Nekrītot panikā, sievietēm jāpatur prātā doma par olnīcu vēzi.
«Ja bez acīmredzama iemesla parādās sūdzības, kas šķietami saistītas ar gremošanas traktu - spiedoša sajūta vēdera augšdaļā, izmainīta vēdera izeja, sajūta, ka apēstais netiek sagremots, un jo sevišķi - ja vēders sācis palielināties, pirmais diagnostikas uzdevums ir izslēgt ļaundabīgas olnīcu slimības un tikai pēc tam var pievērsties citiem cēloņiem, piemēram, aknu slimībām vai sirds mazspējai,» uzskata RAKUS stacionāra Latvijas Onkoloģijas centrs onkoloģijas ginekologs Androniks Mitiļdžans.
«Olnīcu vēzim nav raksturīgas sūdzības, kas parasti liecina par ginekoloģiskām problēmām, piemēram, asiņošana vai sāpes vēdera lejasdaļā, un tas ir viens no cēloņiem, kādēļ slimību atklāj jau 3.-4. stadijā. Otrs cēlonis ir olnīcu vēža strauji progresējošā gaita. Pasaules statistikas dati rāda, ka 60-75% no olnīcu vēža pacientēm pirmoreiz vēršas pēc palīdzības jau ielaistā slimības stadijā.»
- Pie kāda ārsta sievietes ar šiem simptomiem iet?
- Parasti vēršas pie primārās aprūpes ārstiem - ģimenes ārsta vai ginekologa. Ir svarīgi, lai viņi maksimāli ātri saprastu iespējamo diagnozi un pareizi novirzītu pacientes. Visbiežākais cēlonis tam, ka vēdera dobumā krājas šķidrums, ir ļaundabīga olnīcu slimība, bet gadās, ka ģimenes ārsti vispirms nosūta uz dažādiem kuņģa un zarnu trakta izmeklējumiem. Bieži neatliekamā palīdzība šādu pacienti nogādā slimnīcā ar sūdzībām par akūtām gastroenteroloģiskām problēmām, viņa nonāk attiecīga profila nodaļā, un tikai tad tiek nozīmēta onkologa konsultācija un atklājas īstā diagnoze.
- Kāda ir diagnostika, ja pacientei ir minētie simptomi?
- Vispirms vajadzīga sonoskopija - gan ginekoloģiska, gan vēdera dobuma orgāniem. Protams, nedrīkst izslēgt arī parastu ginekoloģisko apskati un asins analīzes audzēju marķieru CA125 vai HE4 noteikšanai. Vēlīnās stadijās, kad jau ir sūdzības, praktiski vienmēr šie rādītāji ir paaugstināti.
- Vai šīs analīzes varētu izmantot arī olnīcu vēža skrīningam?
- Diemžēl nē. Pasaulē notikuši lieli un nopietni pētījumi, kas liecina, ka ne regulāra sonoskopija riska grupu sievietēm, ne regulārs onkomarķieru monitorings nedod iespēju agrīni diagnosticēt šo slimību.
- Kādām vecuma grupām olnīcu vēzis ir raksturīgs?
- Saslimt var jebkurā dzīves posmā, bet statistika liecina, ka pārsvarā ar to slimo pēc 40 gadu vecuma, vidēji visbiežāk slimība sastopama vecuma grupā no 55 līdz 64 gadiem, bet visnelabvēlīgāk tā beidzas 75-84 gados, kad organismu jau novājinājušas blakusslimības, kuru dēļ nevar veikt radikālu operāciju un ķīmijterapiju. Jaunām sievietēm slimības gaita ir daudz agresīvāka, jo visi bioloģiskie procesi organismā notiek aktīvāk.
- Vai olnīcu vēža risku ietekmē ģenētiski faktori?
- Saslimšanas risku palielina noteiktas mutācijas gēnos BRCA1 un BRCA2, ko iespējams atklāt ar DNS analīžu palīdzību. Sievietēm, kurām ģimenē bijuši krūts vēža vai olnīcu vēža gadījumi, vēlama ārsta ģenētiķa konsultācija.
- Dzirdēts ieteikums olnīcas izoperēt, lai mazinātu vēža risku - vai tas var palīdzēt?
- Saskaņā ar dažu zinātnisku avotu datiem, abpusēja olnīcu un olvadu izņemšana sievietēm ar gēnu mutāciju samazina risku saslimt ar olnīcu vēzi līdz pat 90%.
- Kādi citi faktori ietekmē olnīcu vēža risku?
- Lielākie riska faktori: tikai vienas dzemdības vai neauglība, kā arī bieža saskare ar talku. Agrīna mēnešreižu sākšanās un vēlīna menopauze (pēc 55 gadu vecuma) arī ir riska faktori. Pēdējā laikā pierādīts, ka liekais svars un aptaukošanās var veicināt ne tikai olnīcu vēža, bet arī citu vēža veidu attīstību. Baltādainās sievietes slimo ar olnīcu vēzi 1,5 reizes biežāk nekā afrikāņu izcelsmes sievietes. Ir arī līdz galam nenoskaidroti faktori. Piemēram, Japānā sievietes retāk slimo ar olnīcu vēzi nekā ASV vai Lielbritānijā, bet to japāņu sieviešu vidū, kuras pārceļas uz pastāvīgu dzīvi ASV, krietni pieaug olnīcu vēža gadījumu skaits, acīmredzot tam ir saistība ar dzīvesveidu.
Olnīcu vēža risku samazina ilgstoša (vismaz 5 gadu) hormonālās kontracepcijas lietošana. Ir dati arī par to, ka risks mazinājies sievietēm, kuras izmantojušas olvadu ligāciju («nosiešanu»).
Un jārunā arī par to, ka daudzas sievietes, pat sajūtot slimības simptomus, nav vērīgas pret sevi - viņas sagaida, kamēr vairs nevar elpot un staigāt, un tad sauc ātro palīdzību.
- Kāda ir olnīcu vēža ārstēšana?
- Šeit jādala pacientes divās grupās - ar agrīnām un ar vēlīnām slimības stadijām. Agrīnās stadijās ginekologam jāizvērtē sonoskopiskā aina kontekstā ar ginekoloģiskās apskates rezultātiem un CA125 līmeni, lai pēc speciālas skalas aprēķinātu t.s. malignizācijas riska indeksu. Ja indekss pārsniedz 200 vienības, tad tas nozīmē, ka veidojums olnīcā varētu būt ļaundabīgs un paciente jāsūta pie onkoginekologa, kurš ne tikai veic operāciju, bet tās laikā izdara ļoti precīzu un rūpīgu revīziju gan iegurņa orgānos, gan arī visās vēdera dobuma daļās, paņemot biopsiju - audu paraugus izpētei. Ielaista olnīcu vēža gadījumā pacientes tūlīt jāsūta pie onkoginekologa. Lielākajai daļai vajadzīgas ļoti plaša apjoma operācijas, tādēļ jāizvērtē, vai sievietei nav nopietnu blakusslimību, kuru dēļ viņa varētu operāciju neizturēt. Galvenais mērķis ir izoperēt visus vizuāli konstatējamos audzēja perēkļus. Ja ir metastāzes dažādos orgānos, nākas izņemt, piemēram, daļu no tievās vai resnās zarnas, daļu no aknām, reizēm arī liesu vai aizkuņģa dziedzera daļu, vēderplēves fragmentus, kā arī masīvi izņemt limfmezglus. Protams, ķirurgs ir spiests izoperēt arī sieviešu dzimumorgānus - dzemdi un olnīcas. Pēc tam seko ķīmijterapija, 70-80% gadījumu mēs varam panākt pilnīgu izārstēšanos uz kādu laiku, un, jo veiksmīgāk ir izdarīta operācija, jo ilgāk ir no slimības brīvais laika intervāls.
- Vai olnīcu vēža pacientēm Latvijā pieejamas tādas pašas zāles un ārstēšanas metodes kā citur Eiropā? Piemēram, medijos vairākkārt bijusi runa par to, ka valsts nekompensē mērķterapijas preparātu - angioģenēzes inhibitoru, kas novājina audzēju, jo kavē audzēja asinsvadu attīstību un saskaņā ar vadlīnijām pievienojams ķīmijterapijai pacientēm, kurām šis audzējs ir 3.-4. stadijā ar augstu risku...
- Šis samērā jaunas paaudzes preparāts ES licencēts un ieteikts arī olnīcu vēža gadījumā paralēli ķīmijterapijai. Par tā lietderību lemj ārsts, galvenokārt ķīmijterapeits, kurš nopietni izvērtē pacientes situāciju. Kompensējamo zāļu sarakstā tas joprojām nav ietverts.
Diemžēl Latvijā atšķirībā no Lietuvas un Igaunijas nav pieejama arī viena no mūsdienīgajām olnīcu vēža ārstēšanas metodēm - intraperitoneālā hipertermiskā ķīmijterapija - kad operācijas laikā pēc pilnā apjoma audzēju izņemšanas vēdera dobumā ievada līdz noteiktai temperatūrai sasildītu ķīmijterapijas preparātu. Ir daudz zinātnisku rakstu, kas pierāda, ka tāda terapija ir daudz efektīvāka nekā tad, ja veic tikai intravenozo ķīmijterapiju. Metodes ieviešana prasa gan ārstu sagatavošanu, gan nopietnu aparatūru.
- Kāda ir dzīves kvalitāte pēc olnīcu vēža ārstēšanas?
- Viss ir atkarīgs no operācijas apjoma. Ir situācijas, kad esam spiesti izņemt visu resno zarnu un veikt kolostomiju - izveidot vēdera sienā mākslīgu tievās vai resnās zarnas izvadu - stomu, caur kuru izkārnījumi tiek izvadīti speciālā maisiņā. Izmantojot speciālos higiēnas piederumus un pareizi kopjot stomu, dzīves kvalitāte nav stipri traucēta. Protams, paciente jābrīdina, ka tāda varbūtība pastāv, bet jāsaprot - ja tas var izārstēt no vēža un krietni pagarināt dzīvildzi, tādai operācijai jāpiekrīt.