\\Māja

Pauls Pujāts. Sasniegt vairāk, uzlēkt augstāk

 
LAI NEIESPĒJAMAIS IR IESPĒJAMS. «Es uzstādu sev tik augstu latiņu, ka šķiet neiespējami to sasniegt, tomēr mēģinu tāpat un virzos uz mērķi,» par saviem griestiem saka kārtslēcējs Pauls Pujāts ©Vladislavs PROŠKINS, F64 Photo Agency

«Uzskatu, ka olimpiskās spēles ir mans sākums. Tagad pasaule mani ir redzējusi un dzirdējusi, tāpēc es varu turpināt iet tālāk. Ar piedalīšanos olimpiādē sasniedzu ļoti augstu līmeni turpmākā sevis motivēšanā,» saka latviešu kārtslēcējs Pauls Pujāts, kurš ieguva 12. vietu šā gada vasaras olimpiskajās spēlēs.

Pauls dzīvo un trenējas Amerikā, bet Mājai izdevās sastapt sportistu retajā reizē, ko viņš pavada Latvijā, lai aicinātu uz sarunu un tuvāk iepazītu viņa gaitas un olimpiādē piedzīvoto.

Iespējams panākt vairāk

Paula dzīvē sports ienāca par viņu trīs gadus vecākā brāļa Kārļa dēļ, jo, mazs būdams, vēlējās nodarboties ar visu to pašu, ko viņš. Tāpēc sportists izmēģinājis tekvando, peldēšanu, vieglatlētiku, daudzcīņu, līdz beidzot sastapās ar savu īsto aicinājumu - kārtslēkšanu.

Viņš stāsta, kādēļ no visiem sporta veidiem šī vieglatlētikas disciplīna viņu ieinteresēja vairāk par citām: «Nebija garlaicīgi, bet interesanti. Kārtslēkšana ir ekstremāls sporta veids, un man vienmēr gribējies nodarboties ar tādu, kas sniegtu vairāk adrenalīna.»

Ceļš līdz profesionālām gaitām nav bijis vienkāršs un pašsaprotams. Ieguldīts daudz darba un pūļu, lai neapstātos pie pirmajiem labajiem rezultātiem, bet turpinātu izaugsmi. «Kad sasniedzu normatīvus augsta ranga sacensībās, sapratu, ka varu būt viens no labākajiem. Šie rezultāti lika man motivēt sevi kļūt vēl labākam,» viņš stāsta un piebilst, ka, izpildot kvalifikācijas normatīvus, ieguva iespēju startēt šā gada vasaras olimpiskajās spēlēs, kas augusta beigās notika Brazīlijas pilsētā Rio.

Morāli saglabāt motivāciju palīdzēja ne tikai paša apņemšanās, bet arī lielais atbalsts no ģimenes un draugiem, vēlāk - arī viņa sportista gaitu atbalstītājiem. «Viņi lika man piespiest sevi darīt vēl vairāk,» olimpietis paskaidro.

«Ja nozīmīga līmeņa sacensībās startēju ar augstiem rezultātiem un gūstu savus personīgos rekordus, jūtu ļoti lielu gandarījumu, arī piepildījumu. Sajūtas, kas pārņem, motivē iet tālāk,» viņš stāsta. «Ja neizdodas sacensībās startēt kā gribēts, tas, protams, ietekmē, bet zinu, ka nevar ilgi ļauties depresīvam stāvoklim. Jādod laiks, lai apdomātu, kas nebija pareizi, bet ko vajadzēja darīt un varbūt - citādi. Pēc neveiksmīgām sacensībām lielākais spēks motivācijai ir, ka zinu - es vēlos būt labāks un esmu gatavs darīt vēl vairāk, lai sasniegtu rezultātus nākamajās sacensībās. Bet, kad izdodas iecerētais, saprotu, ja spēju tik, varbūt varu uzlēkt vēl augstāk. Un arī tā ir motivācija, tāpēc jebkurā gadījumā - startēts ir veiksmīgi vai nē - nedrīkst padoties vai apstāties.»

Laika plānošanas nozīme

Kļūt labākam, sasniegt vairāk, uzlēkt augstāk - to visu Pauls dara sevis dēļ: «Man ir svarīgāk sacensties iekšēji ar sevi pašu, ne tik daudz ar citiem sportistiem.»

Bet par lielāko izaicinājumu profesionālās sporta gaitās vieglatlēts sauc laika plānošanu, kas «ir ļoti svarīga daļa no sportista darbības». «Bez grafika neko nevar panākt. Ir jābūt noteiktam režīmam un jāseko tam. Ja iztrūkst kāds no ieplānotajiem darbiem, tas jākompensē,» viņš stāsta.

Sportists sniedz ieskatu, kāda izskatās viņa ikdiena: «Rītu uzsāku ar dienas rituālu - sevis motivāciju un pateicības izteikšanu. Seko brokastis un joga, meditācija, bet vēlāk - pirmais treniņš, pēc kura veltu laiku citiem plāniem - studijām vai kursiem, kurus apmeklēju. Pēcpusdienā ir otrais treniņš, un vakarā veltu laiku atpūtai, bet pirms gulētiešanas veicu rituālu - vēl vienu pateicības izteikšanu.» Līdzīgi notiek pirms sacensībām - Pauls izveidojis savas paražas, kas koncentrē viņu darbam, motivē un, kā viņš pats saka, «uzkurina, lai varētu atdoties sacensībām par visiem 100 procentiem».

Sekojot striktajam režīmam, kārtslēcējs atzīst, ka neatliek laika atpūtai un brīvbrīžiem, taču «sajūtas, ko iegūsti, labi startējot sacensībās, ir neatsveramas un kompensē pārējo. Varbūt man nav tik daudz laika kā tiem, kas ar sportu nenodarbojas profesionāli, bet vienmēr var atrast brīdi, lai tiktos ar draugiem.»

Viņš ir pārliecināts - tagad atdos sevi visu sportam, bet vēlāk, pēc karjeras beigām, veltīs laiku lietām, kam nav spējis atlicināt tagad. Nekas nav zaudēts, un izvēle par izvēlēto karjeru nav nožēlota ne mirkli.

Strikts pret sevi

Ievērot disciplīnu, kas ir ieguldījums nākotnē, Paulam palīdz augstās prasības. Viņš ir strikts pret sevi, jo zina - neviens cits viņa vietā treniņus neapmeklēs. «Es saprotu, ko vēlos izdarīt,, tāpēc esmu stingrs pret sevi,» saka olimpietis un stāsta, ka šo rakstura īpašību sevī ieaudzinājis laika gaitā. «Ir labi, ja sākumā ir kāds cits, kas tevi stumj uz priekšu, bet pienāk brīdis, kad vēlies pats kaut ko panākt un vēlies ko vairāk. Tad pienāk brīdis, ka pašam ir jāsaņemas, lai sasniegtu iecerēto.»

Cik viegli vai grūti ir būt tik pašdisciplinētam, kāds ir Pauls? «Grūts ir sākums, bet ar laiku pierodi un kļūst vieglāk, tāpēc spēj izdarīt vairāk. Galvenais ir uzsākt ātri, bet virzīties pamazām.»

Tomēr sportists novērtē laiku, kas ir jāveltī atpūtai, jo, kā viņš saka «nedrīkst visu laiku sevi piespiest, pretējā gadījumā ķermenis apstāsies darboties pilnībā. Tam ir jāļauj atjaunoties un vienmēr jāseko savām izjūtām.»

Iedragā apņēmību un virzību pretī mērķiem, kā arī lielākos pārdzīvojumus kā sportistam Paulam rada traumas. «Ir svarīgi, kā jūties. Ja gatavojies un lielu daļu sava laika velti konkrētām sacensībām, kuras ir svarīgas, bet gūsti traumu, ieslīgsti depresīvā stāvoklī, jo nav nekā, ko varētu darīt. Tad ir situācija, ka nevari startēt nemaz vai, ja to dari, nevari sniegt pilnu 100 procentu atdevi. Trauma apstādina.» Kad pilnas atdeves darbība uz laiku ir apturēta, Pauls turpina sevi motivēt ar pozitīvām domām, lai nepadodos. «Kad ir trauma, var atrast citas lietas, kam pievērsties, bet kas palīdzēs turpmākajās gaitās. Un, galu galā, tu sadzīsi.»

Olimpisko spēļu pieredze

Šogad bija Paula pirmās olimpiskās spēles, un gatavoties viņš tām sāka jau sen. Mērķis par piedalīšanos bija skaidrs, un sekoja darbs, kas pietuvināja viņu sapņa realizēšanai.

«Kad kvalificējos spēlēm, man bija neizsakāms prieks un laime, ka to esmu paveicis. Bet tikai pašu olimpisko spēļu laikā, ejot iekšā stadionā uz klasifikācijas sacensību laukumu, pirms starta sapratu, ka beidzot esmu te nokļuvis un esmu piepildījis savu sapni. Piedzīvoju izjūtas, kādas nekad iepriekš nebiju jutis.» Tāpēc sacensības olimpiskajās spēlēs Pauls sauc par neaizmirstamākajām, kādas piedzīvojis. Pauls rada ieskatu, kas notika viņa prātā pirms startēšanas: «Apzinājos, ka visu acis ir pievērstas man un man ir jāparāda sevi no labākās puses. Tāpēc olimpiāde bija vienīgās sacensības, kurās esmu izlicis sevi par 101 procentu. Es atdevu sevi visu. Jutos koncentrējies un fokusēts, savu enerģiju atdevu tikai skrejceļam un lēcienam. Nedomāju ne par ko citu.»

Par rezultātu vieglatlēts jutās ļoti apmierināts, un viņu pārņēma tik spēcīgas izjūtas, ka nevēlējās pamest stadionu. «Atgriezies numuriņā, es nevarēju gulēt visu nakti, manī bija pārāk daudz adrenalīna un emociju. Joprojām vēl ik pa laikam mani pārņem šīs sajūtas, kuras fiziski jūtu uz savas ādas,» atklāj Pauls.

«Uzskatu, ka olimpiskās spēles ir mans sākums. Tagad pasaule mani ir redzējusi un dzirdējusi, tāpēc es varu turpināt iet tālāk. Ar piedalīšanos olimpiādē sasniedzu ļoti augstu līmeni turpmākā sevis motivēšanā,» viņš stāsta.

«Olimpiskajā ciematiņā bija sportisti no visām dalībvalstīm, starp viņiem - arī slavenības un leģendas. Bija interesanti vērot, ka viņi visi arī ir man līdzīgi domājoši cilvēki, un mani pārsteidza, ka viņiem piemīt īpašības, kas ir arī man. Patīkami bija sastapties ar līdzīgi domājošiem cilvēkiem, un bija gods atrasties ar viņiem vienā ciematiņā. Ir iespaidīga sajūta būt kopā ar tiem, kas strādājuši daudz uz smagi, lai nonāktu olimpiādē un piepildītu savu sapni,» viņš stāsta par savu pieredzi, kas gūta augustā.

Ķermeņa un prāta spēks

Vieglatlēts ir veselīga dzīvesveida piekritējs un uzmanību sabalansētam uzturam un prāta treniņiem pievērš jau no pusaudža gadiem. 16 gadu vecumā viņš pastiprināti sāka interesēties par uzturu, bet jau 14 gadu vecumā ar brāli un tēvu devās uz apmācībām pie budistu mūkiem apgūt meditācijas prasmi.

Pamatojot, kādēļ tik agrīnā vecumā pievērsa uzmanību ēdiena kvalitātei, kārtslēcējs saka: «Gribēju sasniegt augstākos rezultātus, kādi iespējami, un viens no labākajiem veidiem, kas var palīdzēt to sasniegt, ir veselīga ēšana, lai spētu pilnvērtīgi darboties. Laika gaitā sāku interesēties padziļināti, bet, kad citi sāka man prasīt padomu, pievērsos tam pilnībā un uzrakstīju grāmatu [nosaukums: Healthy Food for Athletes; Amazon.com], lai ar citiem dalītos savās zināšanās, kuras laika gaitā esmu ieguvis.»

Pārdomāts ēšanas režīms iet roku rokā ar jogu un meditāciju, kam Pauls pievērš tikpat lielu uzmanību, jo nodarbības «palīdz saprast, ka esi šeit un tagad». «Joga un meditācija iemāca dzīvot mirklī, kā arī palīdz atbrīvoties no paaugstināta stresa līmeņa un ļauj izzināt sevi. Uzsākot ar to nodarboties, sajutu, ka attīstu sevi.»

Meditēt Pauls mācījās, būdams jauns, tāpēc tikai laika gaitā saprata, cik nozīmīga loma patiesībā ir šim procesam. «Ir svarīgi virzīties pamazām, jo process ļoti palīdz. Kad sasniedz līmeni, kad jūti, ka meditācija palīdz, jūties labāk, priecīgāk un laimīgāk.»

Tagad, kad grāmata ir sarakstīta, Pauls gatavs iet soli tālāk un izveidot kursu, kas iedvesmotu cilvēkus pievērsties veselīgam dzīvesveidam. Pauls paskaidro, kāpēc izjūt iekšēju vajadzību dalīties ar savām zināšanām un palīdzēt citiem interesentiem: «Vienmēr esmu gribējis, lai man kāds palīdz, tādēļ jūtu, ka, ja es to nedarīšu, kurš cits izdarīs? Jūtu gandarījumu, kad uzklausu pateicību no cilvēkiem, ka viņiem esmu palīdzējis un viņi aug no iegūtajām zināšanām un kļūst labāki. Man patīk redzēt, ka citi kļūst veiksmīgāki.».