Jaunajai dziedātājai Ievai Sutugovai ir tikai 25 gadi, bet viņa jau paspējusi muzicēt kopā ar Maestro Raimondu Paulu un komponistu Mārtiņu Braunu. Daudzi viņu pazīst pēc šā rudens TV šova Izklausies redzēts. Var teikt, ka Ievai ir dabas dots talants, un viņa ne tikai dzied citu komponistu sacerētās dziesmas, bet rada arī savējās. Nav vairs ilgi jāgaida, kad iznāks jaunās mākslinieces pirmais albums. Sieviete ir atradusi savu īsto vietu dzīvē – tā var apgalvot. Tas ir sapņa piepildījums.
«Bija koru kari, un tas man bija ļoti smags posms. Es biju iztukšota, nogurusi, pārgurusi. Var pat teikt - izsūkta. Pagāja neilgs laiks, un man zvanīja un piedāvāja piedalīties pirmajā šova Izklausies redzēts sezonā. Teicu - negribu, jo pārāk daudz cilvēku. Pagāja divi gadi, un man radās doma - ja tagad zvanīs no šova Izklausies redzēts, es laikam pateikšu - jā. Un piezvanīja! Tur ir brīnišķīgi - jauka komanda, cits citu respektējam, visi profesionāļi. Visi cilvēki fantastiski! Esmu jau nogurusi, jo ir emocionāla spriedze, bet es to uztveru par tik fantastisku piedzīvojumu!» sajūsminās talantīgā dziedātāja, kas tagad [25. novembrī - red.] nokļuvusi jau līdz šova finālam un 27. novembra tiešraidē piedalīsies finālā.
Kļuva par Rīgas cilvēku
«Esmu dzimusi dobelniece, un ar šo mazpilsētu man saistās visas bērnības atmiņas. Ne mamma, ne tētis, ne māsa, ne brālis nav ar mūziku saistīti,» stāsta Ieva. Vienīgi viņa ģimenē ir tāds baltais zvirbulis, bet pati gan piebilst, ka vecmāmiņa savulaik dziedājusi korī. Arī māsa pirms daudziem gadiem beigusi pianistus, bet mūziķes karjeru nav turpinājusi.
«Sāku dziedāt jau bērnudārzā, un tādā veidā tā sniega bumba arī aizgāja. Bērnudārza audzinātāja teikusi mammai, ka es varētu pamēģināt piedalīties mazo dziedātāju konkursā Cālis . Latvijas Televīzijā ir saglabājies ieraksts, kurā es dziedu dziesmu par baravikām, bet otra ir par to, ka gribu ātrāk liela kļūt - gan dziedāt kā māmiņa, gan vilkt viņas augstpapēžu kurpes,» pasmej jaunā dziedātāja un atzīst, ka vienmēr esot domājusi, ka tad, kad izaugšot, būšot dziedātāja. Paralēli šim sapnim nākušas līdzi arī citas fantāzijas - kļūt vai nu par pārdevēju, vai par dakteri.
Ieva Dobelē mācījusies mūzikas skolā vijoles klasē. Pēc tam kokles klasē, bet tad izstājusies no šīs mācībiestādes.
Dobeles Valsts ģimnāzijā meitene mācījusies līdz devītajai klasei. Tad kļuvusi par rīdzinieci, jo atnākusi dzīvot uz galvaspilsētu un sākusi mācīties Jāzepa Mediņa Rīgas mūzikas vidusskolā. «Bija visādi konkursi un koncerti Rīgā. Māsa dzīvoja galvaspilsētā - es pie viņas braucu, un arī tētis regulāri braukāja uz Rīgu. Nebija skumju pēc Dobeles mājam, jo es zināju, kā tas ir - būt projām no mājām. Iejutos, un nebija problēmu un raudāšanu. Rīgu arī ģeogrāfiski diezgan ātri aptvēru - izpalīdzēju draudzenēm un stāstīju, ar ko un kur jābrauc. Visās ielās ļoti labi orientējos. Mani Rīga nenogurdina,» atzīst Ieva, jo esot Rīgas cilvēks.
Ja uz kādu Latvijas mazāku pilsētu aizbraucot, tad nevarot sajust, vai ir svētdiena vai vakars, jo ir tik maz cilvēku. «Es neesmu pūļa cilvēks - nepatīk būt lielā pūlī. Nekad pat neesmu svētkos gājusi skatīties uguņošanas. Vientulība gan man nepatīk, bet pabūt vienai gan. Var nedomāt par dzīvi, bet vienkārši atslēgties. Dažreiz to tieši vajag.»
Jau sadarbojusies ar Paulu un Braunu
Pirmoreiz viņa uz profesionālās skatuves kāpusi, kad pašai bijuši vien 16 gadu, un meitene piedalījusies Raimonda Paula dziedāšanas svētkos Rīgā - dziedājusi Maestro skaisto dziesmu Atziedi, dvēsele!. Tie kopumā bijuši daži koncerti, uz kuriem izcilais komponists jauno dziedātāju uzaicinājis. «Pauls ir kolosāls cilvēks, un viņam ir tik interesants humors. Reizēm viņš pasaka kā naglai uz galvas. Runā it kā puspajokam. Es domāju, ka nekad nevarētu atnākt pie viņa, neiemācījusies dziesmu vai vārdus nezinot. Daži tā arī izdara, bet man būtu kauns.
Nevaru atbildēt, kāda latviešu mūzika man patīk, jo mīļa ir dažāda. Patīk laba, kvalitatīva, nostrādāta mūzika - vienalga kādā žanrā. Man arī ir tuvi dažādi mākslinieki, un es joprojām gremdējos vecā mūzikā un dziesmās. Daudzas Paula dziesmas man ļoti patīk. Mīļa man ir komponista Mārtiņa Brauna mūzika, un es ar citiem māksliniekiem šobrīd piedalos komponista 65. dzimšanas dienas Latvijas tūres koncertos. Tas ir smags darbs, un visas biļetes daudz kur jau izpārdotas,» palielās Ieva un piebilst, ka tūre paredzēta līdz 9. decembrim. Dziedātāji izpildot arī Brauna dziesmas ar Viļa Plūdoņa dzeju, kuras ir sarakstītas pirms daudziem gadiem. Tomēr tās šobrīd ir tik modernas un aktuālas - it kā rakstītas nesen. «Brauns ir viens no tiem komponistiem, kuriem, šobrīd rakstot, dziesmas iznāk ļoti mūsdienīgas. Ir tāds cikls Ūdens, kuru viņš sarakstīja ar Igo vārdiem. Tas ir brīnišķīgs, vienkārši fantastisks. Dziesmas, kuras uzrakstījis pirms 40 gadiem, vēl līdz šim brīdim ir aktuālas,» atzīst Ieva un atceras, ka ar Mārtiņu Braunu sadarbojoties kopš 2008. gada. Sīpolos dziedājusi no 2009. gada. Tomēr, kad Niks aizgāja mūžībā, vienā brīdī grupa vairs nevarēja pastāvēt. Tas bijis ļoti smags periods. «Tad mēs ar Mārtiņu Braunu muzicējām divatā. Dziedājām Sīpolu repertuāru, bet to vairs nevarēja nosaukt par grupu. Sākām aptvert daiļradi, kura tapusi ārpus Sīpoliem, un klāt nāca arī jaunas dziesmas. Runājot par Mārtiņu kā cilvēku, negribu teikt, ka viņš man ir kā tētis, bet gan kā radinieks - ļoti tuvs. Esmu viņu iepazinusi pietiekami labi, lai pēc sejas vaibstiem nolasītu, vai viņš ir dusmīgs, vai nav dusmīgs, vai patīk tas, kas skan, vai nepatīk. Vai viņš tūlīt uzsprāgs, vai ir ļoti labā omā. Es viņu ļoti cienu, un, cik viņš ir ģeniāls, to grūti aprakstīt.» Šajā pieredzē pati augusi vokāli, jo esot jāiemācās, kā to visu izdziedāt - skaļi vai maigi un klusi.
Priekšā vajagot burkāniņu, pēc kura tiekties
Ievas pirmais albums iznākšot nākamgad 21. februārī un sauksies Stāsti. Dažas dziesmas sarakstījusi pati, dažas ģitārists Jānis Bērziņš, arī Ievas vīrs Jānis Miltiņš, un būs divas Mārtiņa Brauna dziesmas. «Man ir dziesma, kuru es esmu uzrakstījusi par draudzeni, skatoties uz viņu, kā viņa izdzīvo situāciju. Tā radās teksts un mūzika. Bet disks būs manu stāstu apkopojums. Sadarbojos ar producentu Kasparu Ansonu, bet ceļš vēl ejams diezgan garš.» Savu pirmo dziesmu viņa uzrakstījusi padsmitnieces gados. «Dziesmu sacerēšanā es esmu diletante. Komponisti jau strādā visu laiku, bet man, ja kādā brīdī atnāk iedvesma, es rakstu. Ja nav, nerakstu. Tad dziesma vienkārši neatnāk.»
«Es pēc dabas esmu šerpa un, ja kādi mūziķi līdz galam nav izdarījuši darbu, kļūstu dusmīga. Kad man bija 16 gadu un es dziedāju, aiz manis stāvēja profesionāļi, kuri visu bija izdarījuši, vienmēr sagatavojušies. Ir sāpīgi, ja atnāk un vienkārši nobakstās,» par ikdienas darba virtuvi spriež dziedātāja.
Meitenei bijis sapnis dziedāt kopā ar kādu leģendāru latviešu estrādes mākslinieku - viņa gan neatklāja, ar kuru. Jauno dziedātāju apbūris viņa balss tembrs. Un tad plānots koncerts, kurā Ieva dziedātu kopā ar savu elku. Tomēr uzstāšanās vienkārši nenotika. «Esmu piezemēta savos sapņos, bet varbūt man vajadzētu sapņot vairāk? Pirms kāda laika man intervijā prasīja: kādas ir manas vēlmes attiecība uz mašīnām? Es atbildēju - tāda, kas nekad neplīst un labi iet. Ar dziedāšanas sapņiem jau arī ir tā, ka gribas, lai cilvēki nāk klausīties tieši tevi. Un lai tev vienmēr aplaudē un dzied līdzi. Negribu visus sapņus nosaukt - tad tie nepiepildīsies. Es varu gribēt vai negribēt, bet viss tomēr notiks tā, kā tam ir jānotiek. Tāds kā sapnis man bija koru olimpiādes noslēguma koncerts pirms diviem gadiem. Kāds dziedātājs netika uz to, un pasauca mani. Man bija jādzied mazs gabaliņš no grupas ABBA popurija. Tās bija tādas emocijas, ka man liekas: joprojām dzīvoju ar tām. Stāvēju uz gigantiskas skatuves, un aizmugurē man bija orķestris un koris. Kā tu atver muti, tā cilvēki sajūsmā atbalsta. Man likās, ka es biju emocionāli piepildīta,» spriež dziedātāja un saka, ka priekšā vienmēr vajagot to burkāniņu, uz kuru tu ej.
Dzied kopā ar savējiem
«Brīvais laiks ir nevis pāris dienas, bet dažas stundas. Tad iekrītu dīvānā un atpūšos,» atklāj dziedātāja. Ar vīru Ieva gan kaut kur aizbraucot brīvbrīžos, piemēram, vasarās daudz braukājot ar riteni. «Jānim dažkārt ir tā, ka gribas prom no Rīgas. Viss, kas ir kustībā, man liekas, kādā brīdī nogurdina.» Ar vīru Jāni Miltiņu Ieva iepazinusies, spēlējot kopā. Dziedājuši un spēlējuši pat uz Tallink kuģa, tas bijis pirms septiņiem gadiem. «Viss notika lēnām, un tā laikam bija lemts. Vienā brīdī radās mīlestība. Apprecējāmies pirms diviem gadiem Rojā, bet kāzas svinējām Mērsragā, mājā pie jūras, un tur bija vēl viena ceremonija, kuru vadīja mans brālis. Es varu gribēt vai negribēt, bet viss tomēr notiks tā, kā tam ir jānotiek. Ja tur man ir jābūt, tad es būšu. Kā tas būs lemts,» uz likteni paļaujas Ieva. Viņa tic Dievam un ir kristīta luterāņu baznīcā. Ar Dievu runājoties, bet mājās parunājoties ar Visaugstāko arī pirms koncertiem - lai viss labi izdodas!
Ar vīra Jāņa tēti, mūziķi Arni Miltiņu vedekla uzstājusies kopā ģimeņu koncertos. Pēc viņas domām, tie bijuši ekskluzīvi brīži. Dziedot to, kas patīk, un daudzas Arņa Miltiņa dziesmas. Dažkārt uz skatuves kāpjot arī Jāņa mamma, māksliniece Ināra Garklāva un brālis Kārlis, kuri ikdienā nemuzicējot.
Lai egles aug mežā!
Tuvojas gada skaistākie svētki - Ziemassvētki, un Ieva cer, ka ģimene vismaz 24. decembrī sapulcēsies kopā Dobelē pie vecākiem. «Lai ir spuldzīšu gaismiņas, svētku azaids! Tomēr mums nav egles - telpas esam iemācījušies izdekorēt tāpat. Esmu par to, lai egles neposta. To sajūtu jau var atrast viskautkur citur. Domāju - lai egle smuki aug mežā!»
***
Ievas Sutugovas pieturzīmes
• Dzimusi 1991. gada 24. jūnijā Dobelē
• Mācījusies Dobeles 1. vidusskolā, Dobeles Valsts ģimnāzijā, Jāzepa Mediņa Rīgas Mūzikas vidusskolā, šobrīd mācās Liepājas universitātē
• Strādā kultūras un atpūtas centra Imanta bērnu vokālajā ansamblī Tu un es un sieviešu vokālajā ansamblī Fortūna par vadītāju
• Ieguvusi daudzveidīgu muzikālo pieredzi, piedaloties dažādos muzikālos televīzijas projektos - TV3 šovā Koru kari 3 kā Dobeles Violetā Ceriņu kora vadītāja, šovā Izklausies redzēts 3, kā arī muzikālās izrādēs, no kurām spilgtākās - Staburadze rokoperā Lāčplēsis, Ieviņa izrādē Skroderdienas Silmačos, Gerda mūziklā Sniega karaliene