež, pielabo

Dons noliedz, ka sastaptos ar sarežģījumiem vai pārdzīvojumiem, darbojoties mūzikas jomā. «Mūzikā nav nekā sarežģīta. Viss ir ļoti vienkārši. Dziesma ir vai nav,» viņš paskaidro.

«Katrai dziesmai ir savs stāsts, tāpēc ir personīgas lietas, kas iedziedātas,» dziesmu autors teic, un, vaicāts, vai katra kompozīcija ir viņa pieredzes veidota vai centieni izprast tuvāk vēl nesaprasto, Dons paskaidro, ka mēdz būt dažādi, - ir dziesmas, kurās sarakstīts jau zināmais, un ir dziesmas, caur kurām gribas izprast ko vairāk.

Tomēr vairākumā gadījumu no sākuma ir melodija un tikai pēc tam top teksts. Jaunajā albumā, starp citu, dziesmu autors ir ne tikai pats solomākslinieks un Ingus Bērziņš, ar ko mūziķim ir gadiem ilga sadarbība, bet arī grupas Prāta vētra solists Renārs Kaupers.

Vaicāts, vai nav grūti pieņemt citu tekstus savai melodijai, Dons atbild noliedzoši. Bet, ja gadījumā vārdi nesaskan ar izjūtu, kas saistās ar melodiju, tekstu pamaina.

«Galvenais, lai es sadzīvoju ar tekstu. Līdzīgi kā ar žaketes uzvilkšanu mugurā - tā vai nu der, vai neder. Ja spiež, tad mazliet jāpielabo,» viņš izvērtē.

Sacensība ar sevi

Par savām vēlmēm, ko grib sasniegt mūzikā, Dons stāsta: «Kad tikko sāku muzicēt, sapņoju par koncertiem un lielkoncertiem. Tagad ir Arēna, kas ir sapņa piepildījums. Tuvākie mērķi ir turpināt rakstīt un neapstāties.»

Viņš turpina: «Katru reizi ir jaunas sadarbības, un katra no tām ir citāda. Katru reizi pašam ar sevi ir sacensība, un tas ir interesanti. Ja sacenšamies ar kādu citu, mēs vienmēr zaudēsim jebkurā gadījumā. Tas ir neizbēgami. Kādam vienmēr būs vairāk naudas, varēs nodziedāt augstāk vai zemāk. Bet, ja varam izvirzīt veselīgu sacensību pašam ar sevi - kontrolēt domas, būt pieklājīgākiem nekā pirms sešiem gadiem vai vakar - [tas ir lieliski].»

Dons uzskata, ka sapņot - tas ir jauki. Bet, ja ir iespēja to piedzīvot, tad - neaprakstāmi. «Sapņot ir kā iešana pretī burkānam, kas karājas deguna priekšā. Bet feini, ka mēs tā ejam,» viņš uzskata. «Neviens ar karotīti neko nepienesīs klāt. Pašiem ir jāaiziet līdz tam, ko esam izdomājuši. Ja galdnieks savā sapnī vai vīzijā redz galdu, bet nepaņems koku un ēveli, galds pats no sevis netaps.»

Tāpēc mūziķis uzskata - «katrs pats savas laimes kalējs» ir labs teiciens, kas atklāj lietu kārtību.