«Rakstīšana ir viens no veidiem, kā es domāju un komunicēju ar pasauli jau no agras bērnības,» saka rakstniece Ieva Melgalve.
Ieva rakstīšanai nopietni pievērsās no 12 gadu vecuma, bet bērnībā izmantoja mammas prozaiķes Valdas Melgalves sniegto iespēju izpausties pie rakstāmmašīnas.
Tagad Ieva atzīst, ka nodarbi izvēlējās, jo jau kopš mazotnes bija vienīgais, ko pazina, un esošā vide to radīja kā dabisku un likumsakarīgu iznākumu.
Joprojām pārsteigums
Kādas ir pirmās bērnības atmiņas, kas saistītas ar rakstīšanu? «Spilgts moments bija, kad pirmo reizi no rakstāmmašīnas izvilku lapu ar stāstu, kas droši vien bija briesmīgs, par sunīšiem un kaķīšiem. Bet tas bija mirklis, kad sapratu, ka esmu uzrakstījusi ko tādu, ko es pati uzskatu par gatavu. Un tas, manuprāt, ir svarīgi. Jo rakstīt ir vienkārši. Sarežģīti ir savilkt kopā notikumus un visu noslēgt. Man aizvien ir liels pārsteigums, ka man izdodas pabeigt [stāstu], kas ir apaļš,» stāsta Ieva un domā, ka noslēgt savus darbus un padarīt to par vienu veselumu ir treniņa jautājums.
Turpinājumā viņa pastāsta novērojumus: «Jaunie autori un iesācēji vienā darbā grib salikt maksimāli daudz dažādu ideju un tēlu, kā rezultātā visa kļūst pārlieku daudz un viņi netiek galā ar materiālu. Tāpēc viens no trikiem ir vidusdaļā nelikt jaunas lietas, bet uzdot jautājumus par jau zināmo.»
Turpat Ieva apgalvo, ka šis triks nav vienkāršs, jo pats rakstnieks jau līdz darba vidum ir iepazinis savu tēlu. «Manos darbos galvenie varoņi ne vienmēr ir patīkami tēli, tāpēc man negribas līst viņos dziļāk. Vēl jo vairāk to negribu darīt, ja tēls ir patīkams, jo es zinu, - ja rakšos dziļāk, atradīšu tārpus. Bet tieši tas literatūrā ir interesantākais.»
Pēc Ievas domām, vēl viena jauno autoru kļūda ir konkrētas auditorijas neuzrunāšana. Šā iemesla dēļ viņi baidās izvēlēties atsevišķu sižeta līniju, kā ievirzīt savu stāstu.
«Paiet ilgs laiks, līdz saprotu, ka nevaru uztaisīt vēstījumu, kas būtu universāls un kas derētu, patiktu un ietekmētu visus, ja šo vēstījumu netaisu konkrēti un precīzi. Cilvēkiem patīk abstrakcijas un pārāk daudz paskaidrot, bet tajā pašā laikā lasītājs lasa nevis tādēļ, lai dabūtu ar karoti iebarotas atziņas, bet tādēļ, lai pats varētu izdomāt,» rakstniece uzskata.
Runāšanas nozīme
Arī Ieva reiz bija tikai zaļš asns rakstniecībā, kas, gadiem ejot, mācījās īsto pieeju un veidu, kā uzrunāt savu lasītāju. Daudz viņas attīstībā sniegusi skolēnu literārās jaunrades vasaras nometne Aicinājums.
Viņa stāsta, ka nodarbību laikā katru darbu apskatīja no daudzām pusēm un diskusijās piedalījās gan kritiķi, gan «cilvēki, kas vienkārši daudz runā par literatūru». Ieva stāsta: «Manā gadījumā tas bija Dainis Grīnvalds, kurš, manuprāt, izaudzinājis lielu daļu jauno latviešu rakstnieku. Viņš bija brīnišķīgs tieši ar to, ka ikvienā darbā spēja saskatīt unikālo un ļāva atrast pašiem savu ceļu, necenšoties iemācīt rakstīt vienā pareizajā veidā. Tas, manuprāt, ir labākais, ko cilvēks, kas māca literatūru, var sniegt.»
Ieva atzīst, ka profesionālajā attīstībā tieši runāšana un diskusijas palīdzēja tikpat daudz kā pati rakstīšana. «Protams, bez rakstīšanas iztikt nevar, bet, ja runā, par ko raksti, tas palīdz saprast pamatprincipus.»
Katru gadu uzrakstīt jaunu darbu vai melnrakstu - tāds ir pašas Ievas izvirzītais noteikums sev. «Šāds uzstādījums ir tāpēc, ka brīdī, kad sāc rakstīt, godīgi šķiet, ka ideja ir viegli uzrakstāma un ir lietas, ko gribas pateikt. Tad rakstīšana notiek daudz aizrautīgāk. Bet pienāk brīdis, kad kļūst grūti, - aizrauj citas lietas un vairs neraksti,» viņa stāsta un turpina. «Bet sevi jāpiespiež arī tad, kad nav viegli. Lai pabeigtu darbu, ir nepieciešama izturība, pacietība, apņēmība un zināma sevis piespiešana. Reizēm raksti darbus un jūti, ka kļūsti sliktāks un sliktāk izturies pret cilvēkiem tev apkārt. Reizēm domā, kāpēc raksti, ja tajā laikā varētu strādāt algotu darbu vai varētu rūpēties par saviem bērniem. Prātā viss ir jāapstrādā, lai tiktu galā. Un viens no veidiem, kā to izdarīt, ir - esmu sev pateikusi, cik gada laikā man jāizdara. Un, ja neesmu to izdarījusi, man jādomā, kurā brīdī esmu sākusi spriest nepareizi un kā sadalu savu laiku.»
Starp profesionālu rakstnieku un cilvēku, kam patīk rakstīt savam priekam, kad ir ko teikt, atšķirības mērāmas iedvesmas kategorijā. Jo Ieva uzskata, ka profesionālam rakstniekam iedvesma ir vienība, ko var iegūt pēc apmēram 10 minūšu darba.
«Tā, ka piesēžos rakstīt, jo man ienāk prātā kāda brīnišķīga ideja, notiek tikai ar dzejoļiem. Daļēji tāpēc es tos ļoti sargāju un nepublicēju. Lai tas paliek rakstīšanas lauks, kurā darbojos prieka pēc, nesagaidot no sevis jaunu dzejoli ik mēnesi.»
Daudz dziļāka saruna
Pirms apmēram 10 gadiem Ieva uz laiku pameta rakstniecību un ilgi neķērās pie jaunu darbu radīšanas. «Tas bija pamatoti - man pašai vajadzēja saprast, ko es gribu un ko daru, bet šajā laikā bija dīvaina izjūta, ka laiks pazūd,» viņa dalās. «Savukārt, kad rakstu, es pieņemu, ka, pat ja šo tekstu pēc 15 gadiem neviens nelasīs, es pati pārlasot atcerēšos un sapratīšu notikumus un sevi vairāk nekā tad, ja būtu rakstījusi dienasgrāmatu. Jo, pārlasot vecus dienasgrāmatu ierakstus, saprotu, cik maz atspoguļots, kā esmu jutusies un kāds cilvēks biju, jo tolaik viss, kas ar mani notika, šķita pašsaprotami.»
Ieva turpina, ka pretējais notiek, kad viņa pārlasa savus iepriekšējos darbus. Pēc tiem Ieva atminas, kāda bijusi viņas pasaules uztvere teksta rakstīšanas brīdī. «Man ir tāds domāšanas veids, ka jebkuras manas izjūtas un idejas vieglāk izteikt caur tēlu, nekā uzrakstot abstraktu eseju. Ja rakstu abstrakti vai teorētiski, tad nostājos vienā pozīcijā, kuru aizstāvu, pat ja tobrīd neuzskatu, ka tā ir vienīgā pareizā. Bet, kad rakstu literatūru, ir citādi. Jebkura ideja ir diskutējama, pavēršama dažādās versijās un, manuprāt, pasaka vairāk par pašu domu,» viņa analizē sevi. «Es parādu, ka šī ir mana izjūta, mana doma un te ir simtiem implikāciju, kas no tās izriet, un jebkurš lasītājs var paņemt savējās un risināt tālāk un mēģināt ieraksties dziļāk. Tā ir daudz dziļāka saruna.»
Vaicāta, ko ar saviem darbiem vēlas pavēstīt lasītājiem, rakstniece atbild: «No intelektuālās puses diez vai man ir konkrēts vēstījums. Drīzāk stāsts ir par jautājumiem, ar kuriem es pabakstu cilvēkus. Man patīk domāt, un tas laikam atspoguļojas tekstā.»
Turpinot viņa stāsta, ka citādi ir ar emocionālās puses vēstījumu citiem. «Pusaudzes gados man pašai bija svarīgi, lai, izlasot grāmatu, saprotu, ka tas, kā esmu jutusies, nav nepareizi vai netipiski un ir citi, kas emocionāli bijuši tajā pašā vietā. It kā tobrīd savās emocijās esmu viena, bet rakstnieks un viņa varoņi savā ziņā ir vai vismaz bijuši turpat. Un no emocionālās puses man ir ļoti svarīgi pateikt cilvēkam, ka viņš nav viens tajā, kā jūtas. Šīs izjūtas ir cilvēciskas un svarīgas. Tās ir tik svarīgas, ka par tām var rakstīt grāmatas. Nevajag tās ignorēt vai nostumt maliņā kā nebūtiskas, jo ir pietiekami svarīgas, lai kāds cilvēks to būtu pierakstījis un publicējis. Ja jūties tā tagad, tad tas ir tieši tikpat svarīgi.»
Rakstniece nedomā, ka ir cilvēciskas jūtas, kas ir viegli definējamas. Savas pieredzes sasaiste ar cita pieredzi ir empātijas jautājums, un, pat ja otrs cilvēks jūtas radikāli atšķirīgi, ir iespējams viņu izprast. «Ja runāju ar cilvēku un viņš nevis apgalvo, ka zina, kā es jūtos, bet atbild, ka saprot, kā jūtos, tad man tas ir ļoti svarīgi,» viņa neslēpj. «Neviens cilvēks nejūtas precīzi kā manas grāmatas varoņi, un arī es pati nejūtos tāpat, bet tā ir atpazīstama melodija. Tas liek justies vienotam, bet ne vienādam.»
Pretestība zudusi
Ieva strādā ar jaunajiem rakstniekiem un novērojusi, ka viņi daudz labprātāk pieņem rakstniecības pamatprincipus nekā reiz viņa pati.
«Kad sāku rakstīt, bija maz cilvēku, kas man stāstīja par vispārīgajiem principiem, kā veidot raksturu, pasauli un sižetu,» viņa atminas. «Es uzrakstīju stāstu, un man pateica, kas tajā strādā vai nestrādā, kamēr pasaulē ārpus Padomju Savienības radītas daudz praktiskās teorijas kā rakstīt. Cilvēki to tagad pieņem ar mazāku pretestību nekā es savos 18. Ja man tolaik kāds pateiktu, ka ir principi, pēc kuriem rakstīt, man tie ir jāizpēta, un, ja ir kāds, kuru pārkāpju, tad lai zinu, kādēļ, es būtu sašūmējusies. Mana pirmā grāmata [Bezzaudējumu punkts] bija pierādījums, ka nekādu principu nav, un es varu par principu paņemt jebko, uzrakstīt tekstu, un tas strādās. Bet tagad cilvēki šo racionālo pusi pieņem daudz labprātāk.»
Ieva noliedz, ka šo zināšanu un teorijas apguves dēļ raksti kļūst vienveidīgi. «Man patīk izjūta, ka cilvēks zinājis, ko viņš dara. Par mūsdienu literatūru, gan par grāmatām, kuras man patīk, gan tām, kuras ne, es varu teikt, ka lielākā daļa autoru zinājuši, ko viņi dara, un ir domājuši, kā raksta un kā veido stāstu. Reizēm nepiekrītu viņiem un man gribas strīdēties, ka tā nedrīkst, bet, rakstot recenzijas, man nav izjūtas, ka pateikšu autoram ko tādu, par ko viņš agrāk nebūtu domājis. Tā ir laba sajūta, ka cilvēki nemaldās pa tumšiem labirintiem un nešauj mērķī, to neredzot.»
Ieva uzteic, ka pēdējā laikā lasāma laba pašmāju autoru literatūra. Ir beidzies laiks, kad latviešu darbus novērtēja tikai patriotisma dēļ.
Kā labākos no nesenākajiem darbiem Ieva min divus, lai gan apgalvo, ka varētu saukt vēl un vēl. Pirmais ir Ingas Gailes Stikli. «Tas nav tikai brīnišķīgs romāns. Kā viņa raksta un izturas pret saviem varoņiem un lasītāju, cik ļoti viņa uzticas, ka lasītājs sapratīs un nenosodīs, ir svarīgs pagrieziena punkts latviešu literatūrā. Esam pieraduši, ka autors skaidri norāda, kas ir labais un sliktais, kas pareizi, bet kas aplami, kamēr Stiklos ir daudz aplamību un nepareizā, taču autore primāri vēlas empatizēt ar daudziem cilvēkiem, pat tādiem, kas viņai cilvēciski nepatīk,» viņa pamato savu izvēli un nosauc otru darbu - Svena Kuzmina Pilsētas šamaņi. «Tas ir viens no manifestīgākajiem darbiem un grāmata, ko izlasīt un ilgi domāt.»
Rakstniece, kas gatavo recenzijas par citu autoru darbiem, apgalvo, ka vēlas, lai lasītājs izlasa viņas aplūkoto grāmatu arī tad, ja recenzijas no viņas puses bijusi neganta. «Tātad darbs ir lasīšanas un apdomāšanas vērts,» viņa pamato.
Rakstot recenzijas, darbu autori Ievai ir otrajā vietā, lai gan viņas pašmērķis nekad nav uzrakstīt ko tādu, lai viņi noliktu spalvu un nekad vairs nerakstītu. Ievai primārais ir recenzijas lasītājs - topošais vai kāds, kurš ir izlasījis konkrēto darbu, bet nav sapratis, kas ar to domāts. «Man ir svarīgi pateikt, kas man likās labi, un, ja viņam kaut kas šķita jocīgi, mulsinoši vai dumji, tad nekas, jo - man arī.»
