«Esmu pārliecināta par kvalitāti, un man tā ir ļoti svarīga. Bet par gaumi – par to var strīdēties,» apgalvo modes dizainere Elīna Vanaga, modes zīmola Deeply Personal radītāja.
Septembra beigās Elīna brauks prezentēt savu zīmolu Milānas izstādē Super, oktobrī dosies uz modes nedēļu Šanhajā, bet no 2017. gada pavasara/vasaras kolekcijas Deeply Personal apģērbu ražos Itālijā.
Sarunā ar Māju dizainere pastāsta par saviem pirmajiem soļiem modes industrijā un stingro nostāju, ka mode ir bizness, nevis hobijs.
Gribēja šūt
Pirmā interese par apģērbu un tā veidošanu Elīnai radās jau bērnudārzā.
«Kā daudzām meitenēm, arī man bija papīra lelles un patika tām zīmēt kleitas,» viņa atminas un stāsta, ka, pabeidzot bērnudārzu, mazajiem absolventiem dalīja diplomus, kuros bija ierakstīta viņu pašu izvēlētā nākotnes profesija. Elīnai tā bija šuvēja, modes dizainere.
«Pirmās atmiņas par audumiem ir no bērnības. Manas vecvecmammas labākā draudzene bija aizbraukusi uz Ameriku un sūtīja drēbes viņai un manam tēvam, jo viņš auga kopā ar vecmammu,» Elīna stāsta. «Vecvecmammai bija plūmju violets samta audums ar dūmakainiem tirkīza ziliem ornamentiem. Kad mācījos 2. klasē, man no šī auduma uzšuva svārkus.» Viņa spilgti atminas epizodi, kad Ziemassvētkos bija uzvilkusi šos svārkus un pirmo reizi izjuta sajūsmu par to, cik skaists var būt apģērbs.
Un tā iesākās Elīnas gaitas modes industrijā - ar papīra lellēm, no Amerikas sūtītām drēbēm, kādas padomju laikos nebija nevienam citam, un ar vecvecmammas Singer šujmašīnu. Kad Elīnai bija 12 gadu, tētis viņai uzdāvināja pašai savu šujmašīnu, un meitene apmeklēja šūšanas nodarbības pulciņus; staigāja pašas darinātās drēbēs. Džinsu soma, kas darināta no džinsu biksēm, un T krekli ar pašas veidotām aplikācijām - piešūtu ādas puķi vai krāsainām podziņām - bija tikai neliela daļa no meitenes radošās izpausmes. «Visa mana apzinātā un neapzinātā bērnība pagāja ar domu, ka man patīk un interesē mode,» viņa secinājusi.
Kad jauniete pabeidza vidusskolu, bija pienācis laiks pieņemt lēmumu, ko darīt tālāk. «Es pazaudējos. Bija spiediens no apkārtējiem, ka jādomā, kā nopelnīt naudu, lai izdzīvotu. Tolaik modi neuzskatīja par opciju. Tā nebija ne industrija, ne bizness, ne nozare ar reālu darbavietu. Aizgāju mācīties starptautisko politiku, lai gan vēlāk sapratu, ka tā mani neinteresē. Tāpēc studijas nomainīju un izvēlējos mārketingu, par ko tagad esmu priecīga, jo zināšanas noderējušas elementārās lietās - zīmola izveidošanā un tā pozicionēšanā, cenu veidošanā. Lietās, kuras Mākslas akadēmijā nemāca.»
Ne hobija līmenī
Elīna piecus gadus strādāja mārketinga daļā festivāla Positivus komandā; pirms tam - Liepājas domē. «Bet, kad piedzima bērni, sapratu, ka gribu darīt to, kas patīk. Jo bērni ir jauna dzīves sastāvdaļa, kura ieņem vēl vienu lomu. Ja nedari to, kas ir tuvs sirdij, pazūdi,» domā dizainere.
«Nevarēju vairs pastrādāt citiem. Gribēju būt kopā ar bērniem. Sāku meklēt variantus, bet man bija grūti izdomāt, kā veidot biznesu. Negribēju vienkārši šūt, bet darboties nopietnākā līmenī. Gadu gaitā, daudz lasot par modes biznesu un modes zīmolu pozicionēšanu, jutu, ka puzle vienā brīdī saliekas un lietas sāk notikt.»
Tagad viņa teic - modes bizness nav viegls. Ir grūti. «Man reiz jautāja, cik sezonas plānoju radīt. Atklāti atbildēju, ka nevaru ar to nenodarboties, tāpēc man nav sezonu plāna. Ja neizdosies tagadējais projekts, būs kaut kas cits, bet jebkurā gadījumā saistīts ar modi.»
Elīna saka - vienā brīdī saprata, ka savu sapni vairs nevar atlikt. «Bija grūti sev atzīt, ka gribu nodarboties ar modes biznesu nopietni, nevis kā bērnībā - hobija līmenī. Kad sāku strādāt, manuprāt, ģimenei bija grūti to pieņemt. Bet, kad aizbraucu uz vienu, otru un trešo izstādi un saņēmu par savu darbu atsauksmes, ka saprotu, ko daru, arī apkārtējie sāka novērtēt un saprast, ka tas nav joks.» Elīna atzīmē, ka līdzīga attieksme nav novērojama tikai modes industrijā. «Kad strādāju koncertu aģentūrā, saskāros, ka arī ārzemēs grupas no sākuma iegūst atbalstu citviet, nevis mājās.»
Pašmāju auditorija zīmola vārdu pirmo reizi izdzirdēja Riga Fashion Week laikā. Lai gan iepriekš piedalīšanos neapsvēra, modes nozares kolēģu stilistu Olgas Kolotovas un Jūlijas Verbickas pamudināta, viņa pēdējā pieteikšanās dienā uzrunāja Jeļenu Strahovu un ieguva zaļo gaismu sevis prezentēšanai. Risks vainagojās ar panākumiem un balvu kā labākā debija.
«Piedalīšanās bija pamudinājums, ka jācīnās tālāk,» sava zīmola dibinātāja nosaka.
Made in Italy
«Pētot citu modes zīmolu darbību, mani iedrošināja, ka tos veidojuši cilvēki, kuri nav mācījušies dizainu. Gāju kursos Londonas modes koledžā, un pasniedzēja man teica - tu vai nu esi dizainers, vai neesi, to nevari iemācīties. Viņas teiktais mani iedrošināja. Pasniedzēja ieteica darīt, nevis mācīties, ja vien neizjūtu iekšējo vajadzību,» Deeply Personal radītāja pastāsta pārsteidzošāko lietu, ar ko saskārās, sākot darboties modes biznesā.
Deeply Personal aktīvi darbojas gandrīz gadu, bet jau guvis Āzijas tirgus interesi. Tas licis pieņemt lēmumu - no 2017. gada pavasara/vasaras kolekcijas Āzijas veikaliem zīmolu pozicionēt kā Made in Italy.
«Bāzes centrs joprojām būs Latvijā, bet Āzijas tirgum ražosim Itālijā. Kad par saviem nodomiem pastāstīju kādam cilvēkam, man teica, ka latvieši man to nepiedos. Tomēr man ir jādomā par biznesu, nevis par latviešiem. Pati esmu bijusi aizspriedumaina, bet apzināti esmu mainījusies, tāpēc saprotu, ka ir lietas, kuras ir tikai mana darīšana. Tostarp manas izglītības jautājums. Es daru pa savam, un, ja kādam nepatīk, nav jāseko zīmola darbībai vai jāiegādājas tā produkti. Bet varbūt kādu citu tieši tas uzrunās un būs iemesls, kādēļ kļūt par zīmola klientu.»
Līdzīga nostāja Elīnai ir attiecībā uz gaidāmajām pārmaiņām. Kamēr viens saka, ka latvieši nepiedos, dizainerei jādomā biznesa kategorijās. «Ja gribu pārdot tikai Latvijas tirgum, man jābrauc uz Kalnciema tirdziņu, Piena svētkiem, uz Positivus un visiem pārējiem tirdziņiem pēc kārtas. Bet es to nevēlos. Gribu domāt par biznesu, tāpēc jāskatās uz lielāku bildi. Vai man izdosies, tad redzēs.»
Sava zīmola radītāja nenoliedz, ka Latvijā ir laba izstrādājumu kvalitāte, taču jāpieņem realitāte - ir veikali, kuros pieņem tikai Itālijā ražotu preci. Un šāds tirgus ir Elīnas mērķis, jo viņi ir izrādījuši interesi.
Dizainere ir patīkamās satraukuma gaidās, jo, mēnesi pavadījusi Itālijā, pieņēmusi viņu dzīves ritmu un dažas lietas aizguvusi sev.
«Viņi ar cieņu izturas pret savu dzīves ritmu. Ja ir pusdienlaiks, viņi to izbauda un neuzskata, ka 15 minūtēs ātri jāpaēd, kā to dara daudzi no mums. Mēs jūtamies kā varoņi, ja visu dienu esam strādājuši un neesam paspējuši paēst. Bet ar ko tur lepoties? Tādējādi produktivitāte tikai zūd. Tāpēc tagad katru dienu apzināti veltu vienu stundu pusdienām un esmu sapratusi, ka man šī atpūtas stunda palīdz, jo pēc tam esmu atkal priecīga un gatava strādāt. Latviešu pārlieku lielais stress ir neveselīgs. Tāpēc man ir pozitīva sajūta par gaidāmajām pārmaiņām,» pārliecināta Elīna, kura apgalvo, ka nebaidās par savas identitātes zaudēšanu, kas būtu saistīta ar pieņemto lēmumu.
Vairāk par vienu kleitu
Apģērbu radīšana savam zīmolam Elīnai nenozīmē tikai biznesa plānu. Tā ir arī savu iekšējo izjūtu izpaušana.
«Dizainers ir mākslinieks, un iekšējā pasaule ir jūtīga. Vienmēr ir satraukums - apkārtējie pieņems vai nepieņems, patiks vai nepatiks. Tagad šīs lietas uztveru mierīgāk, jo sapratu, ka var būt abējādi,» saka Elīna un piebilst, ka, par spīti vēlmei izpaust savu iekšējo lietu kārtību, pamata bāzei tomēr jābūt tendētai uz biznesu.
«Ir jāsaprot, ko dari, jo līmenī, kādā darbojos es, nevar notikt tikai iekšējo lietu izpaušana. Man ir atbildība, man ir darbinieki. Es nedomāju, ka jāuzšuj viena kleita. Ja tā domātu, nekur netiktu. Ir jābūt plānam un jāseko līdzi skaitļiem.»
Kā dizainere Elīna ir krustcelēs - no vienas puses, ir pragmatiskā domāšana, kurā jādomā par izaugsmi un racionālu plānu, bet, no otras, šī jūtīgā un vienmēr līdz galam nepārliecinātā puse, kura nav droša, kā cilvēki uztvers viņas radīto. Bet dizainere atzīst: «Ja pašam patīk, tad ir vēl 100, kuriem arī patiks. Un būs, protams, 300, kuriem nepatiks. Bet ar 100 pietiek, jo jābūt nenobriedušai personībai vai nenobriedušai iekšējai pasaulei, lai šķistu, ka ar to nav gana.»
Elīna saprot, ka visiem izpatikt nav iespējams, un sauc sevi par tipisku dizaineri. «Neesmu konceptuālā māksliniece. Varu uzšūt dažādas drēbes, sākot no sievišķīgām kleitām līdz vīrišķīgiem piegriezumiem. Pasniedzējs Itālijā to novēroja un teica, ka manas daudzās idejas ir gan labi, gan slikti.»
Lai gan ir dažādība un spēja variēt ar audumiem un piegrieztnēm, Elīna noteikusi sev mērķi, kādai auditorijai rada tērpus. «Modē orientētai biznesa vai karjeras sievietei, kurai ir ģimene un kreatīva iekšējā pasaule. Tādai, kas pa dienu ir darbā, bet vakarā uzvelk kedas un ar to pašu kleitu skrien uz bērnudārzu vai uzauj augstpapēžu kurpes un dodas uz pieņemšanu.»
Elīnai bija viegli izdomāt zīmola konceptu, jo pati ietilpst minētajā kategorijā. «Man patīk augstpapēžu kurpes. Bet man ir divi puikas, kas pieprasa aktīvu dzīvesveidu. Viņi ir no tiem bērniem, kas negrib no bērnudārza iet mājās, tāpēc nereti sēžu spēļu laukumā līdz bērnudārza aizvēršanai un atpūšos vai, ja esmu uzvilkusi kedas, ar bērniem laukumā uzspēlēju futbolu. Un tas nekas, ja man ir kleita.».
