Rūta Reinika. Dzīvi vajag izbaudīt

Latvijā populārās, muzikālās Reiniku ģimenes jaunākā atvase Rūta Reinika savu dzīvi vairs nesaista ar mūziku – viņas darbs ir dažādos projektos organizēt pasākumus. Un tur mūzikas zināšanas gan daudz palīdzot, jo Rūtai uz pasākumiem ir jāaicina un jāizvērtē dažādi mākslinieki. Rūta lepojas ar savu ģimeni – mammu Daci, tēti Artūru un slaveno brāli Lauri, ar kuru gan sirdsdraugi viņi neesot, bet labi čomi gan. «Man gribas vēl dzīvē atrast savu lietu, jo pagaidām vēl taustos un meklēju to īsto,» par sevi šodien spriež Rūta.

«Es nāku no Tērvetes, mēs ar ģimeni dzīvojām Kroņaucē. Es mācījos Annas Brigaderes pamatskolā, kur mamma Dace bija direktore. Visa mana bērnība būtībā pagāja skolā ar vecākiem - tētis Artūrs bija dziedāšanas skolotājs, vecmāmiņa Veronika mācīja krievu valodu,» saka populārās Reiniku ģimenes jaunākā atvase Rūta un turpina, «biju skolotāju bērns. Es nezinu, kā ir citādi, jo no 1. klases vecāki bija skolā, un es tāpēc neizjutu, ka citi pret mani citādi izturētos. Vienmēr esmu labi mācījusies, bet vecāki nekad nav spieduši to darīt. Drīzāk teikuši: izgulies, nevajag visur būt desmitniekiem!» Rūtai patikusi angļu valoda, bet padevušies visi priekšmeti. Pēc pamatskolas aizgājusi mācīties uz toreizējo Dobeles pilsētas ģimnāziju.

«Aizgāju uz klasi, kurā mācījās 14 skolotāju bērni un bija veselīga konkurence - visi forši un gudri. Tā klase jau bija formējusies no pamatskolas laikiem, viņiem jau bija savi tusiņi un draudzības. Es pienācu no laukiem klāt, un pats sākums bija mazliet stresains. Taču draudzības ātri uzradās, un viss bija labi.» Ģimnāzijā viņa savulaik ar visiem neesot ballējusies, bet katru dienu ar autobusu braukusi uz mājām, uz Tērveti. Nav bijusi teicamniece, bet labi mācījusies. «Tagad es par visam varītēm necenstos, lai man visos priekšmetos būtu labas atzīmes. Tad likās, ka tā ir jābūt.»

Lauris āzējis māsu

Reiniku ģimenes mūzikas mīlestības pirmsākumi nāk no abiem vecākiem Daces un Artūra. Abi iepazinušies Daugavpils Pedagoģiskajā institūtā, kur mācījās mūziku. «Ja skatās dzimtas koku, tēta ģimenē ir vairāk muzikālu cilvēku, mammai nav tik daudz. Mammai savulaik bija kori, tētim - ansambļi, kur arī Lauris dziedāja. Es piedzimu un visam vilkos līdzi. Bija jāpiedalās arī ģimenes ansamblī, kurā visi dziedāja. Taču mūzikas skolā gribēju pati iet. Mācījos Dobeles bērnu mūzikas skolā un spēlēju vijoli. Mamma gan mēģināja atrunāt, ka būs grūti. Es paliku pie sava,» par savu mūzikas mīlestību stāsta Rūta. Grūti gan bijis, jo, kad visi skolasbiedri bijuši jau mājās, Rūta līdz septiņiem vakarā spēlējusi mūzikas skolā un tad ar autobusu devusies uz Tērveti. Atbrauca mājās, un tad vēl jāmācās. Vijole mājās arī viena - divas stundas jāspēlē.

«Vispār mēs ar brāli Lauri bijām diezgan paklausīgi bērni. Mūsu nedarbi vairāk saistījās ar to, ka brālim patika mani ķircināt. Mums katram bija sava istaba, bet brālim bija televizors, un es gāju pie viņa to skatīties. Vienmēr gan viss beidzās ar tēta blīkšķi, ka katram jāsēž savā istabā. Lauris arī pasūtīja žurnālus no Kanādas un Amerikas un regulāri skrēja uz mājas pirmo stāvu pārbaudīt pastkastīti. Citreiz viņš man teica: Rūta, aizskrien pārbaudīt pastkastīti. To viņš teica no rīta, kad es vēl biju naktskreklā. Skrēju arī, bet brālis tikmēr aizslēdza durvis. Un viņš sēdēja aiz durvīm un klausījās, vai nenāks kāds kaimiņš un neredzēs mani naktskreklā,» par bērnības nedarbiem pasmejas Rūta. Lauris gribējis sevi izklaidēt - protams, ne ļaunu domādams, un āzējis māsu.

Māsai un brālim gan bijušas un ir labas attiecības, un Lauris Rūtai, piemēram, vienmēr palīdzējis angļu valodā, jo pratis to labāk. Kad lielais brālis mācījies Jelgavas mūzikas koledžā, pat pa telefonu palīdzējis pildīt mājasdarbus angļu valodā.

Bez mūzikas neiztiktu

«Vecākajam brālim nevajadzēja mani aizstāvēt - es pati sevi aizstāvēju, kā jau lauku skuķēns. Mums toreiz nebija kopīgu draugu, ne arī tusiņu. Laurim sava dzīve bija Jelgavā, bet man Dobelē,» stāsta Rūta un piebilst, ka šobrīd viņai no visas ģimenes ar mūziku ir vismazākā saistība. Reiniku ģimene gan ilgu laiku dziedājusi kopā, pat pavisam nesen, un, protams, Rūta arī piedalījusies šajā projektā. Un viņa taču savulaik aktīvi darbojusies mūziķa Arņa Medņa dibinātajā meiteņu grupā 4. elements, dziedājusi arī bekvokālu Mārtiņam Freimanim un brālim, arī tagad reizēm iznāk Laurim piepalīdzēt. «Taču man nav bijusi ne īsta vēlme, ne talants iet uz priekšu kā solistei un attīstīt dziedātājas karjeru. Mamma joprojām vada kori, bijusi mūzikas skolotāja, Lauris arī pēc izglītības ir mūzikas skolotājs, tāpat kā tētis. Viņš taču joprojām strādā Annas Brigaderes pamatskolā par mūzikas skolotāju, dzied un vada Zemessardzes 51. bataljona ansambli Dobeles zemessargi un grupu Tērvete,» ar tēti lepojas meita.

Taču Rūta gan atzīst, ka bez mūzikas šī dzīve nebūtu tāda, kāda tā ir tagad. Māsai patīkot brāļa dziesmas, bet, protams, ne pilnīgi visas. Atbalstot gan jebkurā gadījumā - patīkot vai nepatīkot. «Man ļoti patīk grupa Prāta vētra. Biju arī uz pēdējo koncertu Liepājā. Uzskatu, ka viņi katru gadu varētu organizēt koncertu, dziedāt tās pašas dziesmas - neapniktu. Patīk man arī MUSIQQ, kā dzied Dons. Tagad mūzikas dzīve ir citāda. Pirms dažiem gadiem mēs vēl aktīvi dziedājām, un likās, ka pasākumu vairāk, mūziķi savā starpā vairāk ballējās, draudzējās. Tagad individuālos projektos strādā, organizē koncertus. Nav arī tik daudz mākslinieku lielkoncertu,» moderno mūzikas dzīvi raksturo Rūta.

Austrija - skaistākā Eiropas valsts

Kopš 18 gadu vecuma jauniete dzīvo Rīgā. Kad pabeigusi Dobeles ģimnāziju, iestājusies Rīgā Stradiņos, Sabiedrisko attiecību fakultātē. Toreiz tas bijis pilnīgi kaut kas jauns. «Pēc augstskolas beigšanas sāku strādāt aģentūrā PR Plus, piedalījos Koru karu projektos TV3. Tas bija arī aktīvas dziedāšanas laiks, un iepazinos ar savu draugu no Norvēģijas - populāro dīdžeju Eistenu Johanu Eidi jeb Boom Jinx. Iemīlējos un biju prom no Latvijas gandrīz piecus gadus. Dzīvojām Bergenā,» par savu mīlestību stāsta Rūta. Jaunā sieviete atklāj, ka Norvēģija viņas izpratnē ir skaista, skarba, stabila zeme, bet nedaudz garlaicīga. Tik stabila un sakārtota. Un nenormāli dārga. Tur kafejnīcās papusdienot vai vakariņot cilvēki izvēlas daudz retāk - pārāk dārgi. «Pamatā tur visu laiku lija un kaut kas slapjš nāca no gaisa. Tur meitenes ikdienā tik daudz nepucējas - laika apstākļi neļauj staigāt ar frizūrām un augstpapēžu kurpēm. Vajadzīgs sportisks brīvā laika apģērbs, jo pēkšņi var sākt līt,» šīs valsts dabu raksturo Rūta. Prombūšanas laiks bijis interesants, sanācis daudz ceļot arī uz citām pasaules valstīm - Ameriku, Keniju, Dominikānas Republiku, Jamaiku un vairākām Eiropas valstīm.

Ceļot Rūtais patīk, un par ceļošanu viņai ir savi stāsti. «Mēs pamatskolā dziedājām korī, kuru vadīja mana mamma, un dziesmu svētkos ieguvām Lielo balvu. Tas bija liels notikums mums visiem. Bijām vienkārša lauku skola! Tērvetē ir tik bērnu, cik ir, tik skolēnu, kas dzied, un no tādas izlases mamma varēja izveidot kori, kas uzvarēja visus koru karus. Pēc uzvaras mēs devāmies uz Austriju un divas nedēļas dziedājām klosteros un baznīcās. Pēc šā brauciena man liekas, ka Austrija ir skaistākā Eiropas valsts un Vīne skaistākā pilsēta,» par brīnišķīgo ceļojumu jūsmo Rūta.

Uz Ameriku viņa katru gadu ar draugiem dodas atpūsties - oktobra vidū atkal būs brauciens uz Kalifornijas štatu. Visu gadu krāj naudu šim ceļojumam. Amerikā esot daudz draugu - tur baudot sauli, kad Latvijā ir rudens lietavas. Rūta esot cilvēks, kuram patīk silts laiks, un viņas sapņu ceļojumi nav uz sniegotajiem kalniem slēpot.

Mamma visu dara par 200 procentiem

«Man visa ģimene ir super - jāturas tikai līdzi. Mamma Dace ir Tērvetes novada domes priekšsēdētāja - ņemas, cīnās, viņai ir milzīgas darba spējas. Viņai viss sanāk, un viņa ir ļoti godīga. Visu, ko dara, - no sirds. Nevis par 50, 60 procentiem, bet par visiem 200. Viņa vienmēr domājusi par citu cilvēku labklājību. Un par to domāja jau laikā, kad bija skolas direktore, - lai lauku bērni dabū to pašu ko pilsētnieki. Veda mūs uz konkursiem, uz ārzemēm. Ja mēs esam laukos, neesam sliktāki,» savu mammu paliela meita un atzīst, ka tad, kad jāpasūdzas, mamma viņai ir kā draudzene, bet, kad atbrauc ciemos uz Rīgu, ir kā mamma. Kāpēc nevari to sakārtot, kāpēc tas stāv nolikts ne tur? Bet mammai vienmēr var prasīt padomu.

«Mammām ir tas maģiskais pieskāriens, ka viņas var nomierināt. Aizmugure ir, un liekas, ka viss būs labi. Tētis arī tāds humorpilns. Viņam tik daudz es nesūdzos par darbu, jo mamma pēc tam tāpat viņam atstāsta. Vēl ļoti daudz runāju ar vecmāmiņu, tēta mammu Veroniku. Man bija arī forša omīte Maruta, mammas mamma, bet viņa diemžēl šogad jūnijā aizgāja no šīs pasaules.» Ja tev ir ģimenes atbalsts, tad ar paceltu galvu vari iet pa dzīvi. Ja nav - tad var būt iekšējs stress, jo vari paļauties tikai uz sevi. Drošāk ir darīt visu, kad zini - tevi atbalsta. Un ir vecāki, kuri gatavi jebkurā brīdī palīdzēt. «Es jau cenšos neprasīt to palīdzību, bet šī sajūta dod spēku iet droši pa dzīvi. Tev ir pamats un kodols. Man ir sajūta gan par vecmāmiņām, gan vecākiem, ka viņi visu atdod dēļ mums ar Lauri. Vecāki neuzbāžas, bet vienmēr dara zināmu, ka viņi mūs atbalstīs,» priecājas Rūta.

Ziemassvētkus neatļaujoties izlaist

«Nav noslēpums, ka jebkurā projektā ļoti svarīga ir cilvēku savstarpējā ķīmija. Un, kad tu strādā kopā ar savējiem, tad ir labāks noskaņojums un zini, ko sagaidīt.» Rūta daudz bijusi organizatore pasākumos, kurus vada Lauris, - tā esot drošāk. Liekas, ka viss izdosies. Viņai ar Lauri gan esot visai atšķirīgi uzskati par dzīvi, un tāpēc reizēm labāk padalīties atsevišķos jautājumos ar draudzenēm. Taču māsai ar brāli ir foršs kontakts, sirdsdraugi gan neesot un dvēseli viens otram neizkratot. Vairāk tās ir čomiskas, draudzīgas attiecības.

Reiniku ģimenei visai kopā patīkot atzīmēt Ziemassvētkus. Tos neatļaujoties izlaist, un esot visi kopā. Agrāk svinējuši pie vecākiem Tērvetē, tagad pie Laura Rīgā, jo viņam ir lielāks dzīvoklis. Tradīcija arī esot tāda, ka bez ģimenes Reiniku Ziemassvētkos piedalās arī tie draugi, kuriem neesot, kur svinēt.

Jāņus un Līgo svētkus gan bērni svinot kopā ar draugiem. Rūta pastāsta, ka pie Olgas Rajeckas bijuši skaisti Jāņi ar tautastērpiem, dziesmām, rotaļām, pirti un sarunām līdz rītam. Notikusi arī lēkšana pār ugunskuru. Lieldienās aizbraucot pie vecākiem uz Tērveti, bet jubilejas un vārdadienas svinot, kā sanāk. Agrāk ģimene arī daudz ceļojusi kopā, braukuši uz siltajām zemēm, bet tagad katrs kaut kur brauc kopā ar draugiem, ar otrajām pusēm.

Esmu satikusi labu cilvēku

«Starp citu, man ārzemēs dzima mīlestība pret dzimteni - sapratu, ka dzīvot citur negribētu. Man patīk Rīgā, lai arī tā, salīdzinot ar ārzemju lielpilsētām, ir maza. Īpaši man patīk rajons, kur strādāju. Ar savu kolēģi un draudzeni siltos vasaras vakaros klīstam pa Antonijas, Alberta, Pulkveža Brieža ielām, ieejam skaistajos pagalmos, koridoros. Tik skaistas mājas tur ir!»

Rūta tagad strādā sabiedrisko attiecību aģentūrā par projektu vadītāju, un darbs ir saistīts ar pasākumu rīkošanu. Tās nav tikai korporatīvās balles, bet arī sanāksmes, konferences, produktu prezentācijas pasākumi. «Agrāk man patika kāpt uz skatuves muzicēt, bet tagad aicinu uz saviem pasākumiem dziedātājus. Esmu visā tajā iekšā, tikai no otras puses. Man patīk strādāt ar cilvēkiem, ar starptautiskiem projektiem un klientiem. Varbūt tāpēc, ka tik ilgi biju prom, ārzemēs.»

Rūtas draugs ir burātājs un burāšanas treneris, dzimis liepājnieks Jānis Preiss. Jaunais vīrietis ir arī zemnieks - Liepājas pusē, Jūrmalciemā, audzē labību un pats vasarās sēž pie traktora stūres. «Tās man ir patīkamas pārmaiņas dzīvē kopā ar Jāni. Esmu satikusi labu cilvēku, un esmu par to priecīga. Vasarās mēs kopā paburājam, kopā bijām uz sērfu nometni Tenerifē. Kopā arī dzīvojamies pa Liepāju - tur vasarā paiet visas manas nedēļas nogales. Šī pilsēta man patīk,» jūsmo Rūta. Ar Jāni gan Rūtai režīmi ir dažādi, abi diezgan bieži esot arī atsevišķi, kas, pēc viņas domām, ir forši. Viens otru papildina, nevis viens no otra ir atkarīgi. Jānim ir divi bērni, un tad arī ar atvasēm var ko kopā darīt.

«Man tagad tāds interesants pārmaiņu laiks - vecums tāds. Agrāk likās - tu dzīvo, viss rit uz priekšu. Taču viena vecmāmiņa nomira, vectēvs nomira. Tad sākas pārdomas par dzīvi. Sāc saprast, ka tā ir tik īsa. Padomā par gadiem, un citreiz drūma noskaņa. Tad gribas dzīvi vairāk izbaudīt, sākt vairāk pievērst uzmanību šodienai - tam laikam, kas tev ir dots.»

***

Rūtas Reinikas pieturzīmes

• Dzimusi 1983. gada 4. jūlijā

• Vecāki - Dace un Artūrs Reiniki

• Brālis - Lauris Reiniks

• No 1989. līdz 1998. gadam mācījusies Annas Brigaderes Tērvetes pamatskolā.

• No 1989. līdz 1998. gadam mācījusies Dobeles bērnu mūzikas skolā.

• No 1998. līdz 2001. gadam mācījusies Dobeles pilsētas ģimnāzijā.

• No 2001. līdz 2005. gadam mācījusies Rīgas Stradiņa universitātes Komunikācijas studiju katedrā, sabiedrisko attiecību programmā, ir sociālo zinātņu bakalaurs komunikāciju zinātnēs.

Darba pieredze:

• No 2009. līdz 2012. gadam norvēģu mūzikas producenta, komponista, dīdžeja Boom Jinx asistente.

• No 1.08.2008. līdz 1.12.2008. TV3 šova «Koru kari» administratore, režisora asistente tiešraidēs.

• No 2005. līdz 2009. gadam sabiedrisko attiecību aģentūras «PR Plus» projektu vadītāja.

• No 20.05.2003. līdz 25.05.2003. 48. Eirovīzijas dziesmu konkursa starptautisko mediju koordinatore.