Ilga Raščevska. Rakstniecības ceļa sākumā

Ilgu Raščevsku uzrakstīt pirmo grāmatu iedvesmojusi uzkrātā dzīves pieredze, satiktie cilvēki un emocionālie pārdzīvojumi. «Vienā brīdī sapratu, ka par daudz manā dvēselē sakrājies un ir vajadzība izteikties. Jutos tā, it kā mani kāds plēstu pušu. Un nav taču tāda cilvēka, kam to visu, kas aprakstīts grāmatā, izstāstīt!» savas izjūtas raksturo romāna Norakstītie autore Ilga Raščevska.

Pagājis gads, kopš izdevums tika nodots vērtējumam izdevējiem, un tagad jau uzsācis ceļu pie lasītājiem. Ilga neslēpj - sajūta esot tāda, it kā bērns būtu laists pasaulē, kurš gadu nēsāts zem sirds. Prieku aprakstīt vārdos esot grūti. Sākotnēji bijis iecerēts stāsts, bet finālā vairāku faktoru sakritības dēļ tapis romāns. Ilga neslēpj - viņa nākot no tās pašas vides kā grāmatas varoņi, tāpēc arī droši vien vieglāk bijis attēlot tās notikumus un izprast cilvēku rīcību. Pati uz saviem pleciem izdzīvojusi periodu, kad lauki izputēja, tika likvidēti sovhozi, cilvēkiem vairs nebija darba. Arī viņai tas negāja secen. Šķiet, pašai rakstniecei joprojām ir sāpīgi un bez saviļņojuma to visu atcerēties nemaz nav iespējams.

Laimīgas beigas

Rakstīšanas sākuma procesā Ilga nezināja, kādas būs jaunā romāna beigas. Bija izdomājusi, ka galvenais varonis būs cits, bet finālā iecere mainījusies. «Tad, kad rakstu, varoņi dzīvo, ar viņiem kaut kas notiek.» Autore atklāj, ka reizēm, braucot sabiedriskajā transportā, nejauši dzirdējusi kādu teikumu un no tā darba sižets pagriezās noteiktā virzienā.

Ilga teic, ka «darbu beigas sanākot tā, kā sanākot», lai gan lasītājiem patīkot, ka tās ir laimīgas. «Katrs cilvēks vēlas cerību, un šajā grāmatā vēl vairāk tāpēc, ka tās varoņi ir jaunieši, kuri mainās. Vērojot pieaugušus cilvēkus, varu teikt, ka ir tādi, kuri gadu desmitiem nemainās. Mani varoņi ļoti ātri kļūst pieauguši pusotra gada laikā, kas ir aprakstīts grāmatā, bet ir arī tādi, kuri salūst.» Izteiktu prototipu romānā neesot, lai gan tie, kuri Ilgu pazīstot, visticamāk, vilkšot kaut kādas paralēles ar viņu un viņas ģimeni, lai gan - tās esot citas dzīves un likteņi. Sieviete apstiprina, ka no tukšas vietas radīt varoņus arī esot grūti, kādam piemēram no dzīves esot jābūt ņemtam.

Īsta un patiesa

Rakstniece labi sadzīvojot ar varoņiem, ko aprakstījusi savā pirmajā izdevumā.

Viņa tos joprojām nav palaidusi vaļā vai drīzāk - tie nelaiž. Šim romānam būšot turpinājums - tas jau top, bet attēlotā vide būs cita. Iespējams, tie būs pat divi romāni. «Turpinājums vairs nebūs par romāna galvenajiem varoņiem, bet par tiem, kas tajā ir nedaudz pieminēti,» ieintriģē autore. Viņa neslēpj, ka rakstīšanai ir nepieciešams laiks, jo tad, kad tiekot rakstīts, ir jādzīvo rakstītajam līdzi. «Ja man kāda doma iešaujas galvā, tad pierakstu to, un tad, kad apsēžos un ķeros pie darba, viss nāk laukā un raiti rakstās.» Ilga atklāj, ka skolā labi rakstījusi sacerējumus. Vēlāk izmēģinājusi roku arī dzejoļu rakstīšanā, taču tas gluži neesot tas pats, kā rakstīt liela formāta darbus. «Tas bija sen, bet tad es sapratu, ka tam, ko es daru, ir jēga, ka man to vajag turpināt. Es nekad nesaku, ka man nekas nesanāks. Zinu, ka grāmata ir laba, jo tā ir īsta un patiesa. Varoņi - tik dzīvi un interesanti, ka par viņiem ir jārunā. Jārunā arī par to, kas notiek Latvijā, par to, ka cilvēki ir kļuvuši labestīgāki, sākuši viens otru vairāk atbalstīt, palīdzēt cits citam, nerada stresu un saudzē.» Ilgai ir bagāts vārdu krājums, kas ir viens no spēcīgākajiem jebkura rakstnieka ieročiem. Savā rakstniecības darbā ļoti stingra esot attiecībā pret gramatikas prasībām - komatiem jābūt pareizi saliktiem.

Visu laiku - spriedze

Rakstot Ilga domā par to, ko pašai būtu interesanti lasīt. «Esmu izlasījusi visus Regīnas Ezeras darbus. Viņa ir mīļākā rakstniece. Patīk viņas skatījums uz cilvēkiem un lietām, un man ir līdzīgs.» Jautājot, kas ir viņas lasītāji, Ilga domā - visi, kam interesē grāmatu pasaule. Izdevums ir labs padomdevējs skolotājiem, un, protams, grāmatas lappusēs vajadzētu ielūkoties jauniešiem, jo tā ir arī par viņiem. Jaunā rakstniece centusies romānā visu laiku uzturēt spriedzi, lai lasītājam būtu dzinulis pa tā lappusēm doties uz priekšu. «Galvenais, kas ir attēlots, - cilvēka garīgā pasaule, iekšējā cīņa un pārdomas. Man patīk vērot cilvēkus, un no viņiem es daudz paņemu. Ja es neredzētu un nedzirdētu, tad man arī nebūtu materiāla, ko izmantot. Esmu šajā darbā daudz ielikusi - atziņas, no sirds, no pārdomātā un gadiem krātā.»

Ilga apzinās, ka viņa kā rakstniece esot šā ceļa sākumā, patiesībā debitante, taču esot pārliecināta - neapstāsies pilnveidoties un augt, lai gan nesola, ka darbu būs daudz. Taču tas galvenokārt saistīts ar ierobežoto laiku, jo paralēli rakstniecībai Ilga ikdienā strādā Rīgā par sociālo aprūpētāju bērnunamā zīdaiņiem un veco ļaužu pansionātā.

Uz galvaspilsētu pārcēlās dzīvot gandrīz pirms četriem gadiem vairāku iemeslu dēļ.

«Man patīk, ka darbs ir atšķirīgs, nav vienveidīgs, tāpēc nenomāc. Gadiem ejot, esmu iemācījusies norobežoties no negācijām, nevar visu laist savā sirdī, jo tad nevarētu izturēt.» Viņa uzskata, ka darbs ar cilvēkiem esot tuvs, no tā gūstot prieku.

Būs atvēršanas svētki

Šopavasar Ilga devās pie meitas Veronikas uz Angliju, lai strādātu ātrās ēdināšanas uzņēmumā un iemācītos svešvalodu. Viņa bija domājusi, ka paliks tur uz ilgu laiku, bet apstākļi iegrozījās tā, ka nācās atgriezties atpakaļ Latvijā. Taču uz laukiem diez vai atpakaļ došoties. «Uz turieni reti aizbraucu. Trūkst laika un arī sāpīgi, bet es laikam pati gribēju no turienes aiziet, gribēju pārmaiņas.» Ilga teic, ka Rīgas dzīvē esot pa īstam iejutusies. «Viss ir kārtībā. Ir gandarījums par iznākušo grāmatu, kurai nākamnedēļ būs atvēršanas svētki.» Viņa neesot sev uzstādījusi mērķi, cik ilgā laikā jāuzraksta tai turpinājums. Nevajagot sevi lauzt.

Ilga izstāsta, ka savulaik vēlējusies kļūt par žurnālisti, taču iespēju mācīties neesot bijis, jo agri uzsākusi darba gaitas. Tad sekoja rūpes par ģimeni - izaudzinājusi piecus bērnus, ir audžumamma diviem likteņa nelutinātiem, nu jau pieaugušiem bērniem.

«Bērni izaug un sāk dzīvot savu dzīvi. To nav iespējams paturēt. Prieks, ka saikne nepārtrūkst,» novērtē Ilga. Tad, kad ir grūtāki brīži, viņa atšķir kādu no grāmatas lappusēm. Tajā esot ietvertas tādas epizodes, kad acīs sariešas asaras. Tas palīdzot arī viņai pašai - pēc tam kļūstot vieglāk.

***

Ilgas Raščevskas pieturzīmes

• Rakstnieces debija ar romānu Norakstītie, kurā atklājas četru ģimeņu likteņi un lauku nolemtība bojāejai.

• Dzimusi 1963. gadā Latgalē.

• Strādā par sociālo aprūpētāju bērnunamā Pļavniekos un sociālās aprūpes centrā Gaiļezers. Pirms tam - Rīgas 66. speciālajā vidusskolā un Valsts sociālās aprūpes centra Teikas filiālē.

• Mamma pieciem bērniem, audžumamma diviem bērniem.

• Dievina pastaigas pa mežu.