«Es palīdzu cilvēkiem, kuri vēlas veikt garīgās prakses,» saka māksliniece Flēra Bīrmane, kas savu aicinājumu atradusi sakrālajā glezniecībā.
Māksliniece glezno thankas (Tibetas budisma gleznas uz audekla, kurās parasti attēlotas budisma dievības, sakrālās ainas vai mandalas), kas kalpo par ceļvedi garīgu prakšu veikšanai, kā arī dodoties retrītā.
Sarunā ar Māju Flēra stāsta, kāpēc izvēlējusies sakrālo glezniecību, kā arī kā pieredze Nepālā viņu mainījusi.
Viss ir kārtībā
Gaitas mākslas pasaulē māksliniece uzsāka 5. klasē, kad mamma viņu aizveda uz jaunatvērto Rīgas Centra Daiļamatniecības pamatskolu. Šāds lēmums pieņemts, jo, kad meitene mācījās Ziemeļvalstu ģimnāzijā, mākslas skolotāja pamanīja viņas talantu.
«Nebiju viena no tiem bērniem, kas vairākas stundas pavadīja zīmējot. Mamma zīmēja labprātāk nekā es,» Flēra atceras. «Uzsākot mācības daiļamatniecības pamatskolā, radās iespēja vispusīgi izpausties mākslā, tāpēc arī mainījās vēlmes un intereses. Ja no bērnības atrodies radošā gaisotnē, pēc tam no tās ir grūti aiziet. Man nepadevās matemātika, un nebiju apveltīta ar īpašām spējām mūzikā. Es zīmēju. Tāpēc man šķita, ka nākotne ir skaidra.»
Flēra glezno 23 gadus un teic, ka viņu arvien saista mākslas pasaule un viņa nedomā mainīt profesiju. «Katram cilvēkam pēc iespējas jācenšas veikt viņam tīkamu darbu, jo tikai tā var kļūt laimīgs. Gleznošana man vienmēr sagādājusi prieku, un tāpēc esmu laimīga. Nevaru iedomāties sevi darām ko citu, un, man šķiet, neko citu arī neprotu. Esmu atradusi savu jomu, kurā varu izpausties un nopelnīt, tāpēc uzskatu, ka viss ir kārtībā.»
Stāstot par atalgojumu, ko var iegūt par saviem darbiem, Flēra pelnīšanas procesu sauc par laimes spēli un turpina: «Cilvēkam, kas strādā un jūt, ka viņa veikums nav pieprasīts, jāmēģina pārorientēties uz kaut ko citu. Arī man tā gadījās. Sākumā patika gleznot lielformāta, eļļas tehnikā izpildītus figurālās glezniecības darbus. Šķita, ka esmu atradusi laukumu, kurā varu izpausties. Bet tagad gleznoju neliela izmēra thankas, ļoti smalki izpildītas. Varbūt skaidrojums rodams apstāklī, ka man lielformāta darbus Latvijā realizēt bija grūti.»
Flēras iecienītākais formāts bija 1,20x1,50 m, kas viņai pašai šķita mazs, savukārt citiem - lielākais, ko vēlējās izvietot savā dzīvojamā vai darba telpā.
Vaicāta, ko latviešiem patīk redzēt gleznās, kuras izvēlas iegādāties, Flēra atbild: «Man šķiet, ka latvieši ir bailīgi. Iepriekš gleznoju portretus un novēroju, ka cilvēkiem ir bail sadzīvot ar nepazīstamu personu. Tāpēc sapratu, ka labāk veicas abstrakcionistiem vai ainavistiem, jo viņu darbi ir dekoratīvi un lieliski iederas interjerā.»
Aicinājums - sakrālā glezniecība
Pēc Latvijas Mākslas akadēmijas absolvēšanas Flēra devās uz tālo Nepālu, lai iestātos mākslas skolā un apgūtu sakrālo glezniecību. Pēc sešu gadu studijām viņa beidzot atgriezusies Latvijā, sev līdzi atvedot neaizmirstamu pieredzi un citādu dzīves izpratni.
«Eļļas krāsas jau četrus gadus neesmu rokās paņēmusi, jo fokusējos uz sakrālo glezniecību. Strādāju pēc kanoniem - noteikti un precīzi. Cilvēkiem var šķist, ka, šādi gleznojot, nav iespējams radoši izpausties, bet es tam nepiekrītu,» māksliniece saka.
Kādēļ tieši sakrālā glezniecība ir mākslinieces aicinājums? Flēra stāsta: «Pēc Mākslas akadēmijas pabeigšanas jutu, ka mans studiju process nav beidzies. Gribēju aizbraukt uz ārzemēm, iegūt jaunu pieredzi un paskatīties, kā mākslu rada citviet. Vēlējos doties uz kādu no pasaules metropolēm, bet materiālais stāvoklis man neļāva dzīvot un gleznot, piemēram, Ņujorkā. Arī ģimenes situācija - mana mamma ir budistu mūķene [Margarita Putniņa] - ietekmēja lēmumu. Tīņu gados augu ciešā saskarsmē ar budismu, mamma daudz stāstīja par to. Tāpēc pēc akadēmijas beigšanas aizbraucu ceļojumā uz Ladaku [Indijā], kur iepazinos ar gleznojumiem klosteros. Tie mani fascinēja. Mani iedvesmoja tur strādājošo mākslinieku pacietība, jo sevi uzskatu par nepacietīgu. Man nepatīk ilgstoši darīt vienu darbu, mīlu ātri gūt rezultātus.» Flēra smejas, saprotot, cik paradoksālā situācijā atrodas - būdama nepacietīga, strādā ar darbiem, kas bez pacietības un absolūtas koncentrēšanās nav veicami.
Ladakā viņa saprata, ka vēlas darīt līdzīgu tam, ko varēja vērot klosteros. Viņa bija gatava mainīt dzīves ceļu un tagad atzīst, ka toreiz pieņemtais lēmums būtiski ietekmējis viņas raksturu, radot garīgas pārmaiņas pasaules uzskatā. Uzsākot studijas mākslas skolā Nepālā (Tsering Art school), Flēra saskārās ar citu realitāti. Pieradusi pie darba sistēmas un prasībām Latvijas Mākslas akadēmijā, gan zināšanu, gan vērtēšanas jomā, Nepālā viņai radās interesanta pieredze, jo pasniedzējus tur neinteresēja viņas prasmes un priekšzināšanas.
Zīmējot lapiņas uz koka dēlīša ar bambusa stienīti, Flērai notiekošais šķita arhaisks. Viņa vēlējās braukt uz mājām un bija pārliecināta, ka neatgriezīsies.
«Studijas izrādījās pacietības treniņš. Ļoti cīnījos ar sevi, un pārmaiņas manī dzima grūtībās,» viņa atzīst un uzsver, ka jutās vīlusies, uzzinot, ka pirmajā mācību gadā nav ļauts gleznot thanku. «Bet, jo ilgāk Nepālā atrados, jo vairāk pieradu pie vietas. Man radās draugi, un es sapratu, ka priecājos par pārmaiņām, kas ar mani notiek. Šī atziņa mani motivēja turpināt iesākto.»
Viss plūst un mainās
Flēra neminstinoties apgalvo, ka pieredze Nepālā viņu veidojusi par cilvēku, kāda viņa ir tagad. Lai apjaustu viņas ceļu uz sevis izzināšanu, Flēra atklāj dažus nozīmīgākos notikumus, kas lika viņai saprast lietu kārtību Nepālā, pieņemt un samierināties ar to.
Skolā Flēra iepazinās ar meiteni, kas kļuva par viņas labāko draudzeni, un viņas cerēja, ka kopā iesākto arī kopīgi pabeigs. Taču neparedzētu apstākļu dēļ draudzene nevarēja turpināt mācības, un Flēru sarūgtināja mainībā esošā realitāte.
«Sapratu, ka viss plūst un mainās,» viņa saka. «Sešu gadu laikā man radās dažādas pārdomas. Radās vēlme pārcelties uz dzīvi Nepālā, jo šķita, ka es piederu tai vietai. Lietas, ko biju atstājusi mājās, mani vairs neinteresēja. Bet, jo ilgāk ej cauri kādam posmam, jo skaidrāk sāc redzēt monētai otru pusi un apjaust, ka viss nav tik vienkārši kā šķiet. Ne vienmēr un ne katrs var aizbraukt un palikt. Agri vai vēlu nākas saskarties ar ikdienišķām lietām un aptvert, ka nekad nebūšu vietējā, pat, ja zinu valodu un ģērbjos tādās pašās drēbēs kā pamatiedzīvotāji, vietējie pret mani izturēsies citādi. Emocijas, kuras tur brīžiem uzvirmoja un lika man domāt, ka esmu pilnībā gatava mainīt savu dzīvi, vēlāk norima, jo sapratu, ka viss plūst un mainās. Apzinājos, ka jāatrod iekšējais miers. Ja esmu nosvērta un mierīga, tad vienalga, kur atrodos, viss ir kārtībā.»
Kļuvusi plūstošāka
Salīdzinot sevi ar to Flēru, kas pirms sešiem gadiem iekāpa lidmašīnā, lai dotos uz Nepālu, māksliniece atrod izmaiņas. «Man ir vieglāk no daudz kā atteikties. Ja nepiepildās vēlamais, vairs tik ļoti nepārdzīvoju. Esmu atgriezusies pie dabas. Skolā mācījos gleznot ar akmens krāsām un tagad negribu vairs izmantot ķīmiskās. Ir grūti paņemt rokās akrilu. Daudzām mūsdienu sabiedrībā atzītām lietām ir zudusi vērtība.»
Flēra turpina: «Nepālā dzīvo ļoti labestīgi cilvēki, viņi vienmēr ir gatavi palīdzēt. Nepālieši nav pakļauti laikam, un viņi tajā nesaskata problēmu, jo lietas tāpat notiek, un nav svarīgi, vai tās notiek šodien vai rīt. Arī es esmu palikusi mierīgāka. Mamma bija skolotāja, tāpēc ir ļoti punktuāla, un, manuprāt, šo rakstura iezīmi esmu no viņas mantojusi. Agrāk vienmēr pirms izstādēm biju visu sagatavojusi jau nedēļu iepriekš, lai notikuma dienā atliktu tikai uzvilkt kleitu un aiziet uz pasākumu. Tagad esmu plūstošāka.»
Māksliniece zīmē jau pieminētās thankas - sakrālus mākslas darbus, kas palīdz budistiem praktizēt. «Daži cilvēki dodas retrītā, lai ilgstoši veiktu konkrētu praksi. Mans uzdevums ir radīt attēlu, kas var palīdzēt praktizēt. Meditācijas laikā jāveic vizualizācija, un mans pienākums ir rosināt šo procesu.»
Starp citu, arī pati Flēra ir bijusi desmit dienu ilgā retrītā Nepālā, lai vērotu domas un izjūtas, kas raisās meditācijas procesā.
Vajag gaismu
Māksliniece atradusi līdzsvaru starp profesionālo darbību un privāto dzīvi. Viņa prot savienot sakrālo glezniecību ar laicīgām ikdienas norisēm, ģimeni un ārpasauli.
«Esmu precējusies, kopā dzīvojam jau vienpadsmit gadu. Pagājušie seši viņam bija grūti gadi, jo regulāri pa pusgadam braucu uz Nepālu. Šis dzīves sprīdis pierāda, ka mana pasaule griežas ap mākslu, un mans vīrs spēj to saprast un novērtēt. Visu šo gadu laikā viņš mani atbalstīja, bet pirmajā gadā, kad gribēju pamest mācības, motivēja palikt un nepadoties. Pateicoties viņam, pabeidzu mākslas skolu Nepālā. Bez viņa tas droši vien nebūtu noticis.»
Nepālā Flēra dzīvoja bez tuvinieku klātbūtnes, bet tas deva viņai iespēju darboties veiksmīgi un īsā laika posmā radīt nepieciešamos mākslas darbus. Tomēr māksliniece uzsver, ka pirksti no otām ir arī jāatpūtina, tādēļ tagad viņa ik pa laikam izbauda brīvos brīžus kopā ar saviem mīļajiem, atpūšoties dabā.
Patlaban Flēra aktīvi iekārto savu darbnīcu lauku mājās, ko vīrs pirms vairākiem gadiem nopirka Sārnatē. «Rīgā mums nav plaša dzīvokļa, un man tur nepietiek gaismas smalkajam thanku darbam. Lauku mājā gaismas ir daudz vairāk, tur ir kluss, tāpēc iespējams veiksmīgi koncentrēties darbam.
