«Sirdī esmu patriote. Vēlētos atgriezties arī tāpēc, ka visi mani tuvinieki dzīvo šeit. Lai gan doma, ka atgriezīšos, ir, jūtu, ka vēl neesmu gatava to darīt. Kad būšu izdauzījusies un izmēģinājusi visu, kas ir izmēģināms, tad,» saka mūziķe Evija Sloka, kura pēc četriem Lielbritānijā pavadītiem gadiem pārvākusies uz Ameriku.
Laikā, kad Evija oktobra vidū bija atgriezusies Latvijā, lai apciemotu savu ģimeni un atzīmētu mammas 50 gadu jubileju, arī Mājai izdevās sastapt mūziķi un uzaicināt uz sarunu, lai apvaicātos, kas tagad notiek viņas dzīvē un vai viņa plāno reiz atgriezties Latvijā.
Pietuvinās sapnim
Evija kopā ar vīru, itāļu izcelsmes amerikāni Frančesko Rea, štatos dzīvo gadu. Iemesls, kādēļ viņa pieņēma lēmumu pārcelties uz dzīvi pāri okeānam, bija nespēja iedzīvoties Lielbritānijā, Gilfordā.
Viņa paskaidro: «Divi gadi man bija jāpavada skolā [Evija mācījās Academy Of Contemporary Music], un trešajā gadā ļoti ilgi pārdomāju, ko darīt tālāk. Latvijā atgriezties vēl negribēju, bet Angliju līdz galam neizjutu kā vietu, kur palikt dzīvot. Pēc pārdomu gada satiku savu tagadējo vīru. Viņš posās atgriezties Amerikā, un es sapratu, ka vēlos doties viņam līdzi. Tagad ir pagājis aktīvs un aizņemts gads Amerikā. Esmu saņēmusi dokumentus, lai varētu strādāt, un gandrīz katru dienu mācu bērnus.»
Evija pasniedz klavieru un vijoles spēli, kā arī privātās dziedāšanas nodarbības un mūzikas stundas divos bērnudārzos. Pateicoties tagadējam darbam, viņa atkārtoti tuvinājusies mūzikas pasaulei, jo laikā, kad dzīvoja Anglijā, paralēli mācībām strādāja par viesmīli. Tāpēc mūzika bija aktuāla tikai studijās, un ārpus mācībām tai nebija vaļas.
Evija smejas, ka mācīt bērniem dziedāšanu un mūzikas instrumentu spēli var šķist banāli, tomēr arī viņa pati tādējādi turpina mācīties un attīstīt savas prasmes. Un paralēli ikdienas darbam Evija nesen uzsākusi ceļu, lai piepildītu vienu no saviem sapņiem, - mūziķe neklātienē apgūst aktiermeistarības kursus. No pasniedzējas viņa saņēmusi atzinīgu vērtējumu, kas savukārt iedvesmo Eviju turpināt un ļauj noticēt, ka viņas sapnis ir gluži reāls.
«Sen gribēju apgūt aktiermākslu, un beidzot manā dzīvē viss šķiet gana nostabilizējies ar darbiem, lai mēģinātu,» viņa komentē. «Mācos tiešsaistē. Atradu meiteni no Kalifornijas un reizi nedēļā veltu laiku nodarbībai. Pagājis pirmais mēnesis, un man ir plāns sākt pieteikties ekstrām seriālos.» Evija gan apzinās, ka nav viegli kļūt par daļu no seriālu komandas, jo ir nepieciešams aģents, bet vēlāk, kad karjera sāk attīstīties, arī menedžeris. Bet viņa ir gatava mēģināt un sekot savam otram nopietnajam aicinājumam. Viņa saka: «Ļoti gribu pamēģināt, kaut sevis dēļ.»
Kino māksla Eviju interesē gadiem ilgi, un viņa norāda, ka pagaidām no nedaudzajiem monologiem, kas ir deklamēti nodarbībās, pasniedzēja izsakās, ka Evija izceļas starp pārējiem studentiem. Evija gatava spert nākamo soli.
Beidzot laiks mūzikai
Tomēr mūzika ir un paliek Evijas lielā mīlestība. Tāpēc no Anglijas viņa aizbrauca ar domu, ka jaunajā dzīvesvietā noteikti pievērsīsies ar dubultu sparu savai profesijai un atradīs veidus, kā iekļaut mūziku savā ikdienā. Viņa novērtē, cik viegli bija realizēt savu ieceri.
«Man paveicās, ka Amerikā nebija jāuztraucas par finansiālo pusi. Esmu patstāvīga, tāpēc izjūtu nepieciešamību strādāt, bet pirmajā laikā nevarēju oficiāli to darīt. Tāpēc veltīju laiku mūzikai un mācījos dziedāt, neuztraucoties par izdzīvošanas faktoru. Tas ļāva man pievērsties lietai, ko patiešām vēlos. Jo aktieriem, mūziķiem un māksliniekiem, šiem radošās nozares pārstāvjiem, nav viegli dabūt darbu. Ilgs laiks jāpavada mājās, mācoties un trenējoties vai meklējot iespējas. Tāpēc, manuprāt, daudzi veiksmīgi mūziķi sākuši darboties laikus, kad viņus uzturēt vēl spējuši vecāki. Ja jāuztraucas par ģimeni vai darbu, tad pat gadījumā, ja ir liels talants, sevi attīstīt un virzīt uz priekšu ir grūti,» uzskata mūzikas skolotāja.
Viņa stāsta, ka, lai gan arī Anglijā darba iespējas ir, štatos darbu atrast viņai bija vieglāk. «Amerikā, manuprāt, darbu var atrast jebkurš. Pēdējo divu mēnešu laikā man piepulcējušies tik daudz studentu, ka katru dienu strādāju kā pilnas slodzes darbu.» Tikko uzsākusi strādāt, Evija pārdomāja veidus, kā piesaistīt studentus, taču nepaspēja realizēt savas ieceres, jo studenti atrada viņu. Tagad mūzikas skolotāja neuzņemas papildu darbus, jo vēlas atstāt laiku arī savām interesēm. Viņa vēlas ierakstīt dziesmas studijā. Materiāls ir jau sagatavots, un vienīgais, kas palicis nepaveikts, ir labu mūziķu atrašana.
Evija izsaka nožēlu, ka līdz atbraukšanai uz Latviju nepaspēja studijā ierakstīt dziesmu, ko iesniegt dziesmu konkursā Eirovīzijā. «Man ir trīs gadus vecs krustdēliņš, un pirms viņa piedzimšanas uzrakstīju dziesmu, ko iepriekš neesmu saņēmusies ierakstīt,» viņa pastāsta, kam par godu sarakstījusi dziesmu. Neparedzētu apstākļu sakritības dēļ arī Latvijā nebija iespējas ierakstīt dziesmu, tomēr Evija ir apņēmības pilna pabeigt iesākto, tikko būs atgriezusies Amerikā.
Viņa paskaidro iemeslus savai apņēmībai: «Vēlos izmēģināt kārtīgu mūzikas dzīvi. Nav vēl pagājis gads, kopš mācu bērnus. Es gribu būt skolotāja un cenšos, lai bērni iemācās, bet jūtu, ka pati gribu būt uz skatuves. Man vēl nav pienācis laiks, lai tikai mācītu. Fiziski es bērniem varu iemācīt, bet emocionāli vēl gribu padauzīties pa mūzikas pasauli.»
Uz Latviju brauc ģimenes dēļ
Evija stāsta par pastāvīgās dzīvošanas pieredzi ārvalstīs: «Anglijā bija grūtāk iedzīvoties, jo nebija kontaktu un nezināju valodu tik labi, lai runātu brīvi. Amerikā bija vieglāk, jo tur dzīvo vīra ģimene un nebija jādomā, kur atrast dzīvesvietu. Es apzinājos, ar ko vēlos nodarboties un kādus darbus meklēt. Vienīgais mīnuss šajā pieredzē bija pārvākšanās. Sāk apnikt jau to darīt, un vairs negribētu pārvākties vēlreiz.»
Lai gan pārcēlusies uz dzīvi ārvalstīs, vismaz trīs reizes gadā Evija atgriežas Latvijā, jo te dzīvo viņas ģimene. Mūziķe pastāsta par nesenu sarunu ar savu vecmammu, kas dzīvo Popē, Ventspils novadā.
«Viņa man jautāja, kur es jūtos kā mājās - Latvijā vai Amerikā? Kad atgriežos Amerikā, daru to ar domu, ka braucu uz mājām, bet, arī uz Latviju braucot, jūtos, it kā atgrieztos mājās. Domāju, ka tas ir tāpēc, ka esmu te dzimusi un augusi, neatkarīgi no tā, cik gadi pavadīti tālienē. Tāpēc katru reizi uz Latviju braucu kā uz mājām. Un ik reizi, kad viesojos te, braucu uz mājām, kurās uzaugu. Tagad tur, Vecumniekos, dzīvo mana māsa, bet tās ir un paliek arī manas mājas.»
Un, lai gan dzimtenē palikuši arī draugi, ne vienmēr tos iespējams satikt īsajos ciemošanās brīžos. Tomēr ģimene - tas ir fundaments, kam Evija vienmēr atrod laiku.
Mūziķe domā, ka lielā mērā viņas viesošanās biežumu ietekmē krustdēls, ar ko viņa izbauda pavadīt laiku. Un ir pārliecināta, ja viņai piedzimtu bērni ārzemēs, noteikti viņus atvestu uz savu dzimteni, kur padzīvot ar tiem ilgāku laika periodu, piemēram, gadu. «Mana ģimene ir tik forša, ka tā ir jāiepazīst,» Evija nosaka.
Lai gan iedzīvojusies un atradusi savu dzīves ceļu, Evija atzīst, ka viņai pietrūkst laika pavadīšanas veida, kas raksturīgs dzimtenes vasarām, - pikniki, atpūta pie dabas, kempingi un pārgājieni. Štatos viņiem šādas nodarbes ir svešas un draugi nepulcējas vasaras dienā, lai atpūstos un vienkārši pavadītu laiku dabā. Bet citādi Evija tālumā jūtas līdzīgi kā mājās un neizjūt diskomfortu, ko varētu radīt sveša vide. «Lai gan esmu aizbraukusi tālāk nekā iepriekš, sajūta, ka ir vieglāk,» viņa nosaka.
«Esmu pieradusi pie daudzām nacionalitātēm,» Evija teic. Amerikā cilvēki ir daudz atvērtāki, jo, šķiet, pieraduši pie dažādām kultūrām. Ja pārvāktos uz Latviju, man tā pietrūktu. Lai gan, kas zina, jo aizbraucu projām uzreiz pēc krīzes un nezinu, kāda situācija tagad ir Latvijā ikdienas dzīvē. Kad ciemojos, ir sajūta, kas viss notiek, bet, kad pirms gadiem aizbraucu, bija sajūta par pretējo. Tāpēc, manuprāt, man nav palicis pareizs priekšstats par dzimteni. Nav tā, kā es domāju. Tāpēc, ja atbrauktu uz ilgāku laiku, pieļauju, ka man būtu daudz pārsteigumu un būtu jāpierod.»
Evija nenoliedz, ka brīžiem apdomā, ka reiz varētu atgriezties mājās, jo, kā saka mūziķe: «Sirdī esmu patriote. Vēlētos atgriezties arī tāpēc, ka visi mani tuvinieki dzīvo šeit. Lai gan doma, ka atgriezīšos, ir, jūtu, ka vēl neesmu gatava to darīt. Kad būšu izdauzījusies un izmēģinājusi visu, kas ir izmēģināms, tad.»
Ar brīvības izjūtu
Tagad Evijas prioritāte ir karjera, un viņa ir gatava izmantot laiku, ko pavada Amerikā, jo sauc to par iespēju zemi. «Gribu apjaust, vai man patīk un spēju paveikt nepieciešamo. Kad būšu to sapratusi, nāks citas atklāsmes un izpratne, vai vēlos šeit palikt. Esmu izlēmusi, ka Amerikā palikšu tikai gadījumā, ja labi pelnīšu, lai jebkurā brīdī varu atgriezties Latvijā. Ja nebūšu turīga, tad noteikti atgriezīšos, jo pretējā gadījumā nav jēgas palikt tikai kaut kāda darba dēļ. Ja tik tālu esmu aizbraukusi, ir jāpanāk, lai forši ir visās jomās.»
Aizbraukšana ir mainījusi Evijas personību. Viņa, kā pati atzīst, kļuvusi atvērtāka un pārliecinātāka par sevi, vairs neuztraucas par apkārtējo viedokli un vērtējošiem skatieniem.
«Jau Anglijā es mainījos. Pēc iznākšanas no Okartes akadēmijas man bija izjūta, ka visi uz mani skatās un es nevaru atļauties darīt lietas kā citi. Savukārt, kad aizbraucu uz Ameriku, es atvēros. Ja kaut ko vēlos, to izdarīšu. Ja vēlēšos ko pateikt, tad izteikšos. Vairs nebaidos, ko cilvēki par mani padomās. Latvijā mēs uztraucamies, ko cits par citu pateiks, bet Anglijā un Amerikā ir tik daudz cilvēku, ka tam nav vērtības. Šī apziņa likusi man pilnībā mainīt izturēšanos. Esmu sapratusi, ka nedzīvoju otram cilvēkam, bet sev.»
Vēl viens pārcelšanās ieguvums ir rakstura stingrības veicināšana. «Pēc dabas esmu nepašpārliecināta, un bieži šķitis, ka neesmu pietiekami laba, bet tas ir mainījies. Ja vēl kādreiz sanāk iedomāties, ka tā ir, tad atklāti pasaku, kā jūtos, bet ar piebildi, ka tas nav slikti,» viņa atklāti pastāsta un turpina. «Bija laiks, kad biju nepārliecināta arī par savu izskatu. Man šķita, ka neesmu gana skaista, bet Anglijā un Amerikā saņēmu tik daudz komplimentu, cik visas dzīves laikā ne. Arī tas mainīja manu attieksmi pašai pret sevi.»
Evija uzskata, ka joprojām mainās un pieredze ir tā, kas viņu veido kā cilvēku. «Tagad esmu apmierināta, kāda esmu. Īsā laikā esmu mainījusies ļoti, jo, manuprāt, Latvijā joprojām dzīvojam kā nelielā kastē, bet aizbraucot esi vidē, kurā ir miljoniem cilvēku un tikpat daudz viedokļu. Tad gribot negribot sāc pieņemt atšķirīgo, kas savukārt tevi pamaina kā cilvēku. Man ir viegli pieņemt dažādas kultūras, un tas ir daudz palīdzējis. Ja tā nebūtu, jau sen būtu atskrējusi atpakaļ. Es vienmēr mēģinu otrā atrast labās lietas, bet, ja kaut kas nepatīk, sev pasaku, ka tas nav nekas slikts, vienkārši citāds.
