\\Māja

Valters Pūce. Profesija – čellists

 
VISS SĀKAS UN BEIDZAS AR EMOCIJĀM. «Emocijas, ko ieliec mūzikā, ir tās, ko cilvēki klausās,» pārliecināts grupas DAGAMBA dibinātājs čellists Valters Pūce ©F64

«Runā, ka bērni paši izvēlas, kur piedzimt. Es izvēlējos piedzimt ļoti muzikālā ģimenē,» saka čellists Valters Pūce.

Viņa tēvs ir komponists Valts Pūce. Mammai Dacei, kura tagad darbojas reklāmas jomā, ir kordiriģentes diploms, un vairākus gadus viņa dziedājusi Valta dibinātajā kameransamblī Marana.

Tantes dēļ

Mūziku Valters pazīst visu savu dzīvi. Jau no neapzināta vecuma - diviem gadiem - viņš bija tuvāk skaņu pasaulei nekā daudzi citi, jo vecāki puisēnu atstāja bērnu mūzikas skolā pie Valta māsas, kura pasniedza čella spēles nodarbības. Kamēr puisēna tante mācīja saviem audzēkņiem mūzikas instrumenta spēli, Valters pacietīgi un ar interesi noraudzījās uz notiekošo.

«Bērni ir dažādi. Daudzi ir hiperaktīvi, un viņiem nemitīgi vajadzīga uzmanība. Man tā nebija. Es varēju stundām ilgi vērot, kā citi spēlē čellu. Kā viņi novieto pirkstus, kā vibrē stīgas,» viņš atminas un teic, ka jau tolaik skaidri zināja, ar ko vēlas saistīt savu dzīvi. Pavadot daudzās stundas, skatoties nodarbības, viņam šķita, ka jau ir apguvis instrumentu. «Bet, kad sāku spēlēt, sapratu, ka neko nemāku, jo čellu nevar iemācīties spēlēt tikai skatoties.»

Valters apzinās, ka viņa nodarbošanās ir likumsakarīgs un loģisks iznākums. Ja tante būtu mācījusi klavierspēli, izvēle būtu par labu konkrētajam instrumentam. Un pat ja viņš kā puisēns nebūtu nosēdināts mūzikas stundās, savu dzīvi Valters jebkurā gadījumā saistītu ar radošu sfēru. Varbūt režiju.

Apgūstot instrumentu, sākumā Valters nebija apmierināts, jo, kamēr vienaudži spēlējās pagalmā un spārdīja futbolbumbu, viņš sēdēja istabā un mācījās notis. To Valters sauc par grūtāko posmu, kam bijis jāiziet cauri. Taču - nepieciešamāko. Ja nebūtu daudzo mācību stundu, kurās viņš izzināja čellu, jau vēlāk nevarētu nospēlēt viengabalainus skaņdarbus.

«Sākumā skaņas ir pielīdzināmas čīkstošām durvīm. Nekas labāks nav gaidāms. Tāpēc daudzus gadus jāmācās, lai šī skaņa pārtaptu par mūziku,» viņš paskaidro. «Šā iemesla dēļ mani sūtīja uz konkursiem, trīs līdz četriem gadā. Man pašam sev bija noteikts uzdevums iegūt godalgotu vietu, un drīz tas kļuva par sava veida sportu.»

Šāds ritms Valteram bija līdz vidusskolai - laikam, kad viņš sāka ķert kaifu no mūzikas un tā, ko viņš darīja. «Sāku apzināties sevi kā mūziķi, nevis puiku, kas spēlē lielu vijoli,» viņš saka.

Čells tomēr ir foršs

Mūziķis atzīst, ka tīņu gados nebija viegli būt čellistam. «Paralēli mūzikas skolai mācījos parastā skolā, un nebija tā, ka pārējie spiedza aiz sajūsmas, ka spēlēju čellu. Ja spēlētu ģitāru, būtu citādi, bet čells bija sienāzīša instruments. Bērni bija nežēlīgi,» viņš stāsta. «Pēc stundām man vajadzēja iet uz mūzikas skolu, un es čellu slēpu kā nu mācēju, lai neviens to neredz.» Tolaik Valteram šķita, ka spēlēt čellu - tas ir apkaunojoši.

Kas lika jaunietim turpināt iesākto un nepakļauties vienaudžu nostājai? Atbildības izjūta, ka iesāktais jāpabeidz.

«Man bija plāns pabeigt mūzikas skolu. Varbūt turpināju arī vecāku audzināšanas dēļ, kuri man iemācīja, ka iesāktais jāpabeidz. Tikai vēlāk iemīlēju lietu, ar ko nodarbojos,» viņš tagad atzīst. «Ilgus gadus mani uz priekšu virzīja konkursi. Bet tikai līdz brīdim, kad parādījās grupa Apocalyptica. Viņi atbrauca uz Rīgu, un tie, kuri man bija ieteikuši, lai pārēju uz kaut ko normālu, atzina, ka čells tomēr ir foršs. Tas bija lūzuma punkts, pēc kura pa ielu vai uz skolu gāju lepni paceltu galvu, ar domu, ka čells - tas ir forši.»

Attīstība darbībā

Valteru vienmēr uz priekšu virzījusi nostāja - iet līdz galam un pabeigt visu, kas iesākts. «Tādēļ pēc Emīla Dārziņa mūzikas skolas iestājos Latvijas Mūzikas akadēmijā. Pēc tam devos mācīties uz Vāciju, arī Briseli. Ir jāiet tik tālu, cik vari, lai saprastu, vai vēlies nodarboties ar konkrēto lietu.»

Kļūšana par profesionālu mūziķi nebija viegla. Valters atzīst - stereotipu un aizspriedumu dēļ šaubas sākumā ir vienmēr. «Taču tikai darot notiek attīstība,» viņš sapratis.

Nepadošanās un apņēmības dēļ Valters nokļuvis līdz punktam, kurā izbauda uz skatuves notiekošo. Koncerti sniedz gandarījumu un liek aizmirst, ka muzicēšana ir darbs, un uzstāšanās ir tikai aisberga redzamā un baudāmā daļa. «Kāds mūziķis ir teicis, ka ikvienai grupai, kura vēlas sasniegt savus mērķus, ir jāizēd pāris sāls pudi. Dažiem vairāk, citiem mazāk, bet citādi nav iespējams. Reizēm, lai nokļūtu, kur vēlies, jāiziet arī cauri ellei.»

«Kad tikko sāku muzicēt, man bija priekšstats par to, kā jādara lietas, lai nokļūtu uz lielās skatuves. Vēl tagad precīzi atceros savas domas, ko un kāpēc es darīju. Bet tas nestrādāja. Kad atmetu visu lieko un sāku domāt par to, ko vēlos spēlēt un kas es esmu, nonācu pie vienkāršas atbildes - esmu akadēmiskais čellists, kas visu savu mūžu mācījies akadēmisko mūziku, bet man patīk rokmūzika. Un tad es abas šīs lietas apvienoju. Mans galvenais uzstādījums bija spēlēt kvalitatīvu mūziku, nedomājot par to, uz kuras skatuves to darīšu.»

Valters sapratis - galvenais priekšnosacījums ir būt īstam un radīt kvalitatīvus skaņdarbus. Viņam ir svarīgi turpināt augt un attīstīties savā profesionālajā darbībā, lai rezultāts ietvertu jēgu. Viņš nevēlas, lai viņa sarakstītā mūzika paliek mākslīga, bet turpina uzrunāt klausītājus. Raisīt viņos emocijas. «Jo nekur nemāca, kā emocijas pārlikt mūzikā,» čellists pamato.

Glastonberijas pieredze

«Angļi mūzikā ir ļoti inteliģenti, lai gan šad tad tā var nešķist, jo pēc izturēšanās un runas veida ir brutāli. Tomēr mūzikas jomā viņi ir izglītoti. Arī latvieši no viņiem daudz neatpaliek, jo, kad uzstājamies mājās, neizjūtam atšķirības publikā. Latvieši ir tikpat atbrīvoti un reaģē tieši tāpat. Agrāk tā nebija,» novērojis čellists.

DaGamba guvusi starptautisku atpazīstamību, un grupa uzstājusies daudzās pasaules valstīs, tomēr vislabāk ir spēlēt dzimtenē. «Te dzīvo mūsu ģimenes un draugi. Te mēs esam auguši. Tāpēc novērtējums no latviešiem mums ir svarīgākais. Aizbraukt uz ārzemēm ir interesanti, lai paskatītos, kā uz mūsu uzstāšanos reaģē citviet.»

Šogad četrinieks otro reizi uzstājās prestižajā Glastonberijas festivālā - vietā, kas daudziem mūziķiem ir tikai sapnis. Valters atzīst: «Pirms tam par festivālu mums bija priekšstats no fotogrāfijām un video, bet, nokļūstot notikuma vietā, viss ir vēl iespaidīgāk, nekā iepriekš domāts. Tādēļ visi uz turieni raujas. Tur tiešām ir viss, ko vien var iedomāties.»

Festivālā uzstājas mākslinieki, kas ir labākie savā žanrā - no elektronikas līdz popmūzikai, un mūziķis atzīst, ka viņam ir liels gods būt vienam no tiem, kas kāpj uz festivāla skatuves.

Pērn grupai festivālā bija septiņi koncerti, šogad - seši. Un, tāpat kā pagājušajā reizē, arī šogad grupas dalībnieki uz festivālu devās paši, ceļā pavadot apmēram divas dienas. Valters atzīst, lai gan šādu pārbrauciena veidu jau uzskata par tradīciju, tas ir sākums nekomfortablajai videi, kas visas dienas pavada Glastonberijā. Netīrība, dubļi, tūkstošiem telšu un nepieciešamība uzreiz mobilizēties koncertiem ir pieredze, ko nav iespējams aizmirst. «Koncertu sērija, pirms kuriem nav laika pat mēģināt, norūda. Atgriežoties mājās savā vidē, kurā ir komforts, ir vieglāk. Taču vienreiz gadā mēs atļaujamies aizbraukt uz tādu ārprātu,» saka Valters. «Piecu dienu laikā ir seši koncerti, bet atpūsties nav iespējams, jo nemitīgi ir koncerti, un, tā kā mūsu teltis atradās starp skatuvēm, iemigt nebija iespējams. Paralēli vēl pašu koncertiem gribas apmeklēt citu mūziķu uzstāšanos, un iespaidi kopumā ir neaprakstāmi.

VALTERA PŪCES PIETURZĪMES:

• Čellists, grupas DaGamba dibinātājs un dalībnieks.

• Dzimis 1986. gada 24. jūnijā.

• Izglītība: absolvējis Emīla Dārziņa mūzikas vidusskolu un Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmiju. Mācījies Fēliksa Mendelszona Bartoldi Mūzikas un mākslas augstskolā Leipcigā pie profesora Pītera Brunsa. Ieguvis maģistra grādu Briseles Karaliskajā mūzikas akadēmijā pie Jeroena Reulinga. Meistarību papildinājis pie atzītiem čella spēles meistariem: Natālijas Gūtmanes, Garija Hofmana, Fransa Helmersona u. c.. Piedalījies Kronbergas akadēmijas meistarklasēs pie čellista Bernarda Grīnhausa.

• Starptautisku mūzikas konkursu laureāts: Concertino Prague (Čehija), K. Davidova, A. Dombrovska (Latvija), Brussels Royal Academy cello competition (Beļģija), Terem Crossover International Music Competition (Krievija), International Songwriting Competition (ASV).

• Sadarbojies ar gruzīnu etnodžeza grupu The Shin, čellu trio Melo-M, ansambli Marana.

• Kā solists koncertējis kopā ar diriģentiem Normundu Šnē, Andri Veismani, Andri Vecumnieku u.c.