\\Māja

Ieva Drāzniece. Ceļojums divās pasaulēs

 
LAI ATDOTU SEVI TĀLĀK. «Ja tev nav daļa sevis pašas un resursa, no kā sevi iedvesmot, tev nav enerģijas, ko atdot tālāk – ne darbā, ne bērniem,» uzskata Ieva Drāzniece ©Kaspars KRAFTS, F64 Photo Agency

«Katrs mirklis jāuztver pozitīvi. Katrā no piedzīvotajām lietām apzināti jāierauga labais. Ir viegli noiet no šī ceļa, tāpēc tas ir apzināts darbs,» uzskata Ieva Drāzniece, rokassprādžu zīmola Loop radītāja.

Viņa atzīst, ka nebija paredzējusi un plānojusi radīt savu zīmolu, tomēr liktenis lēma citādi, un Ieva pieņēma mirklīgu iedvesmu.

Spontāna ideja

Par iemesliem, kādēļ radījusi pati savu rokassprādžu līniju, Ieva komentē: «Ar mums var notikt divējādi. Ilgi domājam, līdz kaut ko izdomājam, vai gadās tā, ka ideja negaidīti atnāk pati. Loop ir otrs gadījums, kad, speciāli nedomājot, saņēmu informāciju. Viss ir iedvesmas jautājums. Un savu iedvesmu es daudz smeļos dabā. Un Loop tīšām vai netīšām pie manis atnāca dabā, kamēr es ap roku pinu ūdensrozes un redzēju, ka tiešām sanāk rokas sprādze. Aizbraukusi mājās, centos atkārtot iepriekš radīto.»

Viņa turpina: «Biju dzīves posmā, kad divi mazi bērniņi bija kļuvuši jau nedaudz pašpietiekami, un sāku atkal meklēt iedvesmu, kā realizēt un piepildīt sevi arī citos veidos, ne tikai ģimenē. Un daba ir vieta, kurā es daudz smeļos iedvesmu. Tāpēc domāju, viss notika savā laikā, arī Loop atnākšana.»

Ieva uzskata, ka lietām, kam velta savu laiku un uzmanību, jāsniedz arī mīlestība, lai aiz katra veidojuma būtu jūtama enerģija. «Ideja bieži rodas no nepieciešamības, bet rokassprādze ne, jo to tirgū ir ļoti daudz. Ideja radās spontāni, iedvesmojoties no dabas.»

Viņa stāsta, ka, attīstot ideju, nebija mērķis ražot un nopelnīt. Pirmos mēnešus Ievai bija interesanti apzināt jauno projektu. Tāpēc, kad draudzenes bija apdāvinājusi ar savu iedvesmas augli, viņa paziņu vidū sāka interesēties par iespējām plašākā mērogā, vedinot produkciju piedāvāt veikalos. «Redzēju, ka lieta, ko esmu radījusi, iepriecina arī citus, un tas, savukārt, radīja prieku turpināt.»

Ideja Ievai radās 2014. gadā, izbraucienā ar laivu. Ziemas periodā viņa neuzsāka aktīvi darboties, jo rūpējās par saviem bērnudārzniekiem, bet 2015. gada pavasarī, aprīlī, viņa sāka aktīvi strādāt.

Iedvesmas baterija

«Neesmu liela uzņēmēja. Mana darbība ir iedvesmas jautājums. Cik daudz man tās ir, tik fiziski spēju ieguldīt [projektā] laiku. Tāpēc svarīgi katru dienu uzlādēt savu bateriju: iedzert gardu kafiju, izbraukt ar riteni, noskriet krosiņu. Cik daudz ieguldi sevī, lai būtu pozitīvs, tik daudz spēka un laika būs, lai audzētu lielāku, kas ir tavās rokās, vai tie būtu bērni vai rokassprādze.»

Ieva norāda, ka darbošanās ir motivācijas jautājums - «spēt gūt iedvesmu, lai būtu pozitīvs, no dažādām mazām ikdienas lietām, kas kopā izveido dienas pozitīvo emociju mozaīku.»

Ieva bieži piemin iedvesmu, jo tieši tai ir lielākā nozīme viņas darbībā gan ikdienas dzīvē, gan darbā.

Bez dabas tuvuma baudīšanas Ieva novērtē iespēju sportot. Lielu prieku viņai sagādā atrašanās pie ūdens, tādēļ par vienu no saviem lielākajiem hobijiem sauc ūdenssporta veidus, tostarp sērfošanu un SUP. Viņa saka: «Tāpēc mana vīzija par Loop ir, ka tas varētu atrasties tuvāk pludmalei. Šovasar realizēju, ka tas atradās Pāvilostā, tuvāk ūdenim un cilvēkiem, kur ir organiski, ka ar šādu rotu vari pa dienu sportot, bet vakarā ar draugiem iet iedzert vīnu. Izmantotais materiāls tāpēc ir pateicīgs, jo ar rokassprādzi ir iespējams būt aktīvam. Nedomāju, ka ar rotu jāsēž mājās, kur to neviens neredz. Ar to ir jādzīvo un jāpiedzīvo. Tāpēc no Latvijas veikaliem un tirdziņiem gribētu, lai tās ceļo tālāk uz siltajām zemēm, jo ir parocīgas ar krāsām un formu, lai nenoņemtu pat sērfojot un skrienot.»

Vēl viens iemesls, kādēļ Ieva vēlas savu darbu atrādīt pāri robežām, - lai vienā dienā rota neapnīk latviešiem un nerodas situācija, ka vai ik katram ir pa eksemplāram. «Rokassprādze nav ne dārga, ne lēta. Jo, ja cena būtu pārāk pieejama visiem, produkts kļūtu garlaicīgs. Un rota nav radusies apzināti, tāpēc mērķtiecīgi katru mēnesi nedomāju par jauniem modeļiem un produktu papildināšanu. Es nezinu, kad radīšu ko jaunu. Tāpēc, lai produkts turpinātu eksistēt, tam jāiekļūst arī citā nišā. Tāpēc gribu iedvesmot vairāk sevi, lai man būtu spēks virzīt to tuvāk pludmalei.»

Ieva nenoliedz, ka viņu iedvesmo daudzas lietas: gaisma, cilvēki, mūzika, smaidi, sports, fotografēšana (īpaši portreti) un, protams, daba. Tieši no šīm lietām viņa gūst enerģiju, ko dod tālāk.

«Tu vari pamosties ar skābu seju vai smaidīgu. Man tas ir apzināts process, kas jādara neapzinātā līmenī. Katru dienu jānoskaņo sevi pozitīvi.»

Dzīve ir kā ūdens viļņi

«Dzīvē neko nav iespējams paredzēt. Šajā pavasarī braucu sērfot uz Portugāli un tur pārdomāju savas dzīves pēdējo gadu notikumus un attiecības starp sevi un saviem draugiem. Analizējot secināju, ka mūsu dzīve un attiecības ar cilvēkiem, lietām, procesiem un darbībām ir kā viļņi. Vienreiz radušies, bet tas nenozīmē, ka vairs nekad mūžā to nebūs. Prognozes ir dažādas, bet labajās dienās ir viļņu rindas, kurās ir viens ideālais vilnis. To sagaidi, notver un nobrauc, esi izbaudījis un atminies vēl mēnešiem un gadiem ilgi. Bet drīz airē ūdenī atkārtoti, cerot, ka atkal sastapsies ar šādu vilni. Tomēr nezini, kad būs nākamais un kāds tas būs,» Ieva dalās pārdomās un piebilst, ka attiecības nevar paredzēt ieplānot, tās jāuzķer, jāizdzīvo un, ja nepieciešams, jāpalaiž vaļā.

Rotaslietas ir sievišķības atspulgs, un Ieva atzīst: «Izjūtu spēcīgu balansu, jo savā būtībā esmu pašpuika, Pīters Pens, kam patīk braukt ar velosipēdu un sērfot, bet, no otras puses, man ir divas meitas, Loops, Madaras kosmētika [Ieva strādā Madara Cosmetics komandā], kurā es jūtu savu sievišķīgo pusi, kad jāvelk kleitas un jākrāso lūpas, jādara dullas lietas ar savām meitām un jāpin rotas, ikdienā, sastopot daudzas sievietes, jārunā par kosmētiku un sevis lutināšanu. Manī ir divas dažādas pasaules, bet ir forši, ka tās pārplūst viena otrā. Gaidīta ir gan viena pasaule, gan otra. Es ceļoju divās realitātēs.»

Ieva uzskata, ka abas šīs atšķirīgās viņas būtības puses nekonfliktē, jo iedvesmo viena otru. «Katra mani pabaro ar kaut ko savu,» viņa nosaka.

Jāsēž uz viena krēsla

«Dzīvē nekad nenosēdēsi uz diviem krēsliem, tāpēc vienmēr kādā brīdī kaut kas cietīs, bet kaut kas cits būs prioritāte,» uzskata Ieva, komentējot jautājumu par spēju būt vienlīdz labai mātei, sievai, uzņēmējai, draudzenei un citu lomu nesējai. «Visam jānotiek saskaņā ar sevi. Tāpēc es apgalvoju, ka ieguldīšu sevi tik daudz, cik man būs spēka un enerģijas. Jo nevaru sevi tur atdot, ja tajā brīdī man mājās, piemēram, ir slimi bērni. Dzīves laikā prioritātes izveidojas, un es zinu, kurā brīdī pievērsties rotām, bet kurā - veltīt sevi ģimenes dzīvei. Jāiemācās sadalīt sevi proporcionāli, lai tev atliktu daļa arī sev pašai. Jo, ja tev nav daļa sevis pašas un resursa, no kā sevi iedvesmot, tev nav enerģijas, ko atdot tālāk, - ne darbā, ne bērniem.»

Vaicāta, ko Ieva uzskata par savu lielāko sasniegumu kā sieviete, viņa atbild, ka sevi kā sievieti piepildījusi, kļūstot par māti. «Esam iekodētas gribēt sagaidīt savus bērniņus, un manas meitas ir burvīgas,» viņa izsaka savu viedokli. «Arī profesionāli man bijuši dažādi piedzīvojumi, un ir sasniegtas lietas, kas silda mani un manu pašapziņu. Esmu strādājusi dažādās jomās, tāpēc labās izjūtas par sasniegto, krājas. Dzīvē jūti, kuras lietas tev pašam ir svarīgas, un ego baro arī fakts, ka padarītais ir svarīgs vēl citiem.»

Roku rokā

Ieva sevi sauc par maksimālisti, un ar šo savu rakstura īpašību izskaidro, kādēļ savā dzīvē nodarbojusies ar daudzām lietām dažādās jomās.

«18 gados aizrāvos ar sniega dēļiem, vēlāk, ar ūdens dēļiem, un šī interese mani aizveda pie Boards.lv

[Ieva ir minētā veikala radītāja, un tas atvērts 2001. gadā]. Daudz manā mūžā privātā dzīve gājusi roku rokā ar profesionālo jomu. Un reizēm, kad vairs neiet roku rokā, pienāk diena, kad jāspēj no kaut kā atteikties. Un tad ir jāsaprot, ka šis ir vilnis, ko esmu nosērfojusi. Atlaižu to un atceros ar labu, bet eju tālāk un zinu, ka nāks nākamais vilnis.»

Ieva strikti neseko izdomātiem plāniem, bet ļaujas notikumiem un tam, kurp tie viņu aizvedīs. «Esmu hipijs,» viņa izskaidro. «Dzīve ir neprognozējama. Mēs nezinām, cik ilgi būsim paši. Tāpēc esmu iemācījusies, ka ir tikai šodiena.»

Par sevi Ieva saka: «Esmu emocionāls cilvēks. Mani vecāki [Ievas mamma ir modes dizainere Ingrīda Drāzniece, bet tētis - aizsaulē aizgājušais fotogrāfs Aivars Drāznieks] ir radoši cilvēki. Bērnībā piedzīvotais ietekmējis, kā dzīvē uztveru lietas.» Viņa turpina: «Es ticu, ka šajā pasaulē turpinu to, ko citā neesmu pabeigusi. Šo domu ir vieglāk saprast, skatoties uz saviem bērniem. Ja, mazs būdams, viņš ir dulls un aktīvs, skaidrs, kā tāds šajā pasaulē viņš jau ir ieradies, un vecāku rokās ir palīdzēt mazajam izplest savus spārnus. Es uzskatu, ka šāda atnācu pie saviem vecākiem, un viņi ar savu radošo pusi man palīdzēja neapslāpēt sevī emocionālo jūtību pret lietām, ārējiem apstākļiem un cilvēkiem. Dažreiz būt emocionālai nav viegli, īpaši attiecībās. Bet, kad padomāju, ja dzīvē nav virzības uz augšu un leju, tad nav izjūtas, ka esi ko piedzīvojis un izbaudījis.