«Mācoties 1. vai 2. klasē, izvēlēties profesiju un uz to tiekties – īsti neatceros, ka pašam būtu bijis šāds mērķis. Mani sūtīja uz dažādām mācību priekšmetu olimpiādēm. Un tad sākās privāto komerciālo mediju uzplaukums – darbu sāka radio SWH un NTV 5 televīzija, vēlāk arī LNT, kuru runas veids atšķīrās no tolaik ierastajiem valsts kanāliem. Arī no vecāku mājās vienmēr dzirdamā Latvijas Radio, kur tagad pats strādāju. Tas laikam manī dziļi iekšā kaut kur sēdēja – interese gan par mikrofonu un dzīvo ēteru, gan par dažādām dzīves jomām, tāpēc arī izkristalizējās žurnālistika,» atzīst Latvijas Televīzijas rīta raidījuma Rīta Panorāma un Latvijas Radio programmu vadītājs Gusts Kikusts.
Viņš strādā gan televīzijā (kopš augusta, lai gan pieredze uzkrāta jau iepriekš), gan radio (ar to saistīts 12 gadus), kam pirmsākumi meklējami skolas laikā izveidotajā radio, kas tolaik vienaudžu vidū bija zināma uzdrīkstēšanās. «Lai kļūtu par profesionālu žurnālistu, ir nemitīgi jāaug. Žurnālistikā darbojoties, vispār var mūžīgi pilnveidoties. Varbūt sabiedriskās raidorganizācijas statuss uzliek atbildības apziņu, ka cilvēks ir ieskaitīts šajā profesionāļu kastā, bet iekšējās sajūtas liek augt un nepārtraukti uzzināt ko jaunu.»
Sava vieta atrasta
Gusts spriež, ka savu vietu šajā plašajā un daudzveidīgajā mediju lauciņā esot atradis. «Daudz kas ir atkarīgs no tā, kā pats spēju novērtēt to, kas man ir dots. Dzīve reizēm piespēlē iespēju paskatīties uz sevi nedaudz no malas un saprast, kas tā saucamajos spalvas brāļos, tajā skaitā arī sevī, kaitina un ko varētu darīt citādi. Tas vienlaikus arī ļauj novērtēt patieso un savstarpēji atbalstošo atmosfēru kolektīvā, kurā atrodos. Domāšanas veids, vērtību sistēma, protams, var nosliekties pa labi vai kreisi, bet galvenais stabilais fundaments augstskolā jau tiek iedots līdzi.» Gusts apstiprina - mērķim izvēlētajā profesijā jābūt, bet, no otras puses - nedrīkst aizmirst arī par piezemētību un reizēm mazliet aizdomāties par to, ko cilvēkam vēsta zvaigznes.
Notvert nerva garšu
Sevi Gusts pieskaita pie žurnālistiem - sēdētājiem, jo darbs aizrit radio un televīzijas studijā, nevis skrienot un vācot ziņas, intervējot cilvēkus ārpus tās. «Pašlaik mana darba pamatā ir žurnālistiskā prakse, bet tas neizslēdz iespēju kādreiz darboties arī akadēmiskajā laukā,» aizdomājas žurnālists, kas esot saņēmis šādu piedāvājumu. Tomēr viņam pašam šķiet, ka skolotāja misijas apziņa un tas, ko no pasniedzēja dažkārt gaida, ir pārāk smaga nasta.
Pašlaik televīzijas un radiožurnālista mērķis esot pilnveidoties un attīstīties, «notvert nerva garšu» un dabiskumu, ko ļauj ne tikai balss, bet tagad arī vizuālais tēls. «Esmu ieguvis labu pamatu - vadīt ziņu programmas, izdzīvot rīta skolu, bet ir jaunas lietas, kas jāapgūst. Rīta raidījumos mēģinām citus uzmundrināt, pamodināt un reizē mostamies paši, vienlaikus informējam, intervējam cilvēkus. Reizēm apbrīnoju tos, kuri rīta agrumā spēj skatīties televīziju.»
Sava lieliskā balss, kas esot dabas dota, jāpilnveidojot, un šajā jomā darbs arī nekad nebeidzoties. «No rīta, braucot uz televīziju, ir laiks izšķobīt mīmiku, ievingrināt lūpas un mēli, balsi iedūcināt un pareizi nostādīt elpošanu. Par labām prasmēm paldies jāsaka pasniedzējiem Latvijas Radio - Antonijai Apelei, Ainai Matīsai, Silvijai Miezei, kuras iemācīja teksta loģiku, izrunas un latviešu gramatikas nianses, kā arī Ditei Liepai un Rutai Vītiņai no Latvijas Universitātes studiju laika.»
Sevis disciplinēšanas māksla
Gusts atklāj, ka sevis disciplinēšana nav nākusi viegli. Darbs, kas sākas agri no rīta, liek uzņemties atbildību - nedoties gulēt pārāk vēlu, lai gan viņš pēc dabas esot pūce. «Viss, kas viegli izklausās un izskatās ēterā, nācis ar lielu darbu un prasa daudz enerģijas. Paradoksāli, bet galvenais uzdevums un māka, kas jāpilnveido un jāattīsta līdztekus profesionālām zināšanām žurnālistikā - ēterā jāizklausās un jāizskatās brīvi, kā ikdienā.» Gusts neslēpj, ka pēc darba spriedzes agrā rīta cēlienā savas baterijas nepieciešams uzlādēt. «Strādājot šādā darba režīmā, bez diendusas ir grūti iztikt, un arī tas prasa sevi organizēt, iekost lūpā un spēt koncentrēties darbam diennakts agrajās un vēlajās stundās, lai kā dažkārt gribētos paslinkot vai ilgāk pagulēt. Tā ir liela māksla - atrast kompromisu starp dabas noteikto un sava darba pulksteni, arī attiecībās ģimenē un pašam ar sevi.»
Mazas komforta saliņas
Ikdienā esot svētīgi reizēm izbāzt galvu laukā no savas komforta zonas. «Tas ir tā kā pēc pirts izskriet laukā, apgulties sniegā, mirkli norūdīties un atgriezties atpakaļ komforta zonā - pasēdēt un atpūsties pirts priekštelpā,» smaidot salīdzina Gusts.
Tomēr viņš uzskata, ka atstāt komforta zonu nebūt nav jābūt pašmērķim - drīzāk cilvēkam pašam jāiegulda intelektuālā, fiziskā enerģija, prasmes vai zināšanas, lai radītu sev apkārt mazas komforta saliņas, tiesa, neaizmirstot arī par citiem cilvēkiem. «Var izskriet cauri nekomforta starpzonai un nonākt kādā no šīm mazajām saliņām. Tā ir paša atbildība - radīt sev apkārt pietiekami daudz šādu komforta saliņu, lai justos labi,» atzīst Gusts, un, šķiet, viņam tas izdodas.
Stāstot par savām pielāgošanās spējām un organizētību, Gusts secina, ka tik un tā mēdzot uzkāpt uz viena un tā paša grābekļa. Uz kāda lielākā grābekļa kāpis atkārtoti? «Nešaubīgi, darbs agrajās rīta stundās! LNT Brokastu laikā man nācās celties trijos no rīta, tagad, strādājot Latvijas Televīzijā, darbā ierodos stundu pirms došanās ēterā - pussešos. Tas grābeklis katru rītu man dod pa pieri diezgan spēcīgi,» jokojoties saka Gusts. «Varbūt mēs kāpjam uz grābekļiem apzināti tāpēc, lai novērtētu grābekļa kāta celšanās trajektoriju un dinamiku, ar prieku uz to paskatītos, bet pēdējā brīdī paspētu paiet malā? Taču dzīvē nevajag tikai kāpt uz grābekļiem, vajag pastrādāt arī ar lāpstu, kapli vai kultivatoru.» Vispārinot domu par kāpšanu uz grābekļiem, vairāk esot jāpadomā par sevi. «Tas laikam ir mans otrais grābeklis - esot atbildības varā un darba skrējienā, to bieži vien aizmirstu. Cik daudz laika pats sev atvēlēšu sev, tik arī būs. Vairāk tikšanos ar cilvēkiem, dzīvu emociju un prieka par dzīvi,» Gusts novēl sev un citiem.
Frontes otrā pusē
Viņš esot prātojis, kādu darbu varētu strādāt, ja nebūtu izvēlējies žurnālista profesiju. «Esmu pat pamēģinājis! Atrados tā saucamajā frontes otrā pusē - strādāju Valsts prezidenta kancelejā par preses padomnieku. Pieredze - nozīmīga un daudzslāņaina, iegūtas atziņas ne tikai par to, ko es pats varu. Daudz ko sapratu, arī to, ko nevēlos darīt un kāds nevēlos būt. Tas palīdzēja definēt un noteikt robežas komforta saliņām, kurās vēlos atrasties, just darāmā jēgu un neko netēlot.» Ko varētu vēl darīt? «Iespējams, muzicēt. Ceturto gadu dziedu neatkarīgā jauktajā korī Domino, kam ir interesants repertuārs ar dažādu laiku un stilu a cappella mūziku.» Savulaik mūzikas skolā absolvējis klavierspēles nodaļu, bet šajā jomā tagad vajadzētu krietni patrenēties. Un tad pareizajā kompānijā varētu uzstāties arī uz ielas.
Tie, kuri Gustu pazīstot, raugoties televīzijās ekrānā vai klausoties radio, par viņu teikšot - pozitīvs optimists! «Lielā mērā laikam esmu skeptiķis, bet vai skeptiķis nevar būt optimists? Optimists arī var mērīt vairākas reizes, pirms nogriež. Es laikam nepiederu pie tiem, kuri uzreiz lec uz ecēšām, mani nav tik viegli paraut līdzi. Taču paralēli tam mācos būt optimists.»
Ceļš uz pilnību - arī šis jēdziens Gustam nav svešs un ir labs virzītājspēks kā jebkuram cilvēkam. «Jautājums, kā es eju pa šo ceļu. Varu pa to doties, mācoties un vēlāk aizmirstot par kļūdām, neieciklējoties uz tām, bet varu arī sevi nemitīgi šaustīt un tā arī nekur neaiziet. Pa dzīvi vajag iet ar taisnu mugurkaulu, lai neviens vējš neaizpūš vai zem dzīves nesagumtu,» saka Gusts, cenšoties piemeklēt trāpīgu citātu no latviešu filmu klasikas - Limuzīns Jāņu nakts krāsā. Humors un viegla ironijas piedeva žurnālistam ir tuvi, tāpēc viegli esot saprasties ar cilvēkiem, kuri prot pasmaidīt paši par sevi un kuriem nepatīk liekuļot.
Gusta Kikusta dzīves svarīgākās pieturzīmes:
• Dzimis: 1979. gada 16. septembrī
• Nodarbošanās: Latvijas Televīzijas rīta raidījuma (Rīta Panorāma) vadītājs un Latvijas Radio programmu vadītājs
• Izglītība: Rīgas 64. vidusskola; Latvijas Universitātes Sociālo zinātņu fakultātes Komunikāciju studiju nodaļa (maģistra grāds); Centrāleiropas universitātes Socioloģijas nodaļa Varšavā (maģistra grāds kultūrā un sabiedrībā)
• Darba pieredze: ārštata korespondents nedēļas avīzē Fokuss; reportieris Radio Rīgai, LNT dažādos amatos - LNT ziņu dienesta ziņu redaktors un reportieris, nedēļas padomu raidījuma Apdrošināšanas ABC producents, LNT Brokastu ziņu redaktors un citos; TV5 raidījumu Rallija apskats un Tavs auto vadītājs; LTV 7 raidījuma Tavs auto vadītājs (raidījums arī pašlaik skatāms internetā); Latvijas Valsts prezidenta Raimonda Vējoņa preses padomnieks; Latvijas Radio ziņu programmu vadītājs - redaktors
• Vaļasprieki: kora Domino dalībnieks, mūzika, fotografēšana un foto apstrāde, izpildītājmāksla - parodija un improvizācija
• Ģimenes stāvoklis: precējies
