Siguldietes Lilijas Bukšas kolekcijā ir apmēram 500 vardīšu no visdažādākajiem materiāliem. Pārsvarā zaļā krāsā, bet viena – no Etnas, kur vīrs Arnotijs uzkāpa – ir pat melna. Tās visas izvietotas ģimenes trīsistabu dzīvoklī Siguldā. Pagaidām gan bijusi tikai viena vardīšu izstāde – 2013. gada Lieldienās Siguldas pagasta Jūdažu centrā. Tur bijusi arī viesu grāmata, un visi ieraksti ir ļoti jauki.
«Es vardītes sāku iemīlēt 2005. gadā, kad tikko bija parādījies dators un internets. Bija mājaslapa www.vardes.lv, kur notika zolītes spēlēšana ar svešiem cilvēkiem. Tā sanāca, ka svešie cilvēki kļuva par otrajiem cilvēkiem ģimenē. Tā bija arī man. Jaunietis - Toms - tā saradām ar viņu, ka pat vīrs kļuva greizsirdīgs, jo katru vakaru gaidījām viens otru internetā un spēlējām tikai ar «savējiem». Tā es kļuvu par varžu mammu un Māris par varžu tēti mūsu jaunajam «interneta dēliņam Tomam». Es pat tagad neatceros, kā pirmā vardīte uzradās - tas taču bija pirms desmit gadiem!» iesaucas Lilija un stāsta - kā tādas mīlulītes var neiemīlēt? Pirmajai viņa esot mazgājusi pat baletdejotājas kleitiņu. «Daudzas man ir mīļas. Dārgākās ir iegādātas Arābu Emirātos - viena vardīte maksājusi pat 60 eiro. Bet, salīdzinājumam, Vācijā, piemēram, nevarēja atrast skaistas vardes. Mūsu ģimenei pieder divi autobusi, vīrs Arnotijs ir direktors un šoferis vienā personā. Sniedzam autobusu starptautiskos pakalpojumus dažādām tūrisma firmām. Tiem, kas brauc, draugiem sakām - ja ieraugi kādu vardīti, nopērc. No Vācijas pirmās atveda parastas vardītes, bet tad Arnotijs tika arī pie greznām vardēm ar lietderīgu izmantojumu - kā puķu vāzes,» turpina Lilija.
Kad slaukot putekļus, tad gadoties, ka nokrītot kāda kāja. Mazgājot karstā ūdenī ar zobu birsti. «Ir vardītes, kuras kvarkst. Mums ir skaistas stikla no Venēcijas - tur ir rūpnīca, kur tās lej. Pašas pēdējās ir no Vācijas gadatirgiem.» Viņa vaicā - kā viņas var nebūt mīļas? Katra citādāka. «Kaimiņiene brauca pie sava dēla uz Ameriku, un teicu, lai atved kādu vieglāku varžu dzimtas pārstāvi. Un atveda - Made in China, bet nu skaista gan!» pasmejas siguldiete. Bērnības draudzene Valija viņai pat atvedusi gredzenu ar vardīti no Taizemes. «Valija ir regulāra manas kolekcijas papildinātāja.»
Ir pat galdauti un svečturis
«Vardītes pa šiem desmit gadiem ir sakrājušās - atved draugi, darbabiedri, paši nopērkam. Man mīļas ir no Itālijas, no Florences - tur viena maksāja 10 eiro. Taču cilvēki jau tās daudz nepērk. Pavisam citādas ir lietuviešu vardes - ar lielām acīm, roku darbs. Igaunijā, Tartu, man patika lielās. Ejam, un lielas vardes sēž. Un es fotografēju. Bet neatļāva to darīt - ko, jūs fotografēsiet un būsiet man tagad konkurents,» saka kolekcijas īpašniece.
Lilija stāsta, ka viņu dzīvoklī Siguldā eksponāti bijuši salikti guļamistabā cits uz cita. Vietas nav! «Pēc izstādes 2013. gadā daudzi apmeklētāji bija sajūsmā un teica - es zināju, ka tev ir vardes, bet, ka tik daudz - nezināju. Vietas mājās pat tagad nepietiek. Pa drusciņai vēl nāk klāt, bet daudz ne. Pašas jaunākās ir īpaši skaistas, tādu naudu maksā, ka cilvēki vienkārši tās nepērk. Kur tās tagad kraut, kur likt? Mūsu māja nav siltināta, remonts dzīvoklī 20 gadus nav bijis. Viss pelē. Kā tīrīt?» aizdomājas siguldiete un atklāj, ka dabā viņai vardes gan nepatīkot. Bailes no tām. Arī krupjiem. Lilija ir izveidojusi savu profilu arī draugos.lv un par vardītēm citi saka - prinči, bet cik daudz nobučosi? «Divi galdauti man ir ar vardēm, arī svečturis. Un papīrgrozs. Visas ir lietošanā. Un arī mūsu čivavas plus Džeka Rasela krustojuma suns Mārlijs labi pret vardēm izturas. Viņam spēlēšanai ir bumba.»
Katra ar savu rozīnīti
Arābu Emirātos Lilija ir bijusi divas reizes, un tā ir viņas sapņu zeme. Tur arī pirmās vardes nopirkusi ievērojami lēti - par pieciem dolāriem. «Kas ir 49 gados sasniegts tur - uz līdzenām smiltīm uzceļ tādas mājas, būves, ēkas! Visaugstākā māja ir apmēram 800 metru augsta,» savu sapņu zemi raksturo Lilija, kura vēl skolas laikā izbraukājusi lielu daļu bijušās savienības. Siguldas astoņgadīgās skolas (tagad Siguldas 1. pamatskola) kādreizējais direktors Gunārs Liellaicēns savas klases veda ekskursijās un nebaidījās tajos laikos braukt ar maziem bērniem. Braukuši uz Kaukāzu, izbraukuši Gruzijas Kara ceļu, Sočus, Suhumi, Batumi - tas viss, beidzot 8. klasi. Tālākais, kur viņa jau strādājot bijusi, tad, kad zemestrīce notika - Taškentā, Samarakandā, Ļeninabadā. «Šogad 15. augustā mums ar vīru būs 35 gadu kāzu jubileja, un mēs visus 35 gadus esam braukājuši ar laivām. Padomju laikos braucām pa nedēļai. Igaunijas, Lietuvas ezeri ir izbraukāti ar smailītēm. Bērni bija mazi, vēl pat nestaigāja kājām,» par savu otru aizraušanos - ceļošanu - stāsta siguldiete.
Sākumā visas vardes skaitījās Lilijas īpašums - viņai pieder, un viss viņas dēļ. Bet tagad iesaistīta visa ģimene. «Meita Ligita mācījās Smiltenes sovhoztehnikumā un no turienes arī atveda, atrada kaut kur eksemplāru un saka - mamma, tev vardīte. Kāpēc man? Tas taču arī jums. Ja vīrs kaut ko pērk ārzemēs, tad tās ir vardes.»
Lilija saka, ka viņai visas mīļas - katra ar savu rozīnīti. Iesākts ir un jāturpina. «Gribēja jau arī izstādi Siguldā, bet tajā laikā nesanāca, un tur tad sargam jāsēž klāt. Ja ieinteresē organizēt izstādi - labprāt padalīšos, sapakošu un aizvedīšu, kur vajadzēs. Visjaukāk par Lieldienu izstādi priecājās bērnudārza bērni. Ieraugot tādas vardes, var arī tā nebaidīties no dzīvajām.»
Lielākā aizraušanās - adīšana
Lilijai patīkot arī zaļā krāsa, bet lielākā nodarbošanās viņai esot adīšana. Kad dzijas nav bijis, uzadi, panēsā, izārdi un adi no jauna - džemperus, arī kleitas, jakas, pončo - ir ar ko palielīties. «Vakaros, televizoru skatoties, man jākustina rokas, jāada. Vīram Arnotijam, lai ziemā būtu silti, sēžot pie autobusa stūres, adu vestes. Dažādas,» palielās Lilija.
Attiecības ar vardītēm viņai esot, kad jāslauka putekļi. Ja visas saliktu pa vienai, māja būtu pilna, nepietiktu ar ģimenes trim istabām. «Krēsli un dīvāns mums arī ir varžu krāsā - zaļi. Tā ir kolekcija no Itālijas. Piestāv vardītēm. Lai gan no mazotnes man patīk brūnā krāsa, bet tagad jāsaka, ka nu mīļākā ir zaļā.» Ar krāšanu viņa nodarbojusies no bērnības. Tad jau visi kolekcionēja - markas, pastkartītes, apsveikuma kartītes. Tas viss nāk līdzi no bērnības. «Mana mammīte iemācīja mani rakstīt dienasgrāmatu, jau no skolas laikiem. Kaut arī mammītes vairs nav no 1986. gada, pie manis glabājas viņas dienasgrāmatas, tur var atrast visu, no pirmā smaida bērnībā līdz kāzām. Varbūt kādreiz vēsturei arī kas tāds var noderēt? Es nekad arī neesmu sviedusi ārā apsveikuma kartītes, man tās stāv no bērnības laikiem. Visas sakrautas čupā, bet laikam būs jātaisa revīzija,» dziļdomīgi saka Lilija.