Nacionālā teātra aktierim Kristapam Ķeselim ir tuva ne tikai mākslas, bet arī dzīvnieku pasaule. Tā, viņaprāt, ir ļoti interesanta un māca cilvēku, ka nekad nedrīkst aizmirst savu mazo draugu un to ir jāprot palutināt. Kristapa mīļdzīvnieks ir mazliet citādāks nekā citiem pilsētu dzīvokļu iemītniekiem – tas ir piecarpus gadus vecais pundurtrusis Fricis.
«Esmu dzimis Rīgā, bet Alūksnē vecmāmiņai palika mantojumā māja, un nebija, kas to aprūpē. Mūsu ģimene aizbrauca uz laukiem dzīvot. Kad biju pavisam mazs, man neko nelika darīt, bet pašam gribējās pamēģināt slaukt govi, vistas pabarot. Tad arī iemīļoju dzīvniekus,» stāsta Kristaps. Pēc pamatskolas beigšanas Alūksnē devies atpakaļ uz Rīgu. Pēc Āgenskalna Valsts ģimnāzijas absolvēšanas prātojis, vai iestāties Jūrniecības koledžā, vai Kultūras akadēmijā. Viņš pabeidza Indras Rogas un Mihaila Gruzdova vadīto kursu, un nu Kristaps par otrajām mājām sauc Nacionālo teātri.
Jaunais aktieris tagad dzīvo Rīgā, īrē dzīvokli, un viņa mīlulis mājās ir piecarpus gadus vecais pundurtrusis Fricis. Sākumā domājis, ka tas ir sieviešu dzimtes, tāpēc tika iedots vārds Klāra Guste. Bet misējās! Iepriekš Kristapam bijis kāmis, bet tas šovasar nomiris. Kāmi bijis vieglāk kopt nekā pundurtrusi, jo tas pats ar sevi nodarbojas. «Kaķi man ne īpaši patīk, bet patīk, ja citiem ir šie dzīvnieki. Viņi ir mīlīgi. Es vienmēr esmu vēlējies suni, bet šo dzīvnieku tikai mocītu dzīvoklī. Suns ir jāved laukā, bet es bieži vien visu dienu esmu teātrī. Man patīk franču buldogi, arī Sibīrijas haskiji un Bernes ganu suņi,» turpina aktieris.
Trusis ciemojas laukos
Kad jaunā aktiera nav mājās, mīļdzīvnieks dzīvojas pa būri, bet, kad ir mājās, skraida pa visu dzīvokli. Kristaps stāsta, ka viņam patīkot visu grauzt, tāpēc esot bail atstāt skraidot - var sākt grauzt vadus. Pie mājas, kur Kristaps dzīvo, ir slēgts pagalms ar zaļu mauriņu, un tur Fricis tiek vests izskraidīties. Vasarās, kad Kristapam ir atvaļinājums, trusis brauc uz Alūksnes laukiem. Tagad arī dzīvnieks atvests no Alūksnes.
«Pundurtruši ēd sienu un, kamēr laukā zaļa zāle, plūc to. Ēd arī burkānus, speciālo sauso barību. Viss ir sezonāli. Vasarās ļoti garšo jau iepriekš pieminētie burkāni, bet ziemās tos nevēlas. Ļoti garšo kaltētas maizes šķēlītes,» par sava drauga ēdienkarti stāsta aktieris un turpina: «Fricis ir spalvains un pūkains, tāpēc izskatās ļoti liels. Lietū izmircis, izskatās divreiz mazāks. Viņam ir spalvošanās periods divreiz gadā.»
Citādāks nekā suņi un kaķi
Fricis esot mīlīgs, bet dažreiz parāda raksturu, kļūst dusmīgs. Lecot saimniekam virsū un pāris reizes esot arī iekodis. «Viņam ļoti nepatīk siksniņa. Rīgā es viņu pie saitītes vedu, bet laukos dzīvnieks skraida. Protams, ka pēdējais viņam labāk patīk. Laukos vakarā es viņu ķeru ciet, lai liktu būrī atpakaļ. Aizskrien līdz ceļam, bet tālāk nedodas. Tā nav viņa teritorija, tāpēc dodas atpakaļ. Fricis savu teritoriju iezīmējis un tajā labi jūtas, un tur viņam patīk,» ievērojis Kristaps.
Citus dzīvniekus negribētos, pietiekot ar Frici. «Kad esmu mājās, palaižu viņu ārā no būra, paspēlējos. Taču Fricis ir vairāk vienpatis. Ja pievēršu viņam uzmanību, tas ļoti nepatīk. Ja sāku spēlēties, uzreiz mūk projām. Ja laukos viņu mēģinu noķert, kaut kur noslēpjas. Taču, ja par viņu neliekos ne zinis, uzreiz lec ārā, lai es redzētu. Ja viņu neievēro, pienāk tuvāk. Rokās negrib doties. Viņam vajag uzmanību, bet ne pārāk daudz,» stāsta Nacionālā teātra aktieris.
Kristapa Rīgas dzīvoklī Fricis pa naktīm guļ būrī. Puisis savam mīļdzīvniekam būrī uztaisījis mājiņu, kurā Fricim patīkot noslēpties. Bet reizēm guļot arī uz mājiņas jumta. Pundurtrusis pieķeras vairākiem cilvēkiem, un viņam patīkot sabiedrība. Protams, viņam pie cilvēkiem jāpierod. «Viņam tā pieķeršanās ir kaut kā savādāka nekā suņiem vai kaķiem,» spriež saimnieks. Tagad Fricis mazāk spēlējoties, bet kaut kur nolienot un sēžot. Kā nekā sasniedzis pusmūžu. «Viņam patīk ielēkt gultā. Pa grīdu skraida, tad ielec gultā un skraida visapkārt, lec gaisā un met kūleņus. Ja es ieraugu, sastingst un lec atkal projām,» mīluļa paradumus ievērojis Kristaps.
Ar dzīvnieku nav vientuļi
Aktieris nezinot Friča šķirni, taču, pēc Kristapa domām, sanākot krustojums.
«Esmu ievērojis, ka tagad ģimenes mājās tur arī seskus, pundurkaziņas, jenotus. Pēdējos ved pat pie saitītes. Agrāk jenoti bija savvaļas dzīvnieki, nāca uz pilsētām miskastēs barību meklēt,» zina stāstīt Friča īpašnieks. Kad pirmo reizi savu draugu vedis uz laukiem, trusis ļoti pārbijies. Sēdējis savā konteinerā, kurā viņu pārvieto. Tagad jau apmēram zina, kas būs laukos un kur viņš atvests. Mēdzot izlēkt ārā no konteinera un turpat, mašīnā, visiem pa klēpjiem lēkāt. Zina jau, ko laukos var darīt. «Vienīgais, viņam nepatīk siksniņa. Fricis grib būt brīvs. Piemēram, kad viņu pieliek pie siksniņas, tad pastaigāt nevar nekur. Dzīvnieks vilks, uz kuru pusi gribēs, vai arī, ja es viņu vilkšu, būs ar visam kājām pretī. Ies uz pretējo pusi, nevis to, kur viņu velku. Tas Fricim nepatīk,» dzīvnieka paradumus ievērojis aktieris. Rīgā, kad Kristaps ar Frici pastaigājas, sākumā daudzi cilvēki nesaprotot, kas tas ir. Fricim ausis nevar redzēt, jo tās ir apmēram tikpat garas kā spalva. Kad garāmgājēji saprot, ka tas ir trusis, tas apkārtējos izraisot patīkamu smaidu. «Fricim nav rotaļlietu, nepatīk ar tām spēlēties. Reizēm, kad guļu gultā, lasu grāmatu, viņš uzlec uz vēdera, bet glaudīt gan nedrīkst. Tad viņš uzreiz ir projām,» stāsta Kristaps. Savu uzmanību tomēr Fricis prasa, un arī Kristapam neesot vientuļi.
Priecājas par zirgiem
Mājā, kurā aktieris Rīgā dzīvo, visos dzīvokļos mīt kaķi. Fricis gan tā īsti ar kaķiem nav ticies, un, ieraugot citus, viņam parādās bailes. Tā esot ar jebkuru viņam nezināmu dzīvnieku. Tad viņš sākot sist kājas pret zemi un svešo dzīvnieku biedēt projām. Kristapa pundurtrusim vislabāk patīkot vasara, kad laukos var izskraidīties pēc sirds patikas. Uznākot skraidīšanas lēkmes, bet pārsvarā viņš ir kūtrais sēdētājs. Ja grib saķert rokās, tad sākas lielā skriešana.
Kad pie Kristapa atnākot ciemiņi, Fricim patīkot izrādīties: es šeit esmu, bet neviens mani nevar aiztikt! «Pret ciemiņiem viņš izturas neitrāli. Ja neievēro, viņš palēkā apkārt. Ja arī tad uzmanību nepievērš, tad sāk gar kājām lēkāt. Bet, ja uzmanību pievērš, - viss kārtībā!» novērojis Friča saimnieks.
Neesot grūti par mīļdzīvnieku rūpēties: jāatstāj ēdiens, kad dodas projām. Ja aktierim ar teātri viesizrādēs jābrauc, tad palūdzot, lai kaimiņi pieskata. Citreiz aizvedot pie kāda paziņas. Dienu bez saimnieka Fricis var izturēt, bet ilgāk ne - pa šiem gadiem laikam iemīļojis. «Man kādreiz ļoti patika zirgi, gribēju, lai man laukos būtu šis staltais dzīvnieks. Pagājušogad aizbraucu uz Stāmerienu, pie zirgiem, un sapratu, ka zirgs tomēr nav mans. Par to jārūpējas, jādodas izjādēs. Suns prasa uzmanību, taču zirgs prasa vēl lielāku. Gandrīz vai 24 stundas. Tas nozīmē savu dzīvi pakārtot zirgam,» domā aktieris.
Vaicāju, kāda ir aktiera attieksme pret dzīvnieku patversmēm. «Protams, ir labi, ka tagad ir patversmes, kas viņiem kaut uz laiku dod pajumti un rūpējas. Taču slikti, ka tādas vajadzīgas. Daudzi paņem dzīvnieku un neapzinās, ka tās būs attiecības uz ļoti ilgu laiku un būs jārūpējas. Ja apnīk un, piemēram, suns tiek piesiets mežā pie koka un atstāts, tas ir prātam neaptverams,» šausminās aktieris. Viņa vēlējums citiem dzīvnieku turētājiem: «Lai saimniekiem pret savu mīļdzīvnieku būtu tāda pati mīlestība, kāda ir dzīvniekam pret viņu! Ja tā būs abpusēja, tad viss kārtībā, jo mīlestība pret dzīvnieku iemāca būt labsirdīgam.».