\\Māja

Gleznotāja Alise Mediņa. Ar pilsētnieces acīm

 
IEDVESMU GLEZNĀM SNIEDZ pati dzīve, pieredze un apmeklētās vietas. «Apkārtni uztveru ar redzi, un mums apkārt ir tik daudz skaistā,» saka gleznotāja Alise Mediņa ©F64

«Jūtos komfortabli starp gaismām un mašīnām, bet arī no tām reizēm nogurstu, tāpēc kontrastam izbaudu gleznot arī mierīgu ainavu vai rīta miglu laukos,» saka gleznotāja Alise Mediņa, kuras gleznās dominē pilsētas skati no daudzām pasaules valstīm.

Viņa pamato, ka glezno to, kas pašai ir pazīstams un tuvs. Tā kā dzimusi rīdziniece un galvaspilsētā pavadījusi visu dzīvi, tieši pilsētu viņa izjūt kā savu vietu.

Nepadoties, bet paveikt

Alisi mākslas pasaulē ievirzīja vecāki, par ko viņa saka paldies. Un, lai gan ir pagājuši vairāki gadi, kopš viņa pirmo reizi paņēma rokās otu, Alise atzīst, ka izjutusi brīžus, kad šķiet - nesanāk, nepadodas un izvēlētajai nodarbei nav jēgas. Tomēr, kā viņa atzīst, ja šīm šaubām un grūtībām tiek pāri, turpmākais darbs noris vieglāk un viss šķiet kārtībā.

Māksla Alisi neieinteresēja pēc kāda konkrēta notikuma vai pieredzes. Lēnām un pakāpeniski viņa mērķtiecīgi mācījās, lai kļūtu par profesionālu mākslinieci, un tagad ir viena no atzītākajām latviešu ainavas gleznotājām.

Par apstākli, kas viņu apņēmīgi virzīja tuvoties mērķiem, māksliniece sauc izdošanos. «Redzot, ka sanāk, sapratu, ka tā ir īstā lieta, ar ko nodarboties,» viņa saka. Bet turpinājumā atminas, ka 9. klasē piedzīvoja lielākās šaubas par savu izvēli - uzdevums bija zīmēt ģipša galvas, un, kā saka māksliniece, tas veicināja piedzīvot lielas pārmaiņas, kad Alise iemācījās, ka ne vienmēr jādara viss, kas patīk un izdodas.

«Sāku mācīties pie privātskolotājiem, atradu telpu, kurā jutos komfortabli. Kad sapratu, ka man sāk izdoties, aptvēru, ka nekas cits arī nav tik grūti, kā iepriekš šķitis. Tāpēc galvenais ir nepadoties brīdī, kad ir grūti, bet paveikt līdz galam, jo nākamo reizi būs labāk.»

Alise domā, ka cilvēki pēc dabas ir jūtīgi, bet mākslinieku emocionālā pasaule ir divtik smalkāka. Viņus vienmēr pavada šaubas, vai veikumam un darbam ir jēga. Tāpēc, pēc Alises domām, daudzi mākslinieki ļaujas atkarībām un vājībām. Jo šaubas tos nomoka un sagrauj. Arī viņa ir piedzīvojusi savu šaubu devu, bet tagad ir pārliecināta par savu darbu un to, ko vēlas ar to pateikt citiem. Nepārliecinātību viņa atstājusi pagātnē.

Daudz nozīmē apkārtējo novērtēšana, jo tas sniedz stimulu turpināt iesākto un pierāda, ka darbs nav bezjēdzīgs un uzmanību neraisošs.

Gandrīz grafiķe

Alises medijs ir gleznošana, un, vaicāta, kā izkopa savu rokrakstu, viņa atbild: «Domāju, tas radās pats. Līdzīgi kā ar balsi - mēs nevaram izvēlēties, kāda tā mums būs. Tev ir viena balss, un tā ir tavējā. Tieši tāpat ir ar rokrakstu - tev tas ir viens un vienīgais, ko spēj ar to iesākt, ir paveidot.»

Gleznošana nebija mākslinieces vienīgā izvēle. Viņa atzīst, ka gandrīz iestājās grafikas dizaina studijās. «Man daudzas lietas patika, bet glezniecību izvēlējos laikam sagadīšanās dēļ. Es gāju uz grafiķiem, bet priekšā mani sagaidīja profesors, kurš vaicāja, ko es grasos te darīt. Apvainojos un aizgāju uz gleznotājiem,» atminas Alise. «Tagad to nenožēloju. Tāpēc arī negatīvas tikšanās paver tavu dzīves ceļu sliedēs, kas beigās izrādās daudz labākas nekā iepriekš domāts.»

Alise stāsta, ka nesen domāja par atšķirībām, kas novērojamas darbā, no laikiem, kad skolā bija nepieciešams sekot noteiktiem kritērijiem, un brīža, kad viņa kļuva neatkarīga no mācību iestādes un varēja izpausties pēc savām iekšējām izjūtām, gleznot brīvi.

«Atceros, ka vienu vasaru izgāju ārā gleznot mežmalu ar kokiem. Un, ja šī glezna vēl saglabājusies, tajā noteikti var redzēt, ka kopš rozīšu [Jaņa Rozentāla Rīgas Mākslas vidusskola] beigšanas biju jau es. Tikai daudz bailīgāka un nedrošāka. Pēdējos gados man ir gūta lielāka ticība par savu triepienu. Glezniecībā ar laiku rodas pārliecība par savu brīvību, kurā jūties ērti ar krāsām un otām.»

Pārliecību veido apkārtējo novērtējums, apzināšanās par izdošanos un pats darba process. «Patīkami, ka prasmes kļūst pārliecinātākas un dzēšgumija jālieto aizvien mazāk. Ka varu uzvilkt līniju un tā ir gatava. Sākumā daudz dzēsu uzzīmēto, bet ar katru gadu jādzēš bijis aizvien mazāk. Tādējādi rodas pārliecība par savām rokām un to, ko ar tām iespējams izdarīt. Kā arī cilvēku atzinība, kad viņi pasaka paldies par darbu un novērtē, ka ir izdevies.»

Lai gan ir daļa mākslinieku, kas norāda, ka darba attīstībā palīdz ne tikai publikas novērtējums, bet arī kritika, Alise atzīst, ka nav viena no tiem cilvēkiem. «Varbūt tā ir nepieciešama, bet, manuprāt, ikdienā mēs viens otram tāpat akcentējam slikto, nevis labo, tāpēc pateikt labo ir vērtīgāk nekā kritizēt.»

Sakāmais ir sakrājies

Izstādes ir būtiska daļa no gleznotājas darbības spektra. Ik gadu viņa regulāri rīko savu darbu atrādīšanas pasākumus, kuros apkārtējos iepazīstina ar paveikto.

«Izstādes ir būtiska daļa manā mākslas dzīvē, jo pārsvarā dzīvoju darbnīcā vai plenērā, ar savām domām, jūtām, emocijām, bet izstādes ir iespēja satikt cilvēkus un izlikt visus darbus vienkopus. Izstādes ir viena dzīves posma retrospektīva. Zinu, ka ir mākslinieki, kas neiet uz savu izstāžu atklāšanām, bet man ir nozīmīgs kontakts ar cilvēkiem.»

Pēdējā laikā Alise bijusi mazāk ražīga, jo ģimenē ienācis bērniņš, kam jaunā māmiņa velta nedalītu uzmanību. «Es tagad jūtos kā sliņķe,» gleznotāja smejoties komentē savu tagadējo pasivitāti attiecībā pret darba procesu. «Bet es pazīstu sevi - esmu paškritiska un diezgan tūļīga, tāpēc man parasti nepieciešams konkrēts datums, līdz kuram jāsagatavo darbi kārtējai izstādei. Līdz ar to, ja esmu sarunājusi ar galeriju savas izstādes norisi, tad tas ir tikai manas pašdisciplīnas jautājums. Tomēr jāatzīst, ja man būtu iespēja gleznot daudz vairāk, es to izmantotu un izstāžu man būtu vēl vairāk. Tagad, lai gan aktīvi nestrādāju, jūtu, ka manī ir sakrājies daudz sakāmā.»

Bērniņa piedzimšana uzspieda pauzes pogu Alises aktīvai gleznošanai, taču māksliniece ir pārliecināta: «Ir labi, jo pauze no nemitīgā skrējiena ir nepieciešama. Tad var novērtēt notiekošo. Kā arī atpūtas laiks ļauj sakrāt sakāmo. Un no sava dēliņa esmu iemācījusies priecāties. Viņš priecājas par jebko - par visu, ko izbauda pirmo reizi. Kā mazs cilvēciņš piedzīvo savas pirmās reizes, kāds ir viņa dzīves sākums, man šķiet kā brīnums. Viņš pakāpeniski kļūst apzinīgāks, var novērot, kā attīstās viņa raksturs. Zinu, ka reiz šis temats noteikti atspoguļosies manās gleznās.»

Alise turpinājumā saka: «Atzīstu, esmu sākusi vairāk novērtēt laiku - katra stunda, ko varu veltīt tikai sev un glezniecībai, ir zelta vērtē. Šādos mirkļos esmu neizsakāmi laimīga.»

Mūsdienu mākslinieks

Vai Alise pieļauj, ka mazais paaugoties sekos mātes pēdās? Gleznotāja atbild: «Ticu, ka bērni izvēlas, kurā ģimenē piedzimt. Viņš pats zina, kur atnācis. Tāpēc vērošu viņu un viņa intereses. Ja cilvēks radīts kam citam, nevari viņu virzīt, kur esi iedomājies. Jāskatās, kas ir viņa talanti.»

Līdzīgi notika ar Alisi. Viņas vecāki akceptēja meitenes vēlmes, vēroja viņas aizraušanās, un dabīgā ceļā meklējumi noveda pie mākslas pasaules. Alise ir pārliecināta, ka liela loma ir indivīda raksturam, jo tas pasaka priekšā, kas būs pa spēkam.

Viņa izsaka viedokli, kādas rakstura īpašības palīdz būt veiksmīgam māksliniekam: «Mākslinieks drīkst būt kautrīgs, jo savā telpā viņš ir viens. Bet ir būtiski, lai piemīt pašdisciplīna. Nebūs neviena, kas liks darboties, tāpēc pašam sevī ir jāatrod spēks, kas virzīs uz priekšu. Bet gribētu, lai mākslinieki nebūtu tik paškritiski, kā tas lielākoties novērojams. Ir daudz talantīgu mākslinieku, kuru kritika kavē viņus. Nevajag domāt, ka paveiktajam ir jābūt labākajam, jo vienmēr esi procesā.»

Alise uzskata, ka mākslinieku, kādus cilvēki uzskata par tipiskiem, gandrīz nemaz nav. «Viņi uzskata, ka mākslinieki ir bohēmisti un netverami, bet mūsdienās mākslinieki nevar atļauties nerūpēties par sevi. Viņiem pašiem jārūpējas, lai pašiem būtu kur gleznot un ar ko. Mūsdienu māksliniekam jābūt gan racionālam, lai ar savu darbošanos varētu izdzīvot, gan jāspēj nodrošināt sev telpu brīvībai, kur izpausties radoši.»

Gleznotājas sapnis un galvenais darba mērķis ir satuvināt vīziju, kas ir viņas galvā, ar uz audekla redzamo. «Man būtiska ir telpas sajūta, jo vēlos, lai cilvēks, stāvot pie gleznas, gribētu tajā iekāpt. No tehniskā viedokļa man ir svarīgi radīt optisku telpas sajūtu.» Viņa tupina par savām vēlmēm: «Šķiet, ikviens mākslinieks vēlas sasniegt lielāku auditoriju un uzrunāt vairāk cilvēku. Man sakrājušās daudzas idejas, kuras pakāpeniski vēlos realizēt. Tāpēc nākotnē mērķis ir strādāt, lai nojauktu lokālās robežas. Mani interesē ceļot un veidot izstādes ārzemēs.»

Māksliniece godīgi atzīst, ka no tehniskajiem parametriem nav neapgūtu lietu, kas viņu kavētu sasniegt plānoto. Kavē kas cits. «Manis pašas uzceltās barjeras, kas ir bailes un nedrošība. Šīs barjeras ir tās, kas man traucē. Tāpēc es negribētu, lai mans bērns baidītos iet uz priekšu.