PIEREDZE: Ar vietējo garšu

«Es esmu gan kroga īpašniece, gan vadītāja, gan saimniece. Man no šiem nosaukumiem vislabāk patīk pēdējais. Es gan sagaidu viesus, gan pie plīts stājos. Uzskatu, ka vārds «saimniece» ir man tas atbilstošākais,» saka rīdziniece Evija Andžāne-Kalniņa, kas jau sesto vasaru saimnieko Zaķu krogā.

«Es esmu kārtīga rīdziniece, centra meitene, un par Jūrkalni ir tāds interesants stāsts. Tas nav man vienīgajai, šeit mēs esam tāds paliels bariņš. Kādreiz ar ģimeni, ar maziem bērniem braukājām pa Latvijas skaistākajām vietām, un, šurp atbraucot, nodomāju - te es gribētu palikt.

«Atbraucām ar ģimeni uz šejieni un palikām vienu nakti, un tā vieta piesaistīja ar noteikti!» atceras tagadējā kroga saimniece. Un sapnis vienā brīdī materializējies. Kalniņu ģimene šeit atradusi lauku īpašumu un sapratusi, ka vairs negrib turpināt darīt dzīvē to, ko iepriekš darījusi. «Tajā brīdī ģimenē pieteicās trešais bērniņš Olivers, un mēs pārvācāmies uz Jūrkalni. Man ir tā, ka es kādu laiku bez darba varu iztikt, bet vēlāk ir sajūta, ka kaut kas jādara. Mājās sēdētāja nekad neesmu bijusi! Izdomāju, ka šī būs tā lieta - mans hobijs, mans sapnis,» turpina Evija. Viņai darbošanās ar ēdienu nekad nav bijusi sveša, un arī draugi allaž teikuši - tev vajadzētu savu restorānu vai kafejnīcu. Taču jaunā sieviete nekad nebija strādājusi par pavāri.

Patīk strādāt ar jauniešiem

«Mums ir liela ģimene, vecākais dēls Verners šeit jau no 15 gadu vecuma aktīvi veic visus saimniecības darbus un arī par viesmīli piestrādā. Taču viņš ir arī literāts, vada dzejas pasākumus,» vecāko atvasi uzliela mamma.

Ģimene ikdienā gan dzīvo Rīgā, bet, kā Evija stāsta, ceļš uz Jūrkalni allaž ir skaists. «Vadot automašīnu, tās divas ar pusi stundas ceļā ir īpaši jaukas. Citreiz klausos mūziku, citreiz braucu klusumā. Līdz septembra beigām mēs no šejienes neizbraucam, un tad arī visa mana ģimene ir šeit. Ziemā pati esmu trīs dienas Rīgā, četras dienas šeit. Citreiz paņemu brīvu nedēļu. Bet, ja godīgi, atvaļinājums man šogad bija pirmoreiz. Visu laiku jābūt uz vietas, kolektīvs ir dzīvs. Man daudzi prasa - kam tev tas vajadzīgs?» pasmej saimniece.

Evijai patīkot apmācīt tehnikuma audzēkņus, pēc tam viņi paliekot strādāt divus trīs gadus. Saimniecei sāpot sirds, ka tehnikumi sadarbojas nevis ar vietējiem uzņēmumiem, bet ar ārvalstu speciālistiem. «Mūsu jaunieši ir atvērti! Mūsdienās gan viņi maz ko ir redzējuši, maz ko zina un maz ko ir ēduši. Tomēr viņi ir gatavi paņemt tās jaunās garšas, jaunās kombinācijas. Bet man ir grūti pārliecināt.»

Saulgriežu svētki uzlādē

«Pati šeit organizēju pasākumus. Ja mēs neieguldīsim Latvijas kultūrā, nekā nebūs. Kultūra ir jāuztur, un es esmu tikai par tās attīstību. Bez labas komandas, bez labiem palīgiem te nekā nebūs. Kad tūristi atbrauc, jāskrien melnām mutēm. Vasarās pie jūras klājam galdus.» Unikāli ir Saulgriežu svētki Jūrkalnē. Pēc tam, kad nolīgo, 23. un 24. jūnijā var gaidīt tūristus, sākas īstais vasaras karstums darbā. Maģiskā burvība ir saņemta. «Tas ir viens no pasākumiem, kas noteikti uzlādē un dod enerģiju.» Vēsture ir svarīga tāda, kāda tā ir. «Mums, latviešiem, ir tāda mode, ka veco gribam par jaunu padarīt. Es esmu par dzīvām detaļām, pati dzīvoju koka ēkā Rīgā. Tā ir vēl viena mana mīlestība,» pauž saimniece.

Krogā ir koka galdi, koka krēsli - vietējā galdnieka gatavoti. «Man patīk, ka interjerā un arī ēdienos ir senas lietas. Bet ir jau arī jaunākas tendences. Pirmkārt, godinām vietējos produktus. Nebija viegli, atnākot uz šejieni, - bija tikai lietuviešu kartupeļi. Pirmais, kas man bija, saruna ar vietējiem ražotājiem, bet viņi teica, ka te nav zemes, - te ir smilts. Tie, kuri man noticēja, sāka sadarboties. Tagad viņi jau devuši spēku citiem. Agrāk bija tikai daži zvejnieki un Pāvilostas zivju veikals, bet tagad es esmu laimīga, ka ir jaunā tipa zvejnieki.» Gaļa arī ir vietējā, jau divus gadus krogam ir vietējie piegādātāji.

«Man patīk strādāt ar medījumu. Mēs no bebra vārām lielisku zupu ar garšsaknēm. Izmantojam sezonas produktus un ar tiem eksperimentējam. Un, galvenais, mūsdienīgs pasniegšanas veids - tas mums ir raksturīgs. Braukāju pa Latvijas laukiem un zinu, ka daudz kur tā nav,» salīdzina Evija.

Izdaiļo ar vecām lietām

Šeit brauc apmeklētāji, kuri grib izstaigāties gar jūru, nobaudīt dzīvu ēdienu, palasīt klusumā grāmatu. Šī vieta patīkot ārzemniekiem. Viens prāmis ir Ventspilī, otrs - Liepājā. Šo ceļu var mērot ar velosipēdiem vai kājām. «Mūs ir iecienījuši gan skandināvi, gan vācieši, gan nīderlandieši, gan beļģi un vēl profesionāli dzīves baudītāji no tālākām vietām - viņi novērtē vēsturisko un dzīvo. Mūsu viesi arī ir visi Latvijas iedzīvotāji. Varam ne tikai izcept karbonādi, bet arī kaut ko vairāk. Karbonādei mums būs laukos audzēta vistas ola. Paši cepam maizi. Mūsu galā ir brīnišķīgas cepējas, kuras cep vecajās krāsnīs. Mēs uztaisām arī savu rīvmaizi, ir karbonāde, un tomēr tā ir mūsējā ar vietējo dabisko garšu. Latvietis bez karbonādes nevar tāpat kā bez kartupeļiem,» atzīst Evija.

«Manam vīram Verneram viens no hobijiem ir veco lietu meklēšana, glabāšana, atjaunošana. Un krogs ir tā vieta, kur tos lieliski var eksponēt. Dziedātājs Igo Jūrkalnē vasarās organizē mākslinieku plenērus, un mēs esam aktīvi tā atbalstītāji. Katru gadu paliek plenērā tapušie darbi. Tā ir liela mīlestība pret Jūrkalni.»

***

Ķirbju krēmzupa ar ķiploku

Sastāvdaļas:

• 500 g ķirbja

• 3 daiviņas ķiploka

• puse vidēja lieluma sīpola

• 20 g sviesta

• 200 g saldā krējuma

• sāls, pipari pēc garšas

Pagatavošana: ķirbi nomizo, sasmalcina un karamelizē sviestā kopā ar ķiplokiem un sīpoliem, pārlej ar nelielu ūdens daudzumu un turpina vārīt uz mazas uguns, līdz ķirbis ieguvis vajadzīgo konsistenci. Nedaudz atdzesē, ar blendera palīdzību sasmalcina viendabīgā masā un uzkarsē kopā ar saldo krējumu, pievienojot garšvielas. Kā ķirbja garšas pastiprinātāju var izmantot muskatriekstu vai apelsīna sulu. Svarīgi ir izvēlēties atbilstošu ķirbja šķirni. Pasniedz kopā ar sieru, grauzdētām sezama sēklām, grauzdētām maizes drumstalām.

*

Meža cūkas mīkstumi kadiķogās

Sastāvdaļas:

• 1 kg meža cūkas mīkstuma

• 2 burkāni

• 4 daiviņas ķiploku

• puse sīpola

• sāls, pipari pēc garšas

• 6-8 melnie apaļie pipari

• 4-6 kadiķogas

Pagatavošana: meža cūkas mīkstumu sagriež porciju gabalos, apcep zeltaini brūnu kopā ar garšsaknēm, pārlej ar ūdeni, pievieno garšvielas un uz mazas uguns sautē, līdz mīkstumi ir mīksti un tos iespējams sadalīt pa gaļas šķiedrai. Pirms pasniegšanas sagatavotos porciju gabalus karamelizē sviestā kopā ar sasmalcinātām kadiķogām.

Piedevās: grilēti dārzeņi - cukīni, papriku un tomātus pārslaka ar olīveļļu un balzametiķi un grilē.