Raimonds Elbakjans. Sapnis kļūt par labāko sociālo darbinieku. Pasaulē
Raimonda Elbakjana stāsts Latvijas mērogā ir unikāls, jo ar apņēmību un smagu darbu viņš radījis sporta kustību Ghetto Games, kas mainījusi daudzu jauniešu dzīves.
Viņš ir godīgs - sarunas ar žurnālistiem vienmēr ir interpretācijas, tāpēc apņēmies reiz pats pierakstīt savu un Ghetto Games stāstu. Bez izskaistinājumiem, pārpratumiem un izlaidumiem.
Raimonds lēš, ka grāmata varētu tapt tuvāko desmit gadu laikā, jo astoņi gadi, kuru laikā Ghetto Games no neliela pasākuma pārtapis par vērienīgu kustību, bijis ievads vēl spožākai nākotnei.
«Kopš 23 vecuma esmu mācījies, un tas ir tikai ievads. Varētu palikt pašapmierinātībā ar lokāla mēroga veiksmīgu projektu. Varētu turpināt apgūt ierastās formas, bet tas neattīsta mūs pašus. Ja beidzas iespējas attīstīties, jāiet pakārties,» viņš uzskata. «Es tāpat kā citi cilvēki cīnos ar slinkumu, mēģinu pārvarēt savas alkatības un vēlmi pēc nejēdzīgām lietām.»
Saruna ar Māju ir vēl viens mēģinājums iepazīt cilvēku, kas mainījis ielu kustības vēsturi Latvijā.
No sākuma redz labo
Ģimene lielā mērā ir fundaments, kas atbildīgs par Raimonda sasniegumiem un rakstura stingrību, jo tieši ģimenē iemācītais un piedzīvotais radījis viņu par tādu cilvēku, kas spējis riskēt un nenobīties, bet uzņemties mainīt lietu kārtību. Viņa tēvs, Roberts Elbakjans, ir uzņēmējs, kas būvē pasaules līmeņa rallijveida mašīnas.
«Būdams mazs, es ātri gribēju būt liels, jo sacentos ar savu tēvu. Nezinu, kādēļ, bet ieraudzīju viņā konkurentu. Man pēc dabas iekšā ir sacenšanās it visā. Trakākais, ka konkurenci izjūtu arī attiecībās ar sievietēm un to esmu pamanījis tikai savos 30. Tagad esmu iemācījies sevi kontrolēt, varu lietas absorbēt, sakārtot un piekārtot. Esmu iemācījies pasmieties par sevi, lai gan vēl pirms diviem gadiem tas nebija iespējams. Un, nedod dievs, kāds cits pasmējās par mani. Kļuvu agresīvs, jo man tas šķiet aizskaroši,» stāsta Raimonds.
«Tēvs man ir piemērs, kurš, ieguldot ļoti daudz darba, no puišeļa garāžā kļuva par veiksmīgu uzņēmēju,» Raimonds norāda un stāsta, ka, lai gan tēvam piedāvājis cita veida projektus, viņš palicis uzticīgs savam īstajam aicinājuma. «Man patika viņa attieksme, jo, arī veidojot getiņu, man izskan dažādi piedāvājumi. Esmu aicināts arī pievērsties politikai, bet to nevēlos. Gribu darīt savu lietu un kļūt par labāko sociālo darbinieku pasaulē. Tas nozīmē apvienot psihologa, direktora un līdera, menedžera un trenera spējas, attīstīties pašam. Tas ir mans sapnis.»
Raimonds atzīst, ka līdz apmēram 27 gadu vecumam protestēja pret visu - idejām, dažādību un lietu kārtību. «Biju ļoti skeptisks un, domāju, arī to esmu mantojis no ģimenes, jo mans tēvs ir skeptisks. Viņš visā sākotnēji redz slikto pusi un kritizē. Savu domāšanu esmu mainījis. Ja esmu labā garastāvoklī un labi jūtos, esmu uztrenējis, ka vispirms redzu labo. Un, ja redzu slikto, par to uzreiz nerunāju, lai neattīstītu.»
Viņš turpina: «Kāds varbūt spēj tikai publiski cīnīties par taisnību, jo nesaprot, kā tos pašus jautājumus var atrisināt miermīlīgā ceļā, lai tiešām sasniegtu rezultātus. Kādreiz man bija visu laiku jānorāda citiem, ko viņi dara nepareizi. Tagad, ja to redzu, es nesāku publiski to norādīt. Cenšos satikt privāti un noskaidrot, kādēļ viņš tā dara. Jo varbūt es esmu tas, kurš nav kaut ko pamanījis.»
Nodarbošanās, ne profesija
Kādēļ Raimonds veicinājis sevī pārmaiņas? Viņš atbild - aiz sāpēm. Jo viens gatavs mainīties, ja «ļoti, ļoti sāp un nespēj tikt ar kaut ko galā». Viņš saka: «Cilvēks progresē, kad viņam nav variantu. Tu progresē vai radošā un profesionālā ziņā nomirsi. Mans termometrs ir mana getiņa komanda. Ja tajā ir labs garastāvoklis un notiek attīstība, ja mēs taisām jaunus projektus un mums ir jaunas idejas, tad ar mani kā vadītāju un cilvēku viss ir kārtībā. Bet, ja ir slikti, un labu mērķu vadīts, tomēr sit un šķel, un griez, un šķaidi, jūti to cilvēku attieksmē un redzi, ka pat paši tuvākie sāk no tevis baidīties. Tad saproti, ka ir jāmainās. Viss ir līdz vienam mirklim. Es sapratu, ka, visiem uzspļaujot, viņi izdzīvos. Bet, ja visi uzspļaus tev, tu noslīksi.»
Un Raimonds neslēpj, ka vienreiz dzīvē ar aprakstīto izjūtu ir saskāries, tomēr bija cilvēki, kas viņam atgādināja, ka tik slikts, kā viņš pats un citi domā, Raimonds nav; vienkārši pienācis laiks izdarīt secinājumus un jāmēģina jautājumus risināt citādi. Ir jāveido pozitīvāka prizma.
«Katrs cilvēks attīstās. Un ko nozīmē attīstība? Katrs izvirza sev mērķus un uzdevumus, un viņam nepieciešamas konkrētas īpašības, lai sasniegtu savas vēlmes. Progress nav attieksmē - iešu un iemācīšos. Tāpēc nesaprotu augstskolas konceptu, kad vēl nezini, kāpēc un kam, bet ej mācīties,» atzīst Raimonds un pamato, ka šā iemesla dēļ daudzi, kas izmācījušies konkrētu jomu, strādā ar to nesaistītu darbu.
«Cilvēkam izjūtu līmenī jāsaprot, ko viņš vēlas,» uzskata Ghetto Games dibinātājs. «Un ko maz nozīmē profesija? Manuprāt, jābūt nodarbošanās. Ir jādara, kas patīk un kur labi jūties, nevis izvēlēties nozari, lai kļūtu turīgāks vai veiksmīgāks. Varu droši apgalvot, ka naudas daudzums nekādā veidā nedara cilvēku laimīgāku vai nelaimīgāku. Varbūt, ja reiz bijis daudz naudas un kādu iemeslu dēļ tā zaudēta, jūti diskomfortu. Bet arī tad uzskatu, ka cilvēks pierod pie visa.»
Raimonds stāsta, kā atrada savu nodarbošanās virzienu - sporta un ielu kustību, ko tautā pazīst kā Ghetto Games. «Kad ieraudzīju, kā pirms astoņiem gadiem pašvaldībās izturējās pret jautājumu, kurš ir atbildīgs par jaunieti. Atbildīgā nebija. Bija tikai tādi, kuriem jaunietis jāaizved uz skolu, jāiesloga mācību sistēmā, 12 gadus tai jāizmaļ cauri un pēc tam jāizmet pa durvīm ārā, jo it kā jābūt gatavam iet kādam atstrādāt, lai saņemtu tik daudz, lai nenomirtu badā,» Raimonds uzskaita.
«Es mācījos slikti, jo man nepatika iet uz stundām. Gāju uz skolu tikai tādēļ, lai tusētu. Es nesapratu mācīšanas konceptu, jo neredzēju vajadzību. Līdz skolai tieku, gatavot māku, man patīk un sanāk nodarboties ar sportu, man patīk draudzēties un ar draugiem pavadīt laiku, un galu galā neiemācīties rakstīt un lasīt, dzīvojot pilsētā, nav iespējams. Man viss šķita pašsaprotami, un es nesapratu, kāpēc man mēģina stāstīt par Nīlu, kas ir garākā upe pasaulē un atrodas Āfrikā? Kāpēc man par to mācīja, ja neviens man nenodrošināja iespēju kaut reizi paskatīties uz šo upi, neskaitot Discovery Channel? Ja mans tēvs nebūtu veiksmīgs uzņēmējs un ar viņu nebūtu aizbraucis uz Maroku, devies uz Argentīnu, Čīli, Peru, izbraucis Dakaru, neskaitāmas reizes braucis uz Krievijas stepēm vai ja mani 14 gadu vecumā nebūtu vedis uz kalniem slēpot, nezinātu, kur to tver.»
Ielu kustības līderis atzīst - viņš savos 30 gados joprojām nesaprot, kam viņu gatavoja pirms 15 gadiem. Kopsavilkumā viņš saka: «Skola man ir sāpīga tēma, un es ceru, ka 20 gadu laikā man izdosies veikt izmaiņas izglītības sistēmā.»
Ir pozitīvi iedvesmotāji
Sava ceļa atklāšanu viņš sauc par veiksmīgu sakritību, ko veicināja realitātes ieraudzīšana. «Biju pārliecināts, ja to neizdarīšu es, to neizdarīs neviens cits,» Raimonds saka.
«Vēl man nav izdevies,» viņš atzīst. «Ir sanācis kopā ar komandu iedvesmot daudzas nevalstiskās organizācijas un institūcijas. Nekad neizmērīsim un neuzzināsim, bet es zinu, cik daudzi man rakstījuši vēstules un cik ar mums ir konsultējušies, meklējot līdzīgus veidus, kā attīstīties. Bet ar mums sacensties ir grūti. Tas ir tāpat kā aiziet un censties pastumt malā Prāta vētru. Vari dziedāt un lēkāt pa skatuvi, bet ilgtermiņa pragmatisks darbs ar stilu un labu komandu nav vienkāršs. Kad noskatījos filmu par Prāta vētru, savilku ar viņiem daudzas paralēles. Es zinu, cik daudz jāstrādā, lai izsistos uz pirmā pakāpiena. Tāpēc ceru, ka mums [Ghetto Games komandai] izdodas būt pozitīviem iedvesmotājiem. Un ka mēs būsim iedvesmotāji jauniem cilvēkiem ne tikai Latvijā, bet arī pasaulē.» Šobrīd komanda 24 stundas diennaktī veido filmu Inteliģentie huligāni, kura 22. novembrī piedzīvos pirmizrādi Forum Cinemas. Filma par personībām, kas sevi realizējuši uz ielas - sportā, esot ārpus sistēmas, labu nodomu vadīti.
Raimonds turpina: «Arī mēs paši bijām visparastākie cilvēki - es, Renārs Zeltiņš, Sanda Brūna - un mēs to neaizmirstam. Šad tad esam vāji un slimojam, mēs pārdzīvojam un mums sāp sirdis. Respektīvi, esam gluži tādi paši cilvēki kā citi un to neslēpjam, bet, tieši otrādi, pat atklājam, jo negribu veidot Supermena tēlu, ka neviens šķērslis mums nav nepārejams. Pieļauju, ka esam spējīgi pārvarēt daudzus no šķēršļiem, bet pāri visam ir cilvēcība.»
Jau pirms Ghetto Games izveides tā līderis bija apveltīts ar lielu uzņēmību un darbības vērienu.
«Biju mazs, aktīvs un veiksmīgs uzņēmējiņš. Strādāju celtniecībā un 21 gada vecumā vadīju 20 līdz 30 lielu cilvēku komandu. Tagad paskatos uz saviem divdesmitviengadniekiem un nesaprotu, kur man tolaik bija tāda dūša pirkt, rakstīt tāmes un rēķinus un ticēt tam, ko daru. Es 21 gada vecumā tikos, lai apspriestu īpašumus miljonu vērtībā. Un man tas šķita normāli, jo kā citādi? Mana uzņēmība laikam bija tik liela, jo redzēju, ka tētis tā strādā. Un biju pārliecināts, ka var tikai šādi,» Raimonds atskatās uz gandrīz 10 gadus senu pagātni. «Man negribējās būt tādam, kas neko neprot. Negribētu sēdēt birojā un darīt lietas, ko man kāds nodiktējis, kā darīt. Es labāk uz ielas tirgotu kartupeļus, bet savējos.»
Savu attīstību pieredzējis arī Ghetto Burger Rīgā, turpat iepretim Grīziņkalna sporta kompleksa vārtiem: «Ghetto darām tikai lietas, ap kurām var radīt piedzīvojumu, tāpēc Ghetto Burger komandā ir radoši jaunieši, kuri ciena kvalitatīvu ēdienu un kopā ar saimnieku, Māri Grāvi, domā risinājumus, kā maksimāli atbalstīt vietējos ražotājus.»
Uzsākot ielu sporta veidu kustību Ghetto Games, Raimondam pat sapņos nerādījās, cik vērienīga tā kļūs. «Nekad nesapņoju, ka izdarīsim tik daudz, cik jau ir padarīts. Bet, kad es redzu, ka iespējams paveikt vēl 10 reizes vairāk, esmu priecīgs.»
Turpināt iesākto Raimondu mudina interese, lai izzinātu, kā iespējams realizēt idejas un ko ar tām var paveikt. Lai redzētu, ka vairs nav ejams viens ceļš, bet ir izvēle no 10 un vairāk.
«Nedrīkst tā runāt, bet ir sajūta, ka sabiedrība mani projicē kā labdari. Kāds es labdaris? Esmu tikai cilvēks, kas dara to, kas man patīk. Ja kādam no tā ir labi - forši, bet mans mērķis nav izdarīt, lai labi ir visiem.Pirmkārt, gribu darīt labu sev. Jo laimīgs cilvēks var darīt laimīgus citus.