«Esmu priecīga, ka mani bērni ir pieradināti būt virtuvē. Ģimene iemāca, ka vērtība ir gatavot kopā, nevis sēdēt un pasūtīt mammai ēdienus,» saka Aina Poiša.
Viņa septembrī atgriezās televīzijas ekrānos vadītājas lomā raidījumā Mana mamma gatavo labāk nekā tavējā.
Izmantojamas receptes
Viņa paskaidro, kāpēc piekrita piedalīties televīzijas projektā, kurā galvenā tēma ir ēst gatavošana: «Man patika ideja, ka cilvēki gatavi nākt no ikdienas dzīves un parādīt savas attiecības, nebaidoties, ka būs kāds, kurš publiski tās izģērbs vai uzsāks analizēt, lai viņi pēc tam jūtas neērti, bet caur ēdiena gatavošanu pieauguši bērni ar mammām savas attiecības dienas gaismā var izcelt ar pozitīvismu. Cilvēkiem parasti ir pretenzijas, ka ir pārāk daudz sliktu ziņu, un man šķita, ka šis būs labs izņēmums, kurā mēs parādām ģimenes, kurās saglabājušās normālas attiecības, kurās cilvēki gatavo kopā ēdienu, rīko svētkus un satiekas viens pie otra.»
Pirmais aspekts bija cilvēku savstarpējās attiecības, bet otrs, protams, ēdiens. «Cilvēki skatās kulinārijas raidījumus, jo tur ir kaut kāds āķis. Bet reizēm, kā smejamies, nav Mārtiņa Rītiņa aprakstītā situācija, ka dienā, kad nekā nav, no ledusskapja izņemam lasi. Lielai daļai cilvēku ikdienā nav ledusskapī laša, tāpēc man bija cerība, ka vidusmēra cilvēki, kuri grib svinēt svētkus un ēst kūkas, atraduši receptes, lai no nekā uztaisītu kaut ko, un šis kļūtu par praktiski izmantojamu pasākumu, lai uzzinātu receptes, kuras var ātri pagatavot un nešķiet pārspīlētas, bet paver plašāk ikdienas rutīnu, kurā iebrauktas vienas sliedes un uz riņķi iet gatavojamie ēdieni.»
Aina pastāsta savus novērojumus, kā cilvēki izturējās, sazinoties caur galvenā temata - ēst gatavošanas - prizmu. «Kad cilvēki sadala uzmanību - viņiem paralēli jānodarbojas ar ko citu -, tad viņiem nav tik lielas koncentrācijas uz to, kāda būtu pareizākā atbilde uz jautājumu. Sadalīt uzmanību ir vieglāk, jo tādējādi mēs noņemam īpašo nozīmību uzdotajam jautājumam un nepieciešamībai pēc iespējas pareizāk uz to atbildēt,» viņa stāsta. «Kad ģimene darbojas virtuvē, viens mizo kartupeļus, otrs - burkānus, notiek sarunas un patīkama virzība uz vienu mērķi - kopā apsēsties pie galda un baudīt garšīgu ēdienu. Tāpēc sadalītā uzmanībā ir foršums, ka nav jāiespringst ne uz ēdiena gatavošanu, ne sarunām, bet pa paralēlām līnijām tie labi iebrauc ostā.»
Piedalīšanās raidījumā sniedza gandarījumu, ka satikti «brīnišķīgi pāri - bērni ar savām mammām». «Dēli bija mazākumā, bet bija aizkustinoši, ka viņi, nepārspīlējot, izrāda cieņu un godu savai mammai un darīja to mazāk ar vārdiem, bet attieksmē. Bija arī mammas ar meitām, kas pastāstīja, ko vēl dara, izņemot to, ka pārsteidz viena otru ar dažādām receptēm. Pieredze bija tik forša un tik vienkārša, ka atgādināja cilvēkiem, kas apjukuši un reizēm nezina, ko grib, ka, skatoties uz pozitīviem piemēriem, ir iespējams sagaidīt atnākam iedvesmu arī pašiem. Bija patīkami saprast, ka viss nav tik slikti, kā mums reizēm šķiet.»
Kā divi neatkarīgi vecpuiši
Par savu gatavošanas pieredzi un vēlmi rosīties virtuvē Aina izsakās: «Laikā, kad auga bērni, man bija lielāka centība. Ir normāli, ka bērnu augšanas laikā gribi negribi esi spiests rūpēties un parādīt dažādību - pieradināt pie dažādiem produktiem un ēdieniem, vest ārpus mājas un palīdzēt socializēties caur ēdienu, iemācīt manieres. Tolaik biju čaklāka. Tagad, kad bērni izauguši, vīrs mani paķircina, ka reizēm dzīvojam kā divi neatkarīgi vecpuiši - biežāk paēdam ārpus mājas, nekā veltam laiku mājās gatavotām pusdienām. Bet no raidījumā apgūtajām receptēm esmu daudz paņēmusi bruņojumā. Jo fakts, ka pusstundas laikā vari uztaisīt siltu ēdienu, ir liela lieta. Tāpēc, ja ir laiks, es labprāt gatavoju, bet tik centīga, kāda biju kādreiz, vairs neesmu.»
Bērniem augot, Aina izjuta sevi kā ģimenes centru - kā sievu un mammu. Tagad viņa sevi izjūt kā personu sev. «Man ir neatkarība. Arī steiga izdara savas korekcijas, un ēdienam vairs nepiešķiram tik lielu nozīmi. Kad gribas mājās svētkus vai gūt mājas izjūtu, tad ir rituāli, kas jānotur par katru cenu. Tos nedrīkst palaist vējā. Man ir pankūku svētdienas - visi mani bērni zina, ka svētdienās cepu pankūkas un viņi var ierasties uz tām. Tas ir likums, un esmu ļoti priecīga, ka neesmu to izsvītrojusi no savas dienaskārtības. Arī svētkos jāpiedomā par cienastu.»
Par kopīgām sanākšanām un lielajiem svētku galdiem savā ģimenē Aina stāsta: «Ja man ir padomā, ka sēdīsimies pie bagātīgi klāta galda, satiekamies ātrāk un gatavojam ēdienu kopā. Es negribu būt pārgurusi namamāte, kad, apsēžoties pie galda, man deguns krīt rasolā, jo esmu pārstrādājusies. Kamēr kopā gatavojam virtuvē, tikmēr noris sarunas par šo un to un nejūtam, cik ātri šādā kopības izjūtā uzklāts galds un pasniegts ēdiens. Un neviens nav pārstrādājies. Varbūt ir sievietes, kurām ļoti patīk pašām visu sagatavot un uztver to kā savu pievienoto vērtību, bet reizēm viņas aizmirst, ka tādējādi nežēlo sevi. Nekur nav teikts, ka esi angažēta mūžīgi mūžos būt vienīgā aprūpētāja. Kāds var atnest produktus, cits saldo ēdienu. Katrs var būt atbildīgs par savu daļu, lai visi būtu iesaistīti. Ja cilvēks ir iesaistīts, viņam pasākums kļūst vērtīgāks. No pasīva baudītāja viņš kļūst par pasākuma dalībnieku.»
Laiks būt karalienei
«Arī mana mamma, tāpat kā es, nebija kulinārijas guru. Mēs dzīvojām un ēdām vienkārši, bet man ir saglabājušās bērnības garšas, kuras atminos. Raidījuma ietvaros satiku sievietes no sava novada, no Kurzemes puses, kuras atveda šīs manas bērnības garšas. Piemēram, cepelīnu. Atminos, ka mamma sestdienās rīvēja kartupeļus, un atminos smaržu, kad uz pannas gaļa čurkstēja kopā ar sīpoliem, kam pārliets krējums. Mēs negatavojām cepelīnus kā Lietuvā, bet kā plācenīšus, ko vārīt sālsūdenī un pēc tam apcept, lai iegūtu kraukšķīgu miziņu. Tam visam pāri pārlieta gaļas mērce. Neveselīgi, bet tik garšīgi!» Aina stāsta. «Mana vājība ir kartupeļu pankūkas. Vienmēr, kad rudeņos laukos bija kartupeļu nolasīšanas talkas, atminos kartupeļu pankūku smaržu. Mīļa man ir arī piena sakņu zupa, ko daudzi manā ģimenē neēd, jo neko tādu nepazīst, bet es bērnībā biju šīs zupas fanāte. Bija siena talkas, un saimniece vārīja milzīgu katlu ar kāpostiem, burkāniem zirnīšiem - visu, kas bija dārzā. Mana ģimene uz šādas zupas vārīšanu nav parakstījusies, jo - kā pienā var vārīt dārzeņus?»
Aina stāsta: «Esmu priecīga, ka mani bērni ir pieradināti būt virtuvē. Ģimene iemāca, ka vērtība ir gatavot kopā, nevis sēdēt un pasūtīt mammai ēdienus. Manam dēlam nav problēmas iesaistīties virtuves darbos. Ļoti lepojos, ka jauns vīrietis savai ģimenei gatavo ēst un viņam nav grūti novākt galdu un nomazgāt traukus. Meita interesējas par ēdieniem un pasūta ar ēst gatavošanu saistītus žurnālus, ar vīru abi eksperimentē virtuvē. Reizēm viņiem prasu, lai iemāca man jaunu recepti.»
Izjūtas, apsēžoties pie savu bērnu klātā galda, Aina raksturo kā brīnišķīgas. «Jūtos kā karaliene, kā ciltsmāte. Esmu savu atstrādājusi un varu izbaudīt savu mieru. Katram ir savs laiks. Reiz biju klukste, kas rūpējās, lai visi ir aprūpēti un paēduši. Tagad jūtos kā karaliene.»
Bērnībā Ainas mamma daudz strādāja un kā meitenei Ainai bija skumji, ka draudzenes mājās sagaidīja mammas vai vecmammas ar silti gatavotiem ēdieniem. Tagad Aina saprot, ka, viņas bērniem augot, bija līdzīgi. «Dzīve iekoriģējās, ka visi strādāja un mājās neviena nebija. Bet centos atstāt pārsteigumus - kaut ko noslēpt ar parakstītām zīmītēm, piemēram. Lai nav vientulības izjūtas, jo bērnam nepieciešams siltums. Pat ja viņš apgalvo, ka pārlieku lielas rūpes krīt uz nerviem, izjūta, ka viņš ir gaidīts un par viņu domā, ir būtiska.»
Katram savs ceļš
Aina nav viena no sievietēm, kura virtuvē jūtas kā savā miera ostā un ēst gatavošanu sauc par meditācijas veidu. «Man virtuve nozīmē funkciju, un atrodos tur ar noteiktu mērķi - gatavot. Ja funkcijai var pielikt mīlestību un sarunas, tad atrašanās virtuvē ir izdevies pasākums. Savu meditāciju izjūtu rudenī adot, kad rokas kustas, bet galva ir brīva, un vari domāt visu, ko vēlies, vai, tieši otrādi, koncentrēties darbam un tādējādi atbrīvoties no stresa, kas arī zināmā mērā ir apzinātība, ka visa šķiet pārlieku daudz. Pēdējā laikā mans atradums ir mandalu krāsošana, ko iemācījos šajā vasarā.»
Viņa stāsta, ka mandalas krāsot izvēlas dienās, kad visa šķiet pārāk daudz un ir nepieciešama atelpa no ārējiem apstākļiem, kas nogurdinājuši vai satraukuši prātu un atņēmuši enerģiju. «Krāsojot nejūtu, kā paiet laiks. Ir bezrūpības izjūta, bet tajā pašā laikā ir konkrēta darbība, kurai momentā redzi rezultātu. Tagad es visiem rekomendēju mandalu krāsošanu. Kādam varbūt neder šī nodarbe, bet patīk atrasties virtuvē. Galvenais ir atrast savu ceļu, kas sagādā baudu, un neļaut, ka stresi ienāk tevī iekšā.»
Aina pastāsta nozīmīgu dzīves gudrību, kas nākusi no Tezē klostera mūķenes: «Kad šķiet, ka tev nav ne kripatiņas iekšējās labsajūtas, un tev patīk cept kūkas, iedomājies, ka esi savā virtuvē. Tu esi sagatavojusi visu kūkas cepšanai, ieslēdz mūziku, ja patīk, ka tā skan fonā, izjūti garšvielu smaržas un ļaujies izjūtai. Un, kad pēkšņi pie durvīm kāds klauvē, aizej apskaties, jo tas ir domāts, ka ir kāds, kas grib tev nozagt labsajūtu jeb meditatīvo izjūtu, kad dari to, kas tev patīk, kas tevi piepilda, un kad jūti savu sievišķo enerģiju netraucēta un neraustīta, uz pusēm nesadalīta. Kad ieraugi savu labsajūtas zagli, pasaki viņam, lai gaida, un pienāksi pie viņa, kad būsi izdarījusi to, kas piepilda tavu sirdi. Vai nav forši? Dažādās dzīves situācijās jāattālina cilvēki, kas atņem mums prieku nodarbēm, kurās iekšēji varam meditēt, darot lietas, ne tikai sēžot lotosa pozā, bet arī darot ikdienišķas lietas un pieslēdzoties tām par 100 procentiem. Ir jābūt drosmīgiem pateikt stop!, jo, izrādās, pasaule no tā neapstājas.»
Viņa turpina: «Ikdienā ir tendence no cilvēkiem izspiest maksimumu, tāpēc, ka tas ir izdevīgi. Tāds ir darba tirgus, un darba ņēmējam ar to jārēķinās. Un reizēm arī privātajā biznesā pats sevi izžmiedz, un, manuprāt, izdegšanas simptomi ir daudziem cilvēkiem, bet ne visi to atzīst. Šādas mazās idejas, kas nemaksā naudu un neliek sēdēt rindā pie ģimenes ārsta un prasīt recepti pēc zālēm, lai naktīs gulētu, nevis pavadītu tās nomodā trauksmes stāvokļa dēļ, iemāca atkal sagādāt sev elementāru un ikdienišķu prieku, kas, patiesībā, ir pilnība.»
***
Aina Poiša iesaka
Ainas Poišas virtuvē vienmēr ir kārtainā mīkla, kas noder visiem dzīves gadījumiem. «Nepērku saldētu, bet Āgenskalna tirgū un glabāju ledusskapī. Mīklu izrullēju plānu un lieku tai virsū atkarībā no tā, kas pieejams mājās. Vienmēr ledusskapī ir siers, jo ar to nekad neko nevar sabojāt, tikai uzlabot. Ja ir pesto un saulē kaltēti tomāti vai olīvas, izmantoju tos. Arī olas, kas vienmēr ir ledusskapī. Vienkāršākā no manis izmantotajām receptēm ir rīvēts siers, kas sajaukts ar olām un kam pievienotas garšvielas un zaļumi. Eksperimentēju ar Austrumu virtuves garšvielām. Uz plāni izrullētās mīklas uzklāju sagatavoto masu un iekšā cepeškrāsnī. Pēc pusstundas gatava pica, kas tik garda, ka mēli var norīt!»
Ābolu laikā Aina izmanto tos. Uz rupjās rīves sarīvēti, pārkaisīti ar kanēli un aplieti ar saldo krējumu. «Ja mīkla ir plāni izrullēta, sanāk kaut kas līdzīgs kūkai Napoleons. Šī recepte prasa mazu piepūli, bet efekts ir grandiozs.