Vecumnieku Jūrām garām paskriet var tikai pokemonu ķērājs. Un arī tad, ja pokemons nebūs nosēdies, piemēram, uz koka krokodila lielās, gaišzilās acs. Jau ceļa malā novietotās koka skulptūras – Jēzus, Marija un eņģelis – piesaista skatienu, bet pagalmā paveras garāks ceļojums koka un sakrālajā pasaulē.
Jā, un šosejas malā nogūlis iespaidīgs krokodils ar apskaužami zilām acīm. Izteiksmīgas acis ir kokgriezēja un Jūru saimnieka Jura Audzijoņa firmas zīme. Viena no viņam raksturīgā rokraksta pamanāmākajām iezīmēm.
Dabas dots amatnieks
Juris Audzijonis ir dabas dots amatnieks. Nav mācījies kokgriezēja amatu, bet prot ieraudzīt dievišķo koka gabalā. Runā par deviņiem mēmiem un māk gan ieintriģēt gan ar stāstiem par savu Dieva dārzu, gan izraisīt vēlēšanos atgriezties šajā vietā. Tā arī notiek, dažs te brauc vairākas reizes. Ne tikai tāpēc, ka iekoptais dārzs dažādos gadalaikos pārsteidz ar interesantiem kokiem un augiem un pa kādai jaunai koka skulptūrai parādās, bet te var atpūsties. Zied ūdensrozes. Ceļmalā krāsu trakumā pland puķu dobes, mauriņš nopļauts. Vari piesēst te pie vienas, te citas skulptūras, pašūpoties, lai atgūtu veselību, uzkāpt pirtsaugšā.
«Es gribu cilvēkiem pacelt garastāvokli. Pareizi? Pie manis brauc pa piecām, sešām reizēm,» Juris runā, riņķodams pa dārzu.
Katru nedēļu ataugušo zāli pļaujot pats. Sieviņai arī sanākot rauties, toties pagalms skaists kā bilde. Pagasts talkas dienā izveidojis piecas puķu dobes šosejmalā, lai pareklamētu savu vietējo slavenību, par kādu Juris ir kļuvis, 20 gadu laikā veidojot koka skulptūras.
Studenti pirms eksāmena lūdzas veiksmi
Šurp brauc tūristi, kāzinieki, ģimenes ar bērniem, piestāj nejauši garāmbraucēji. Reiz ceļa galā iegriezis autobuss ar jauniešiem. Jurim pagalmā ir lūgšanu namiņš ar krēslu. Krēsls griežas. Tāpat vien tajā nesēžas un negrozās uz visām pusēm, ir jāizpilda vesels rituāls, un jaunie ļaudis pacietīgi gaidījuši rindā. Juris jautājis - kas notiek, kāpēc šie nebizo apkārt, bet stāv rindā, vai tad daudz grēkojuši? Esot studenti un nākamajā dienā - eksāmens, gribot saņemt svētību un veiksmi. Jura krēslā arī mācītāji esot trīsreiz apgriezušies un ar svētiem vārdiem uzrunāti.
«Agrāk es ne pārāk ticēju Dievam…»
«Redzi, te ir Jēzus un Marija, lejā eņģelis. Ar šo skulptūru notika brīnums - sirds vietā atvērās divi caurumi, un sāka tecēt sveķi. Citur, skaties, kur gribi, nav, tikai te - sirds vietā. Kad jau kalu, sāka sveķot. Tur daudzi sēžas uz soliņa,» par ceļa malā novietotajām sakrālajām skulptūrām viņam ir gatavs stāstījums. Kad par Jura iekopto skulptūru dārzu atbraukusi rakstīt Latvijas Avīzes žurnāliste, viņa lūgusi atļauju to nodēvēt par Dieva dārzu. Jurim iepaticies. Viņš šo nosaukumu labprāt lieto. Dieva dārzs Jūrās - viņš izgaršo vārdus. Tagad cilvēki zvanot un taujājot, vai var atbraukt uz Dieva dārzu?
«Agrāk es ne pārāk ticēju Dievam. Sāku ticēt pirms divdesmit gadiem, jo, Dieva priekšā nemānos, es redzēju aizsaules gaismu. Man bija uz īsu brīdi apstājusies sirds. Bija tik viegli, sevi nejutu, ieraudzīju, ka stari nāk uz mani, un kaut kādi spēki mani atgrieza. Pēc tam sāku ticēt Dievam, sapratu, ka šajā pasaulē cilvēki jāmīl un jāpiedod. Ja to nevar, metas kaites, grauž no iekšpuses. Piedod, nevis sāc strīdēties. Piedod, nemoki dvēseli, mums augšā vajadzēs tīru dvēseli. Ķermenis ir smags, garā dzīvot ir viegli,» viņš atklāj savu tagadējo dzīves filozofiju.
Juris un viņa brīnumi
Nu jau kaimiņi piedāvā Jurim vēju nolauztos kokus, sak, varbūt noder? Noder! Viņš visu liek lietā. Katram priekšmetam meistars atradis neparastu izmantojumu. Noder lūžņi, bodē pirktas metāla bļodas ar caurumiem. «Kaimiņš pagājušo rudeni atveda ozola koku un teica: uztaisi kaut ko. Uztaisīju Mariju ar mazo. Redzi, kā Marija skatās? Tāpēc, ka viņas dēlam jāiet debesīs. Re, te doma tāda, ka viltīgā čūska griež riteni, mazgā grēkus, bet līdzās ir eņģelis un Jēzus. Te ir Marija jaunībā un skatās uz krustu. Notika brīnums. Kad figūru uztaisīju, nepagāja pusgads, tā pārplīsa. Līdz pusei. Un arī šī pārplīsa līdz pusei. Ir kaut kādi neizskaidrojami spēki, ko uzrāda manas figūras. Brīnumi notiek,» Juris piestāj te vienā, drīz citā pusē un kā dinamīts raujas tālāk.
Viņš turpina stāstu par savām, kā pats saka, figūrām: «Man daudzi jautājuši, vai tajā laikā, kad dieviņš dzima, bija suns un kaķis? Bija taču! Un man arī ir - kokā. Viena dāma uzdāvināja bildi Svētais vakarēdiens uz bleķa. Jā, šeit kāzinieki piesēž, dzer vīnu. Šņabi arī,» viņš piemiedz ar aci.
Kaut arī pastāv uzskats, ka no kapiem neko nedrīkst nest mājās, cilvēki dažkārt taujājot - Juri, kapos koks nolauzts, ko darīt? Juris ņem tos kokus un uztaisa skulptūras. «Es divas Marijas esmu uztaisījis, vienu Mariju mammai uz kapiem pirms divpadsmit gadiem, otru šite. Cilvēki Marijai uz rokām un kakla uzkar visu ko.»
Pagalmā ir šūpoles, kurās uzlabo veselību. Juris iesēdina fotogrāfīti Ilzi un rāda. Šūpolēs var zvilnēt pusguļus. Jāaizver acis un jāļaujas šūpām. Kad uzšūpo un šūpoles krīt lejā, cilvēkam tajās sanāk atrasties te sēdus, te guļus. Tas stabilizējot asinsspiedienu. «Ir gadījies, ka atved invalīdu ratiņos un cilvēks pēc šūpošanās jūtas labāk.»
Dievnams mazmeitiņai
Sētsvidū ir miniatūras mājiņas, dievnams, kokā griezts Jēzus, dzirnavas, namiņi, pasta kaste. Putnu būris trīs stāvu augstumā, kur noliktajā putras bļodā vispirms knābjus iemērc vārnas, pēc tam mielojas mazie putneļi.
Bērniem - zirgs un kariete, kur ierāpties. Ūdensdzirnavas un parastās dzirnas, milzu šūpoles jaunlaulātajiem, taurenis, uz kura griezties. Lidot tas nelido, virpuļo uz zemes, un cielaviņas tur ligzdu bija ievijušas, bet šūpoles gan uzsviež tuvu debesīm - līgavu uzrauj trīs metru augstumā. Kāziniekiem par prieku ir uztaisīta Laimes aka. Kad atver durtiņas - pārsteigums! Iekšā - šampanietis un divas glāzes.
Viņš mazmeitiņai Frejai uzbūvējis baznīcu. Pat divas. Cik diennaktī stundu, tik bļodiņu salicis, lai griežas uz jumta. Mazmeitiņa dzīvo Vīnē, latviski nerunā. «Es viņai uz piecu gadu jubileju uztaisīju baznīciņu. Gribu ar saviem darbiem atvilkt atpakaļ mazmeitiņu. Freja nerunā latviski, atbrauc gadā reizi. Es neprotu vāciski, tad meita pārtulko. Freja atbrauc, uzreiz skrien uz šejieni, neiet uz māju. Pie sienas bildītes - mazmeitiņa katru mēnesi fotografēta, līdz gada vecumam.»
Piestāj labie, sliktie iet garām
Cilvēki, uz Vecumniekiem braucot, Jurim atved dažādus ciemakukuļus. Kāds ceļojis no Ukrainas, cits no Ķeguma Krusta kalna. Pērn Jūrās astoņi kāzinieku pāri viesojās, vienās no tām vedējtēvs bija musulmanis un atstāja lūgšanu paklājiņu. Pie žoga aug žurnālistes Dainas Bruņinieces pasniegtais Imanta Ziedoņa ceriņš, šogad, redz, tikai viens ķekars uzziedējis. Pagalmā rūsganas spurgalas purina parūkas koks, arī viesa dāvināts.
Saskrienamies ar Jura sievu Dzintru, kura izrāda ciemiņiem vīra meistarstiķus. Ne mazāk mutīga kā Juris, smaidīga un viesmīlīga, viņa uzreiz izkomandē fotogrāfi Ilzi un mani, kur stāvēt, kā pozēt, lai varētu nobildēties un foto Jurim par piemiņu paliktu. Dzintra palaiž sulīgu smējienu, kad ieminos - Jurim šodien pikants krekls uzvilkts, ar bučlūpām. Jā, jā, tā bijusi viņa, kas vīram teikusi - velc šo, lai Mājas meitenēm no attāluma var bučas sūtīt. «Mums humors patīk,» viņa saka. Juris nopietni piebilst: «Sieva zina, ka nesagrēkošu.»
Viņš ir pārliecināts: «Pie mums tikai labie cilvēki nāk, sliktie iet garām. Bet es visus mīlu, ja sāksi dusmoties uz katru, kas pasaka sliktu vārdu, tad tev izkodīs auru. Vajag piedot. Un vēl es sapratu, ka labiem darbiem jābūt vairāk nekā sliktiem. Ja slikto būs vairāk, tad debesu valstību neredzēt.».
