Īpaša sava novada piederības izjūta caurstrāvo alsundzniekus. Viņiem ir tāds tautastērps kā nevienam mūsu zemē, un ir tradicionāli ēdieni, kurus tā pa īstam prot pagatavot tikai Alsungas suiti.
Alsungas pils ir sena. Vieni vēsturnieki teic, ka tā ir celta 12. gadsimtā, citi - ka 14. gadsimtā.
«Pili tikai tad sāka izmantot, kad pārgāja grāfu Šverinu īpašumā. Alsungas vēsture ir cieši saistīta ar šo grāfu dzimtu. Taču, kad pilī beidza saimniekot Livonijas ordenis, tā laika Kurzemes hercogs Ketlers izlēņoja šo muižu savam padomniekam Kanicam. Vēsture gan klusē, kāpēc grāfs Kanics nepatur šo pili sev un tā nonāk grāfu Šverinu dzimtai,» par pils noslēpumiem stāsta Alsungas pagasta pils un muzeja vadītāja Inga Bredovska un norāda, ka Šverinu dzimta šeit saimniekojusi ļoti ilgu laiku, un tad pils tika pārbūvēta, modernizēta, pielāgota dzīvošanai. Šverini bija pietiekami turīgi, lai veiktu šos remontdarbus. «Pētnieki laika gaitā atklājuši, kādi zīmējumi bijuši uz sienām, ir pat tapetes izmantotas. Vecākais atrastais krāsojums ir no 1840. gada, un tas tapis vēl Šverinu laikā, kad dzimta pili rekonstruējusi,» šādu senu faktu zina pavēstīt Inga. Šverini vēlāk bankrotējuši, un pēdējam pils īpašniekam to nācās pārdot Kurzemes hercogam Bīronam. Arī viņš ēku esot pārbūvējis, par ko liecina tā laika krāsojumi, tomēr ziņas par šo vēstures posmu ir skopas.
«Daudz vairāk zināms par Šverinu dzimtas devumu Alsungai. Viņi šai novadā ieviesuši katoļticību, un, pateicoties Šveriniem, alsundznieku tautastērps ir tāds, kāds tas saglabājies līdz mūsdienām,» stāsta Inga Bredovska. «Jēkaba fon Šverina dēls Johans Ulrihs, tautā saukts par Sviriņu, dzīvojot Viļņā un kalpojot Polijas karaspēkā par virsnieku (viņš bija karaļa kavalērijas eskadrona komandieris), galma ballē iepazinās ar skaisto polieti Barbaru Konarsku. Pirms kāzām 1623. gadā Johans Ulrihs fon Šverins pieņēma katoļticību - tāds bija līgavas vecāku nosacījums laulībām. Tā kā Johana Ulriha tēvs Jēkabs tam nepiekrita, pēc kāzām jaunais pāris apmetās uz dzīvi Barbaras vecāku grāfu Konarsku muižā - Gentiliski, un, dzīvojot Polijā, katolicisms kļuva par Šverinu dzimtas atvases īsteno pārliecību. Kad beidzot pēc daudziem gadiem Šverins jaunākais atgriezās Alsungā, katoļticībā bija jāpāriet arī vietējiem zemniekiem. Šverina māte gan baznīcā nolādējusi dēlu par to, ka viņš ar varu visus piespiedis kļūt par katoļiem,» stāstu turpina Inga Bredovska un piebilst, ka laikam jau tas lāsts piepildījies, jo pēdējais mantinieks, kurš dzīvojis Alsungas pilī, bijis bez pēcnācējiem un nolaidis īpašumu līdz kliņķim, naudas viņam nebija.
Suitu «sala»
Lai atšķirtu katoļus no luterāņiem, grāfs esot saviem zemniekiem licis vilkt īpašas uniformas un apģērbu, kura elementi līdz mūsu dienām saglabājušies suitu tautastērpā. Sievietēm bijis jāvalkā spilgti sarkanzaļzili, plati un krokoti brunči, bet vīriešiem pelēki kamzoļi ar divām pogu rindām. Katoļiem tika dotas arī dažādas privilēģijas. Piemēram, katolis uz Šverina zemes varēja negriezt ceļu pretī braucošajam luterāņa pajūgam un pat grūst to grāvī. Bija atļauts arī luterāņus pie katras izdevības iekaustīt. Gan Johans Ulrihs, gan vēlāk viņa sieva Barbara dāvināja katoļu baznīcai zemi.
Tautastērps ir unikāla kultūras zīme, kas dod iespēju ieskatīties suitu vēsturē, tradīcijās un sadzīvē. Var teikt, ka suitu tautastērps savulaik tapis pēc poļu modes. «Citur tā neposās. Katoļticīgajiem Alsungā bija arī savas privilēģijas. Ja biji katoļticīgs, tad varēji braukt pa ceļa vidu, ja nebiji - vajadzēja braukt pa ceļa malu vai pat grāvi,» atklāj Inga Bredovska. Var teikt, ka, pateicoties grāfu Šverinu dzimtai, suitus kā nelielu katoļu salu luteriskajā Kurzemē tagad pazīst ne tikai Latvijā, bet arī citur pasaulē. Suiti lepojas ar savām paaudzēs pārmantotajām tradīcijām, kur savijies tautas kultūras un kristīgais mantojums, veidojot unikālu kultūrtelpu, kas iekļauta UNESCO neatliekami glābjamo pasaules nemateriālās kultūras mantojuma vērtību sarakstā. Suitus raksturo lepnums par piederību savam novadam, pašcieņas piepildītā izturēšanās un krāšņais tautastērps, kurš nereti glabāts pat vairāk nekā gadsimtu - daudzām alsundzniecēm ir tērpi, kuri piederējuši pat piecām paaudzēm.
Suitiem ir sava valoda - īpašā izloksne. Suitos sieviešu tradicionālajā dziedāšanā saglabātas īpatnības, kas saistītas ar garo skaņu ē vai o vilkšanu, ko pasaules etnomuzikologi atpazīst kā burdonu. Suiti - tās ir 52 813 pierakstītas tautasdziesmas folkloras fondos, gadsimtus pārdzīvojušas kāzu tradīcijas, tas ir īpatnējais raksturs ar zināmu neuzticību, skarbumu vai pat aizdomām pret ienācējiem un īstu uzticību pret tiem, kas kļuvuši savējie. Īstens suits nelokās līdzi visiem vējiem - varbūt tādēļ viņus dažkārt uzskata par stūrgalvīgākajiem un konservatīvākajiem starp Kurzemes ļaudīm.
Lietas aiziet zudībā
Alsungas baznīca celta 1625. gadā.
Iepriekš šajā vietā atradusies luterāņu baznīca, bet, kad novads pārgāja katoļticībā, grāfs Šverins licis dievnamu pārbūvēt, un baznīca ieguvusi krustveida formu. Baznīcā ir trīs altāri.
Kā radies suitu vārds? Arī par to zina stāstīt Inga Bredovska: «Grāfam Šverinam vajadzēja savu svītu - tieši ar šo vārdu saista apzīmējuma suiti izcelšanos.» Pastāv arī versija par vietvārdiem. Taču vietējiem labāk patīkot pirmais skaidrojums - zemnieki, savulaik saukti par Šverina svītu, ar laiku kļuva lepni par savu katolisko identitāti un piederību suitiem.
Vēlākais Alsungas īpašnieks, Kurzemes hercogs Ernests Johans Bīrons, pili tikai iegādājies īpašumā, bet pats tajā neesot dzīvojis. Viņš ēku izīrējis. Bīrona laikā pils dienvidu korpuss sadalīts mazākos dzīvokļos - kā īres nams. Pēc Bīrona pils pārgāja cariskās Krievijas īpašumā - tā tika atpirkta par 20 000 dukātu. «Krievijas laikā pils tiek izīrēta apmēram uz 12 gadiem vienam cilvēkam. Ar īrnieku ienākšanu pazūd visa godība - nav saglabājušās ne krāsnis, ne kamīni. Ja ir daudz īpašnieku, atbildības nav. Neskaitāmas lietas aizgājušas nebūtībā,» skumji nosaka Inga Bredovska un piebilst, ka Alsungas pils vērtība noteikti ir 18.-19. gadsimta grīdas, sijas un durvis - seno laiku liecinieces, kādas citviet aizgājušas zudībā. «Pats pirmais logs ir atvests no restaurācijas, un tam ir saglabājušies ļoti seni stikli. Gribam palielīties, ka tie vēl no hercoga Jēkaba laikiem, no smiltīm, kuras iegūtas Kuldīgas smilšalās. Stikls ir pūsts nevis kā mūsdienās, bet ar gaisa burbulīšiem, kuri ir mazliet atšķirīgi un īpašā veidā veidoti.»
Vilina Barbaras buduārs
Kopš 20. gadsimta 20. gadiem pils ir Alsungas novada īpašumā. Tajā savā laikā ir atradies pasta kantoris, dzīvokļi, skolas vajadzībām pielāgotas telpas, tiesas zāle, jauno naturālistu stacija, bibliotēka, muzejs. «Mums ir paveicies - pilī bija dzīvokļi, un cilvēki to apdzīvoja. Telpas bija salīdzinoši labi saglabājušās. Tagad esam iesaistījušies projektā, kurā strādā arhitekti, veicot sagatavošanās procesu. Lai pili varētu restaurēt, ir jāzina, kas šeit reiz bijis. Ilgu laiku bijis bojāts jumts, sijas. Padomju laikā otrajā stāvā bija pat iekārtota šautuve. Jāsaka - kāds ļoti gudrs cilvēks tur izzāģējis sijas, lai varētu vieglāk šaut un nostāvēt kājās. Izzāģētas sijas nozīmē, ka māja veras vaļā - nav, kas satur kopā,» bojājumus uzskaita tagadējā pils pārzine. Šobrīd veicami darbi, lai pili saglābtu, bet restaurācija ir tāls sapnis. Pati ēka atrodas vietējās pašvaldības īpašumā. Tiek rakstīti projekti, lai nodrošinātu finansējumu pils glābšanas un uzturēšanas darbiem, taču ar to nepietiek. Nav atsaucies arī neviens no kādreizējo īpašnieku mantiniekiem, un tagad pašvaldībai saviem spēkiem jāpieliek daudz pūļu, lai pils taptu skatāma un baudāma. Ne tikai padomju laika mantojums tajā atstājis manāmas pēdas - to savulaik papostījis Polijas un Zviedrijas karš un, protams, laika zobs. Tomēr Alsungas pils ir izcila ar to, ka nekad nav cietusi ugunsgrēkā.
Pilī joprojām atrodams Johana Ulriha Šverina sievas Barbaras buduārs. Šobrīd pils apsaimniekotāji to centušies iekārtot tā, lai muzeja apmeklētājiem rosinātu fantāziju. Ekskursantus cienā ar cukurgraudu, raisot domas par saldajiem brīžiem, kurus te pavadījis mīlošais pāris. «Lietas, kas pilī apskatāmas, ir savāktas suitu novadā. Ir seni sadzīves priekšmeti. Piemēram, spogulis, par kuru vietējie teic, ka tā varētu būt vienīgā manta, kura saglabājusies no senās pils,» spriež pils saimniece.
Sveika, pils!
Atverot pils durvis, Inga vienmēr sakot: «Sveika, māja! Tā esmu es!» Ja nu tur kāds spoks mājo, lai zina, ka nāk labs cilvēks - pils pārzinātājs. Viņa pastāsta arī kādu īpaši aizraujošu atgadījumu: «Iepriekšējā muzeja vadītāja vakarā beigusi strādāt, nodzēsusi sveces un aizgājusi prom. No rīta atnākot - sveces deg! Kāds tur mājo!»
«Vasaras sezonā, sākot ar jūniju, pils ir apskatāma apmeklētājiem. Un tas notiek līdz septembra beigām. 2014. gadā pili apmeklēja 20 grupas, bet pērn jau bija 60 grupas. Mūsu muzejā 2014. gadā bija 500 apmeklētāju, bet 2015. gadā - vairāk nekā 2000. Mums ir bijušas apskatāmas tādas izstādes, kādu nav citur. Ar prāvesta Andra Vasiļevska palīdzību tapusi liturģisko tērpu izstāde. Iepriekšējā sezonā mums bija kāzu kleitu izstāde, kura bija kupli apmeklēta. Tas arī pievelk. Mēs sadarbojamies ar vietējiem uzņēmējiem, ar Spēlmaņu krogu un Rutas raušiem, kas piedāvā īpašos suitu ēdienus, cep suitu maizi. Arī katrs apmeklētājs pats var izcept savu sklandrausi, padarboties rokdarbu studijā Suitu rija, kur ir iespēja uzvilkt suitu tautastērpu un nofotografēties.»
Interesants ir arī Alsungas muzejs, un Inga ir saimniece arī tur. Viņa pastāsta, ka senlietu krātuvē redzamie suitu tautastērpi apmeklētājiem ļoti patīkot. Jau dažādie lakatu nosaukumi vien ir ko vērts - trakā drāna, govskuņģis (plecu lakats - D.E.), baznīcas zīdenis, zīdstrīpa u.c. Dižais kuģinieks arī ir greznais lakats - pār jūru pārvests un vai nu žīda kulē, vai kā citādi līdz saimniecēm nonācis. Patika sievietēm pucēties senos laikos, patīk tagad! Aplūkojamas arī divu veidu aubes - sviedru lupata un greznā aube. «Mūsu iepriekšējais prāvests Andris Vasiļevskis brauca uz Krieviju un savām rozēm vai magonēm saveda lakatus. Es arī kā visas pārējās suitenes iegādājos savu lakatu. Pie tautastērpa gan lakatus pamaina. Man ir 40 gadus vecs lakats no manas Krievijas vecmāmiņas. Slāvu lakats, un es ar to lepojos. Man ir gandrīz viss suitu tautastērps. Tagad tiek šūts bruncis, bet nav vasaras jakas. Tas prieks maksā dārgi. Kādreiz varēja par zirgu nopirkt visu tērpu!» smej muzejniece. Suitu saktas maksājot 300 - 500 eiro, zeķes - sākot no 70 eiro. Viss tērpam piederīgais top vietējā austuvē. Uzreiz tautastērpu katra tīkotāja gan nevar iegādāties - pārāk dārgi. «Tikt pie suitu tautastērpa bija mans sapnis, un tas pamazām īstenojas; tērps tapis, pateicoties Alsungas audējām, adītājām un rokdarbniecēm. Tā ir vērtība, ko nodot nākamajām paaudzēm, roku darbs, un tāpēc arī dārgs,» skaidro Inga.
«Mūsu austuvē tagad top arī šalles - suitu simbols. Rokdarbnieces mums ir čaklas. Pat mazulīši ir sapucēti, kuri dzied un dejo. Svētkos baznīcā mēs ejam ar tautastērpu, bet parastā dienā ar trako drānu vai govskuņģi. Mēs esam vienīgie Latvijā, kur pagāniskās tradīcijas sagājušas kopā ar baznīcu. Nekur Latvijā burdonā baznīcā nedzied. Suitu sievas pat brauc uz Aglonu dziedāt.»
Alsungas muzejam ir iekārtota viesu grāmata, un Inga atzīst, ka reizēm lasot, nobirstot pa asarai - tik emocionāli vārdi ierakstīti. Grāmatā nav aizrādījumu, tur ir tikai laba vēlējumi un pozitīvi izteikti ierosinājumi.
Uzņemtas mākslas filmas
Alsundznieki regulāri piedalās tūrisma izstādē Balttour, un par viņiem ir ļoti liela interese. Suiti ir koši, neizmanto mūsdienu tehnoloģijas un dodas uz šo pasākumu ar savām tradicionālajām austajām segām. Tautiski iekārto savu stendu. Tur var pagaršot un iegādāties sklandraušus, suitos ceptu maizi, medu un citus labumus. Pie viņu stenda stāv apmeklētāju rinda. Un, protams, šis pasākums nav iedomājams bez suitu sievām ar apdziedāšanās dziesmām.
«Alsungā uzņemta filma Māja pie ezera - baznīca uzfilmēta, un arī vietējie iedzīvotāji piedalījās. Padomju laikos filmā Ezera sonāte ir filmēta Ēdole, bet daži kadri arī no mūsu Alsungas,» lepojas Inga Bredovska.
Pat apdarināts ar cūksudrabu
Alsungas muzejā aplūkojami ne vien krāšņie suitu tērpi. Tāpat var skatīt, kā agrāk iekārtota mājvieta, piemēram, 19. gadsimta suitu dzīvojamā istaba ar gultu, kurā sagulējuši divi cilvēki. «Es ironiski pasmejos - kāpēc kādreiz bija kuplas ģimenes? Cilvēki gulēja cieši viens otram blakus, nevis kā mēs tagad - divmetrīgās gultās, kur nevar viens otru atrast. Cilvēki kādreiz bija īsāki, un tas nav izdomājums. Es jau arī esmu maza, bet šeit izstādītie tērpi ir vēl mazāki,» atzīst Inga Bredovska. Muzejā redzamais skapis ir īsta dārgumu lāde, kurā glabājas senie tautastērpi. Trakās drānas, kurām nosaukums no krāsainajiem rakstiem. Brunči no violetīga līdz rozīgam tonim. Nav bijuši tikai sarkanīgie vien. Ir lielais kuģinieks - īsti vēsturisks lakats, tam ir vairāk nekā 100 gadu, un tas austs no dabiskās vilnas. Ir baznīcas zīdeņi un īpašas aproces, kas izšūtas spodrdūriena tehnikā. Pēdējās Inga atradusi kādā pamestā mājā suitos, izmazgājusi un atnesusi izrādīt muzejā. Tāpat te ir aube, apdarināta ar cūksudrabu (cūka, guļot saulītē, vizuļo). Tas, kas spīd, ir cūksudrabs. Ir greznā aube - mazgājot tai noņēma mežģīni ar greznojumu nost, lai nesabojātu. Vēl viena no sieviešu galvassegām - sviedru lupata, jo cilvēks taču svīst. Tad nāk ragulakats. Un kāds no dižajiem lakatiem - zīdenis vai dižais kuģinieks. Ekspozīcijā izstādītās zeķes, cimdi, prievītes tāpat uzietas Alsungā. Starp citu, prāvests Andris Vasiļevskis ir atdāvinājis muzejam savu bruslaku. Muzejā ir apskatāma arī suitu 19. gadsimta virtuve. Sviesta kuļamās lietas, abras, abrakaši, brienamās kurpes - tajās kāpa iekšā ar visiem zābakiem. Tur arī tabakas griežamais, miezeris, svari, īpaša abra klaipu veidošanai.
«Man pils un muzejs ir maizes un sirdsdarbs reizē. Es esmu laimīga sieviete, tāpēc ka varu darīt to, kas man patīk. 2015. gada 18. novembrī es saņēmu atzinības rakstu Gada cilvēks. Vietējie iedzīvotāji bija novērtējuši manu ieguldījumu Alsungas novada popularizēšanā. Tas ir vislielākais gandarījums, ka tu esi darījis darbu un tas nav palicis nenovērtēts. Vadot ekskursantu grupas, es uzlādējos - atdodu savas emocijas un saņemu pretī!»
ALSUNGAS PILS
• Celta 12. - 14. gadsimtā.
• Pirmsākumos tajā saimniekojis Livonijas ordenis.
• 1372. gadā Alšvangā (Alsungā) uzcelta četrstūraina akmens pils, kurā nometināts Kuldīgas komturam padotais firsts. Pils austrumu korpuss izmantots dzīvošanai, bet dienvidu korpuss saimniecības vajadzībām. Divi torņi piebūvēti vēlāk.
• Par ziemeļaustrumu torņa celšanas laiku uzskatītas 14. gadsimta beigas, 15. gadsimta sākums. Tolaik tornim bijuši tikai divi virszemes stāvi, un tas ir bijis vienādā augstumā ar pils austrumu korpusu. 1525. gadā Vācu ordenis tika sekularizēts.
• Pēc Livonijas ordeņa sabrukšanas tā pēdējais mestrs Gothards Ketlers ieķīlāja Kuldīgas novadu Polijai, nošķirot atsevišķi Alšvangu.
• Ap 1560. gadu piešķirot to kā lēņu novadu savam padomniekam bruņiniekam Frīdriham fon Kanicam, kurš 1569. gadā bija hercoga sūtnis Ļubļinas Seimā.
• 1573. gadā (pēc cita avota 1574. gada 10. februārī) Frīdrihs fon Kanics pārdeva Alšvangas novadu Prūsijas hercoga padomnieka dēlam, Kurzemes un Zemgales maršalam Jēkabam fon Šverinam, kurš vēl piepirka klāt arī tagadējo Jūrkalnes novadu un paplašināja sava īpašuma robežas līdz jūrai.