Inese Reine. Izzināt sevi un atvērt

«Ilgstoši strādājot, cilvēkam kļūst skaidrs, ko viņš grib. Pagāja laiks, un sapratu, ka vēlos pati radīt, un uz to arī tiecos. Vienmēr esmu izjutusi savu individualitāti, esmu vēlējusies attīstīt savas lietas un vidi apkārt,» atzīst māksliniece, friziere, radošās mājas Reineearts īpašniece Inese Reine, kura tās atvēršanu šogad dēvē par loģisku procesu.

Ineses radošā māja tradicionālā izpratnē nesaistās tikai ar darba telpu, kur viņa klientiem griež, krāso un veido matus. Inesei šķiet, ka tā ir vajadzīga cilvēkiem, un viņa ar to labprāt dalās ar citiem. Šī vieta ir gaiša un maģiska - plauktos sarindotas grāmatas ar Vilmas Lūles viedajām dzīves atziņām, uz audekla - iesāktā glezna ar skolotāju, gaismas nesēju un centrā - ar dievišķo matricu. Turpat blakus arī šūtie gaisīgie svārki no mākslinieces kolekcijas un pie griestiem - viņas veidotās baltās lampas. Inese smaida - kad viņai uznākot radošums, tad varot ķerties pie darba. «Tas manī organiski ir iekšā. Bija tikai vajadzīgs laiks, lai sevi atvērtu un atzītu, ka es tāda esmu. Sabiedrība mūs arī bieži vien kaut kur bīda un zināmā mērā ierobežo.»

Māksla spraucas ārā

Inese atzīst, ka viņai vienmēr dzīvē laimējies un bijis svarīgi, ka pati var noteikt savu darbalaiku. «Pirms radošās mājas izveides 15 gadus strādāju par frizieri dažādos salonos. Māksla no manis spraucas ārā visādos veidos, un ir vēlēšanās vēl vairāk sevi atvērt tās procesos,» secina Inese. «Agrāk domāju, ka ar mani kaut kas nav kārtībā, jo citi man teica, lai izvēlos kaut ko vienu. Vienmēr esmu zinājusi, ka varu daudz, ka mani interesē un patīk dažādas lietas. Svarīgākais - vai man tam visam pietiks laika. Ilgstoši kompleksoju, ka patīk viss, bet finālā sapratu, ka šāda ir mana būtība.»

Inese atminas, ka mākslinieciskas izpausmes sevī apjautusi jau bērnībā. Gleznošanas pirmsākumam viņa atradusi senas saknes. «Savu vectēvu neesmu redzējusi, bet viņa gleznas - esmu. Vecmamma stāstīja, ka viņam ļoti paticis zīmēt un tēlniecība, bet ar to viņš nodarbojies amatieru līmenī savam priekam, jo nebija iespējas mācīties. Manā dzimtā ir radoši cilvēki, kuri, apstākļu spiesti, nav attīstījuši savas prasmes.»

Ar fanātismu friziermākslā

Pēc devītās klases absolvēšanas Valkā Inese iestājās Rīgas Amatniecības vidusskolā, kur apguva ādas apstrādi. «Vēlējos tikt uz Rīgu - tas bija mans mērķis, tāpat kā izzināt mākslas jomas. Šajā novirzienā bija liels konkurss - pieci cilvēki uz vienu vietu. Kad skolu pabeidzu, ādas apstrādes meistariem nebija īsti ko darīt.» Inese atceras, ka bijuši tādi cilvēki, kuri teikuši - mākslinieki neko nevar nopelnīt, viņi ir nabadzīgi. Inese neslēpj - viņu arī tas iespaidojis. «Taču patiesībā tikai pēc pirmā bērna piedzimšanas sāku domāt, ko īsti vēlos darīt. Tad apsvēru ideju mācīties friziermākslu un to darīju ar lielu fanātismu. Mani vienmēr interesēja cilvēku savstarpējās attiecības, un friziera darbā tas viss ir - jāprot sarunāties un atrast kontaktu ar cilvēkiem, izprast viņu būtību - tas mani saistīja. Jutu, ka esmu atradusi savu vietu, un tā tas ir joprojām.»

Katrs darbs caur lūgšanu

Kad Inese sāka nopietni pievērsties friziermākslai, gleznošana palikusi otrajā plānā. Apmēram 15 gadus netika ņēmusi rokās otu. «Kad piedzima ceturtais bērns, šķita, ka esmu pilnībā mainījusies tāpat kā mana dzīve. Un tad atkal pavērās ceļš uz glezniecību - kamēr dēliņš dienā gulēja, es gleznoju.» Inese ir mācījusies Dziedniecības akadēmijā un arī gleznošanu uzskata par dziedniecisku procesu. «Patiesībā tās ir trīs lietas - zīmēšana, dziedāšana un deja, kas ir cilvēka pašdziedinošie instrumenti. Katrs var izvēlēties, vai tos visus lietot kopā vai katru atsevišķi.» Inese teic, ka gleznošana viņai palīdzējusi, lai izzinātu un iepazītu sevi. «Katrs darbs man ir nācis caur lūgšanu. Paņemu audeklu, apsēžos un sāku gleznot. Tikai gleznošanas procesā zinu, kāds būs gleznojums. Mani interesē process - uzzināt, kas nāk laukā no pašas dvēseles dziļumiem.» Agrāk domājusi, ka cilvēku portretus nekad negleznos, bet praksē kā pārsteigums noticis pretējais.

«Zinot zīmēšanas likumus, speciāli ļāvu sev tos neievērot, bet zīmēt tā, kā jūtu. Tas bija svarīgs uzstādījums, ka nejaukšu kopā zināšanas ar to, kas manī pašā tajā brīdī ir. Vēroju, kāds iznāk cilvēka deguns vai zods. Pēc tam nonācu arī līdz izstādei. Ja būs plašs, radošs vēriens, tad noteikti būs vēl.» Patlaban pie Ineses ir tikai viena viņas glezna, pārējās aizceļojušas pie citiem mākslas mīļotājiem. «Mana skolotāja, apskatījusi gleznas, teica, ka man jāmācās anatomija, tādējādi vēloties pateikt, ka neesmu attēlojusi pārāk pareizi cilvēka proporcijas. Taču es izstāstīju savu filozofiju, gleznojot savus darbus, un viņa aizdomājās, sakot: «Tava pieeja ir ļoti interesanta, un tajā ir attaisnojams tavs naivisms. Gadiem mācu bērnus gleznot, bet esmu sapratusi, ka ar krāsu izjūtu cilvēks piedzimst, to nevar iemācīt.»»

Noķert dzīvi procesā

Inese ir pārliecināta - dzīves meklējumi ir mūžīgi. «Cilvēkiem lielākā ilūzija, ka viņi vienā dienā visu sakārtos un tad dzīvos laimīgi. Tas man bija atklājums - noķert dzīvi procesā, jebkurā stadijā, baudīt un pieņemt to, kāda tā ir, lai gan tas ir sarežģīti. Esmu iemācījusies dzīvot šeit un tagad. Ir pagājis ilgs laiks, lai sakārtotu savas sajūtas, un vienmēr centrā man ir bijusi ticība augstākiem spēkiem, lūgšana un sauciens pēc palīdzības. Man bijis daudz jautājumu sev un meklējumu, esmu arī kļūdījusies. Vienmēr esmu centusies visam atrast jēgu un skaidrojumu. Katrā situācijā, ja arī tā nav komfortabla, esmu mēģinājusi saprast, kas man no tās ir jāmācās.» Lai arī cik slikti kādā brīdī ir, Inese nekad nepārstājot mīlēt dzīvi, pret to izturēties ar pietāti un novērtēt to, kas ir dots. «Esmu sapratusi, ka pārticība rodas tad, kad cilvēks no sirds vēlas dot pasaulei - tad viņš arī saņem pretī tik, cik iekšēji viņš ir bagāts vai nabags.» Viņa interesējas par latvisko dzīvesziņu un piedalās uguns rituālos. Savā studijā viņa iekārtojusi īpašu nelielu stūrīti, kurā vieta rasta Lielvārdes jostai.

Matu griešana kā sakrāls rituāls

Inese vēlas pilnveidoties frizieres darbā un māca klientiem saprast, ka matu griešana ir kā apzināts attīrošs process, kura laikā ir iespēja atbrīvoties no liekā. Pārējos mākslinieciskos novirzienus friziermeistare vēlas attīstīt kā papildu nodarbošanos.

Inese klientu nogrieztos matus savāc un veic rituālu - vecā mēnesī viņa dodas iekurt ugunskuru un tos sadedzināt. «Uzskatu, ka tikai tad šis process ir pabeigts. Diemžēl mūsdienās friziermāksla reizēm ir sekla, bet tajā pašā laikā zinu daudzus frizierus, kam ir tuva dzīves filozofija.» Inesei esot ideja, ka nākotnē katram klientam būs savs ķemmju komplekts. Friziermeistare apzinās, ka nespētu būt mājās sēdētāja, jo radošumam esot jāizpaužas, tāpēc vajadzīgs līdzsvars. Šobrīd to varot sabalansēt, lai pati justos komfortabli. «Ja cilvēks pats jūtas labi neatkarīgi no citiem apstākļiem, tad viņš arī var sākt dot citiem. Ja cilvēks domā, ka citi uzlabos viņa dzīvi, tad neko arī nespēs pasaulei iedot.»

Stiprās sievietes sindroms

Inesei, četru dēlu (Artūram ir 16, Rūdolfam - 11, Gustavam - 9 un Markusam - 3,5 gadi) māmiņai, citi mēdzot jautāt, kur viņa atrodot laiku visām mākslinieciskajām izpausmēm. «Man nav atbildes uz šo jautājumu. Nekad nekoncentrējos uz to, kas man obligāti ir jāizdara. Kad jūtu, ka ir nepieciešamība, atbrīvoju laiku sev, lai varu meditēt vai aizbraukt uz jūru. Uzskatu, ka bērnus var audzināt tikai laimīga mamma.» Inese bērniem mācot, ka dažkārt viņiem jāļauj mammai kaut uz neilgu laiku pabūt vienai. Ģimene to respektējot, un arī dēli mācās, ka viņiem ir tādas pašas tiesības. «Kādreiz vajadzēja vairāk laika, bet esmu iemācījusies sevi sakārtot. Esmu intensīvi strādājusi ar savu iekšējo pasauli kopš 22 gadu vecuma, sapratusi, kā daudzas lietas var mainīt, un to es arī esmu izdarījusi - sakārtojusi dzīvi.»

Inese, protams, sev esot jautājusi, kāpēc esot dēlu mamma. «Man acīmredzot šajā dzīvē ir jāiepazīst vīriešu dzimums un jābūt tam līdzās. Šķiet, ka man jāmācās būt par īstu sievieti. Tagad jūtu, ka manī atklājas sievišķība, lai gan tās vienmēr bijis daudz. Esmu sevi dzinusi un sapratusi, ka varu daudz izdarīt. Man laikam ir bijis stiprās sievietes sindroms, bet esmu sapratusi, ka jāiemācās būt iekšēji spēcīgai, bet ārēji trauslai. Man dēli ir iemācījuši būt sievišķākai. Jo lielāki viņi aug, jo sievišķīgāka varu justies. Un tas ir patīkami,» neslēpj Inese Reine.