Paula Zariņa-Zēmane. Gleznot, sekojot instinktiem
«Ir teiciens, ka apetīte rodas ēdot. Tāpat ir ar gleznām – jo vairāk glezno, jo vairāk rodas. Tomēr, protams, ir brīži, kad negribas,» neslēpj māksliniece Paula Zariņa-Zēmane.
Māksliniece vēlāk sarunā atzīst, ka gleznošana - tas ir darbs.
Bez pārsteigumiem
Paula pabeigusi Rīgas Franču liceju padziļinātā matemātikas profilā, toreiz domājot, ka stāsies arhitektūras studijās. Taču vasarā pēc skolas absolvēšanas jauniete apjauta, kas arhitektūra nav ceļš, pa kuru vēlas iet.
«Sapratu, ka gribu gleznot. Līdz iestājeksāmeniem bija palikuši pāris mēneši, un man bija ātrais apmācības kurss mājas apstākļos,» viņa atminas un apgalvo, ka kopš iestāšanās Latvijas Mākslas akadēmijā savu nodarbošanos apzinājās skaidri un «nekādi sānsoļi citos virzienos nebija». Viņa bija atradusi savu izpausmes veidu.
Paula ir mākslinieku Vijas un Kaspara Zariņu meita, tāpēc šķiet likumsakarīgi, ka izvēlēts mākslas ceļš, tomēr Paula noraida šo pieņēmumu. «Man šķita, ka vienā ģimenē tāpēc būtu ļoti daudz gleznotāju, tādēļ apzināti vairījos un mācījos matemātiku. Sākumā man bija bail no tā, ko teiks, bet sapratu, ka jāseko iekšējai balsij.»
Un iekšējā balss nemeloja. Jau iestājeksāmenu laikā Paula juta, cik piederīga viņa jūtas mākslas videi, un negaidītu pārsteigumu viņas izvēles dēļ nebija ne todien, ne turpmāk.
«Visu savu bērnību esmu pavadījusi, redzot ar mākslu saistītos procesus, tāpēc neizjutu iekšēju laušanos. Viss notika organiski, un tagad nevaru vairs iedomāties sevi darām ko citu,» viņa saka, tomēr atzīst - pirmie mācību gadi nebija viegli, jo Paulai nebija reālu priekšzināšanu tehniskajā izpildījumā.
Tagad, lai gan gleznošanu Paula sauc arī par savu hobiju, primāri to uztver par darbu. Bet tāpēc - par regulāru nodarbi, kam jāveltī nedalīta uzmanība un laiks. «Ja neglezno, nenāk jaunas domas,» viņa sapratusi. Tieši tāpēc gleznošana ir nevis iedvesmas diktēts notikums, bet ikdienišķa nodarbe.
«Esmu secinājusi, ka varu gleznot trīs stundas bez pārtraukumiem un ar pilnīgu uzmanības koncentrēšanu. Pēc tam jūtos nogurusi un zinu, ka darbam labāk mest mieru,» viņa stāsta un piebilst, ka disciplinēt sevi palīdz arī darbs kā pasniedzējai - Paula vada gleznošanas nodarbības.
Vai patiks arī man?
«Ir teiciens, ka apetīte rodas ēdot. Tāpat ir ar gleznām - jo vairāk glezno, jo vairāk rodas. Tomēr, protams, ir brīži, kad negribas,» viņa atzīst. «Tādos gadījumos vajag sevi piespiest. Der kaut paķēpāties ar krāsām, jo no tā nereti rodas kas jauns.»
Paula nav skaitījusi, cik gleznu gadu laikā ir radījusi, bet atzīst - ja cenšas, gada laikā ir iespējams uzgleznot daudz. Taču tas ir ražošanas, nevis radīšanas process. «Svarīgāka tomēr ir kvalitāte, nevis kvantitāte. Tādā atražošanas procesā vairs nav izaicinājumu un zūd interese. Man personīgi jau zināmais un paredzamais rada diskomfortu. Cilvēkiem gleznotais patiks, bet vai patiks arī man? Ir jājūtas labi.»
Māksliniece stāsta, ka gleznošanas process ir viegls. Grūtāk ir izdomāt, ko gleznot, - radīt lielo, kopējo vīziju.
Kur radīt aizmetņus vīzijai? «Tas ir neatbildams jautājums,» atzīst gleznotāja. «Ir neizskaidrojams iedvesmas atnākšanas process, jo tas vienkārši notiek.»
Un par palīglīdzekļiem kalpo viss - ceļošana, pastaigas, atpūta pie dabas. «Iziešana ārpus savas telpas vienmēr noder, jo iedod enerģiju. Bez tam skaistie dabas skati vienmēr liek aizdomāties.»
Paula turpina: «Man glezna rodas no konceptuālas idejas, kas pašai patīk. Vienā smadzeņu puslodē krājas atslēgas vārdi, bet otrā pusē sakrājušās dabā, filmā, žurnālos vai jebkur citur redzētās bildes, kuras jāapvieno ar esošajiem atslēgas vārdiem. Kad viens atrod otru, tad rodas glezna.»
Gleznošana ir darbs
«Manuprāt, visi cilvēki pasauli uztver līdzīgi, tikai mēs, mākslinieki, zinām, kur likt iegūto informāciju. Visiem patīk dabas ainavas, mūzikā dzirdētais, bet mūsu uzdevums ir skaisto apstrādāt un iekļaut savos darbos,» domā Paula. «Katrā no mums ir iebūvēts kods, tikai mēs kā mākslinieki zinām, kur to izpaust.» Un to izdarīt Paulai palīdz iekšējā intuīcija. Tieši tā pasaka priekšā, kuri atslēgas vārdi ar kurām bildītēm saplūduši, lai radītu jaunu darbu.
Paula stāsta, ka ir teorija, ka iemācīties zīmēt var jebkurš. «Tas ir jautājums par sava prāta kontroli pār roku. Ir bijis eksperiments, kas pierāda, ka nevar vienlaikus zīmēt un runāt. Tāpēc - teorētiski zīmēt iemācīties ir iespējams, taču galvenais priekšnoteikums ir, vai patīk to darīt. Gleznošanā ir jāiegulda darbs.»
Kā māksliniece Paula pieredzi gūst ne tikai darbnīcā, bet arī izstādēs. Un viņa vienmēr meklē jaunus izaicinājumus savā darbā, lai process aizvien būtu interesants un izglītojošs.
«Izaicinājumus izjūtu ar katru nākamo izstādi, jo, kad viena pagājusi, nākamajā nepieciešams radīt ko labāku. Nevar krist atpakaļ,» Paula uzskata un pastāsta par nesenāko pieredzi, kas gūta, gatavojoties šā gada Cēsu mākslas festivālam. «Man bija trīs gleznas, un lielākā no tām bija trīs metrus un 80 centimetrus augsta. Izaicinājums bija ne tikai audekla izmērs, bet arī attēls - vārti. Līdz šim pārsvarā esmu gleznojusi mazus cilvēciņus, un visi gaidīja to pašu, bet es gribēju ko citu.»
Tāpēc katra izstāde Paulai ir kā iespēja realizēt jaunu ieceri, ar iekšējiem jautājumiem, vai izdosies un kā tas notiks? «Gribas atrast ideju, par kuru cīnīties. Jo, ja ir atrasts izaicinājums, pašai ir interesantāk, un ir ieguldīta lielāka enerģija un atklāšanas prieks. Tomēr šoreiz pirmo reizi bija tik grūti, ka šaubījos, vai man to vajadzēja uzsākt.»
Pašlaik un tuvākajos gados Paula redz sevi gleznojam, taču pieņem, ka medijs, caur kuru izpausties, laika gaitā var mainīties. Tomēr Paulu tas nebaida, jo adaptēties jauniem apstākļiem viņai nav grūti. Māksliniece uzskata, ka nav jēgas turēties pie lietas, kura zaudējusi vērtību. «Visam jānāk viegli. Ja durvis ir ciet, tad jāmeklē citas,» viņa saka un turpinājumā teic, ka labākais ieteikums, ko viņa saņēmusi un pēc kura dzīvē vadās, ir - uzticēties tikai sev.
Izstādes atskaites punktam
Videi, kurā top darbi, ir liela nozīme. Tāpēc Paula apzināti meklēja dzīvesvietu, kurā būtu iespējams iekārtot telpu darbnīcai.
«Man vajag, lai darbnīca ir kā mājas. Lai no rīta es varu paiet garām darbnīcas durvīm vai ieiet tajā, ja vēlos, un aplūkot savus darbus. Man vajag, lai, jebkurā brīdī, kad iedomājos gleznot, es varu to darīt tajā pašā mirklī.»
Lielformāta audeklus gan Paula savā un vīra Gata dzīvoklī apgleznot nevar. Lai to darītu, viņa brauc uz vecāku mājām un izmanto viņu darba telpu. Viņa paskaidro: «Darbus Cēsu mākslas festivālam sākumā gleznoju uz grīdas viesistabā. Taču tas nav komfortabli un atņem ikdienas dzīves telpu, kas mums ir ļoti svarīga.»
Liela nozīme gleznotājas profesionālajā darbībā ir izstādēm. Tās ir veids, kā atrādīt savu veikumu un pielikt punktu padarītajam, lai sāktu strādāt pie jauniem darbiem.
«Mākslai vajag, lai uz to skatās. Nav jēgas, ja saglezno darbus un tie pūst mājās. Loģiski, ka gribas savu ieguldīto darbu parādīt, jo gleznas ir radītas, lai uz tām skatītos. Tādēļ izstādes ir gan cilvēkiem, gan manam ego, lai apliecinātu, ka es nesaucos par mākslinieci tāpat vien,» viņa uzskata.
«Izstādes ir mani atskaites punkti par padarīto darbu,» Paula rezumē. «Turklāt izstādes liek mobilizēties un pietur pie konkrētības, jo liek ievērot termiņus un izdomāt, kā realizēt ieceres. Ja izstādes nav, ir brīvais plūdums.»
Māksliniecei patīk uzklausīt atsauksmes par saviem darbiem - labas vai sliktas, tomēr tās neietekmē viņas darbību. Paula vienmēr rīkojas tā, kā pati uzskata par pareizu.
Mākslinieces darbībai profesionālajā jomā palīdz viņas mūžīgais optimisms. «Ja neizdodas, rūgtums ir, bet vienmēr eju tālāk. Es māku visam pieiet viegli. Nevis pavirši, bet viegli,» viņa teic un novērtē, ka spēj uz lietām paskatīties līdzsvaroti. Kā māksliniece viņa nav absolūtā bohēmiste, bet spēj uz lietām paraudzīties arī racionāli. «Esmu apdomīga, bet gleznošanas procesā uz lietām varu paraudzīties arī impulsīvi un sekot instinktiem. Tādos brīžos nav ne miņas no racionalitātes.