«Ja pasaki, ka esi mākslinieks, cilvēkam dod priekšstatu, ko no tevis sagaidīt un kas esi par tipāžu. Bet reizēm esi kas vairāk nekā tikai mākslinieks,» saka gleznotāja Jana Briķe.
Viņas gleznas no citu latviešu mākslinieku darbiem atšķiras ar trauslu naivumu, metaforām, kas izteiktas caur cilvēka tēlu, un brīdi starp nomodu un sapni. «Manas gleznas ir emocionālas, un katra no tām saistīta ar personisku stāstu,» viņa teic.
Savāda komunikācija
Jana dzīvo un strādā Latvijā, bet nereti viesojas Amerikā, kur notiek liela daļa viņas izstāžu atklāšanu. Iemesls, kādēļ Štati kļuvuši par vietu, kur izstādīt savus darbus, ir notikumu un sakritību virkne, no kuras visu Jana pat neapzinās un nespēj uzskaitīt.
«Kontaktus neesmu meklējusi un savus CV galerijām sūtījusi arī ne. Nekad dzīvē neesmu nodarbojusies ar to, ka ar prātu izdomātu savu vietu, un tad uz turieni lauztos,» viņa stāsta un turpinājumā izsaka minējumu par galveno impulsu. «Kolekcionārs Latvijā redzēja manus darbus, kad vēl mācījos akadēmijā [no 2003. līdz 2005. gadam Latvijas Mākslas akadēmijā], un uzaicināja, lai iepazīstinātu ar galeriju.» Ar šo tikšanos sniega bumba sāka velties, un Janas darbi turpmāk bija apskatāmi vairākās Amerikas mākslas galerijās, tostarp Copro, Curly Tale, Distinction, WWA u.c.
Mākslinieces darbi rotājuši ne tikai Štatos esošās galeriju sienas, bet arī Šveicē, Beļģijā, Krievijā un citviet. Tagad viņa aktīvi strādā ar tām, kas atrodas Filipīnās. «Galeriju tur ir maz, bet strauji pieaudzis turīgo slānis. Tāpēc no izstādēm gleznas viņi izpērk kā kartītes,» viņa zina stāstīt. «Amerikā, salīdzinot ar Latviju, ir stabilāka sistēma. Kolekcionāri pēta mākslinieku, meklē stratēģiju. Ir tādi, kas ir gluži atkarīgi un gleznas pērk kā kleitas. Viņiem ir pārpildītas noliktavas, un tāpēc man ir mazliet žēl, jo es gleznoju, lai cilvēki skatās uz darbu, nevis stāv noliktavā, ietīts burbuļplēvē.»
Salīdzinot ar šo vērienu, Jana uzskata, ka Latvijā mākslas tirgus ir ļoti ierobežots. «Esam maza valsts, ar niecīgu skaitu iedzīvotāju, tāpēc par mākslas tirgu var runāt tikai Eiropas ietvaros.»
Bet ar latviešu mākslas baudītājiem gleznotājai ir laba pieredze. «Zinu, ka man ir savs fanu pulciņš,» viņa smaida, tomēr novērojusi, ka galerijās tie, kuri vēlas iegādāties gleznas un ir gatavi veidot paši savu kolekciju, sastopas ar «savādu atmosfēru». «It kā ieej Gucci veikalā, un visi uz tevi skatās apaļām acīm, liekot justies neērti kaut ko pat pajautāt. Nav atvērtas komunikācijas.»
Gluži citādi ir ārzemēs, īpaši jau Amerikā. «Tur komunikācija ir ļoti īpatnēji citāda, galerijā jums visu parādīs un izstāstīs - neatkarīgi no tā, esi gatavs pirkt vai neesi, esi bērns vai pieaugušais, ārzemnieks vai pilsonis, un bērni arī aug ar domu, ka māksla ir dzīves sastāvdaļa, nevis kaut kas, ko tev pa gabalu varbūt ļaus aplūkot,» viņa novērojusi.
Viegli nebija
Jana piedzima 1980. gadā, tāpēc «aizvadīta padomju laiku bērnība», kā viņa saka. «Nebija skaistu lietu - ne princeses, ne puķes. Sabiedriskajā telpā vizuālā komunikācija bija agresīva, uzmācīga un milzīga, kamēr es alku pēc smalkuma un skaistuma,» Jana sniedz priekšstatu par savu pirmo pieredzi ar mākslu bērnībā. «Pirmie attēli, ko atminos, bija vecmāmiņas Bībelē esošās ikonu reprodukcijas vai ilustrācijas bērnu grāmatās. Redzētais man šķita kaut kas brīnumains, un es skaidri zināju, ka būšu māksliniece. Gribēju būt balerīna, bet mamma sabaidīja, ka nedrīkst augt liela un resna, bet visu laiku jādzīvo uz putriņām. Šķita, ka neizturēšu šādu režīmu, bet aktrise nevēlējos būt. Nekas daudz no mākslas žanriem pāri nepalika, un tāpēc izvēle - gleznotāja.»
Jana min, ka jau piecu gadu vecumā bērnudārza apliecībā ierakstīja, ka, izaugot liela, būs gleznotāja.
«Godīgi sakot, man negāja viegli ar gleznošanu. Bija forši un viegli laikā, kad biju pavisam maza, apmēram divus gadus veca, un zīmēju mammas portretus, kad viņa stāv zariņpirkstiem pie katla. Bet skolas [Jaņa Rozentāla Rīgas mākslas vidusskola] laikā bija ierobežoti rāmji, kurā izpausties. Citādi - ne pa labi, ne pa kreisi, jo jārada pēc noteikumiem. Es noteikumus ņēmu vērā nopietni, tāpēc no mākslas nekas nepalika pāri. Radošums netika tik daudz veicināts kā profesionālās iemaņas. Man bija grūti.»
Jana teic, ka vēl tagad cīnās pret izglītības sistēmu, lai izkāptu ārā no radītajiem rāmjiem. «Protams, bija arī neatsverami ieguvumi. Lai gan bijām vēl tikai bērni, rozentāļos mūs mācīja krāsu ķīmiskās kompozīcijas un sastāvu. Mācīja, kādus ķīmiskos elementus var jaukt kopā, bet kurus nedrīkst, un kas attiecīgi notiek ar gleznu pēc 100 gadiem - tā nomelnēs vai ne,» viņa atminas. «Tolaik pieejamo materiālu bija maz, un mums mācīja, kā uztaisīt zīmējamo oglīti vai uzvārīt līmi gruntēšanai. Šo lietu apguve sastādīja lielu daļu mācību vielas, un šīs zināšanas ir reāls piezemēts pamats tālākajām izpausmēm.»
Ne hobijs, bet profesija
Patika pret gleznošanu ilgus gadus Janai bijusi pretrunīga. «Kad pabeidzu rozentāļus, uzreiz pat nestājos akadēmijā, gribēju mācīties dizainu vai vizuālo komunikāciju. Biju sabiedēta, ka māksliniekam ir grūta izdzīvošana. Rozentāļos mācījos deviņdesmitajos, jutu pasniedzēju bailes, kā tagad dzīvot, kad sabrukusi sistēma, kurā māksliniekiem bija nosacīti vienkārša dzīve - no vienas puses, bija jāglezno sistēmas ietvaros un tikai to, ko tā atļāva, bet, no otras puses, bija pastāvīga alga, statuss sabiedrībā. Viņu attieksme, ka dzīvē nekas neizdosies, jo esam mākslinieki, noskaņoja, ka tieši tā arī būs.»
Tomēr Jana pabeidza iesākto, drīz saprazdama, ka māksliniekiem ir iespēja dzīvot arī citādi. «Apzinājos, ka man gleznošana nav tikai hobijs, bet nodarbošanās, ar ko pelnīt.»
Kad iestājās mācīties vidusskolā, māksliniece mācījās ar domu, ka būs gleznotāja, bet savu toreizējo apņēmību salīdzina ar sava dēla vēlmi pēc šokolādes fabrikas. «Izjutu sapņainu vēlmi,» viņa īsi komentē. «Atceros pavisam agru bērnību, ka ar māsu, divas padomju laiku meitenītes, spēlējāmies rotaļu laukumā uz vagoniņu šūpolēm, un tēlojām, ka lidojam pa visu pasauli un piestājam dažādās valstīs un pilsētās. Toreiz šo rotaļu iespēja tūlīt realizēties bija tikpat neiespējama, cik mūsdienās ir aizlidot uz Marsu. Tāpēc nekad nebūtu spējusi izplānot, ka tā arī risināsies mana dzīve.»
Vai Jana tic likteņa pirkstam, kas aizvedis viņu pa ceļu, kas iets? «Cilvēks pats rada to likteni, bet ne jau ar ego personību vien. Manuprāt, cilvēks ir daudz lielāka būtne. Mums ir plašāka apziņa, nekā domājam. Es nekad savas kārojamās lietas nekārtoju prātā pa punktiem, lai apzināti uz tām lauztos, par spīti šķēršļiem. Es zinu izjūtu, sajūtas, ko vēlos piedzīvot, un zinu, kā vēlos dzīvot, un ceļš rodas pats no sevis.»
Guvums no sociālajiem tīkliem
«Es nedefinēju sevi kā gleznotāju, un es neesmu sistēmas cilvēks. Atminos, kad man bija 19 vai 20 gadi, izjutu lielu depresiju, jo, lai gan biju nokļuvusi pieaugušo pasaulē un jau varēju it kā strādāt, redzēju, kā darbojās mākslas sistēma, - ar kuriem cilvēkiem jādraudzējas un kā jāraksta papīri, lai iegūtu naudu vai izstādi. Tas viss šķita tik bezjēdzīgi, ka negribēju būt nedz gleznotāja, nedz kas cits. Man patika sevis radītās lietas un bija dabiski izpausties vizuālos tēlos, caur kuriem gribēju komunicēt ar cilvēku, bet atrast ceļus, kādā veidā savus darbus nogādāt pie cilvēkiem, nemācēju.»
Jana stāsta, ka daudz viņas darbībā un attieksmē mainījusi sociālo tīklu attīstība un plašā pieejamība, kuru dēļ nav nepieciešama trešā persona, kas viņas vietā kārtotu ar mākslu saistītās lietas un palīdzētu viņas radīto tēlu aizvest pie skatītāja.
Sociālajos tīklos daudzi mākslinieki, arī Jana, publicē savus darbus vai to fragmentus, tādēļ vaicāju, vai tādējādi skatītājiem nelaupa iespēju skatīt darbus vaigā - pie galerijas sienām? Ja bilde redzēta Facebook, kādēļ doties uz izstādi?
«Protams, kad aizej uz galeriju vai muzeju, lai apskatītu darbu klātienē, enerģētika un informācijas apmaiņa ir gluži citāda, daudz spēcīgāka. Tajā pašā laikā, caur šiem medijiem cilvēks vispār saņem ziņu par šādas izstādes esamību un uz izstādi vispār atnāk. Arī es pati saņemu atsauksmes par skatītāju pārdzīvojumiem, skatoties uz maniem darbiem, par viņu pirmajām mīlestībām un citām izjūtām, komunikācija ir dziļi personiska un auditorija ir milzīga. Šie mediji ir pilnīgi mainījuši šo saziņas telpu. Tāpēc, pat ja 95% no visa, kas atrodas mediju katliņā, ir bez noderīgas, aktuālas informācijas, tos nevar ignorēt.»
Kā Jana spēj atlicināt laiku ģimenei un darbam? «Neesmu supersieviete. Man ir 10 gadus vecs dēls, un teikt, ka esmu ideāla mamma, ideāla saimniece un ideāla gleznotāja vienā personā, nevaru. Ikdienas darbiem reizēm vienkārši nav laika. Man nav normēta darba laika, bet visas nedēļas dienas aizpildās ar darba stundām, un man nav brīvdienu vai brīvo vakaru, kad varētu izmazgāt grīdu vai nomazgāt traukus. Tāpēc es algoju cilvēku, kas to dara manā vietā. Kad negleznoju, bet retu reizi lasu grāmatu vai skatos filmu, izvēlos uzņemt informāciju, kas ir saistīta ar darbu. Arī kad eju pastaigāties uz mežu, līdzi ņemu fotoaparātu, lai uzņemtu ainavu bildes foniem. Pat ejot uz kafejnīcu ar draugiem vakariņot, man līdzi ir skiču bloks, lai es varētu zīmēt. Tāpēc nevaru sadalīt sevi - kāda esmu, kad strādāju pie molberta, bet kāda esmu ārpus tā.».