Liepājnieku Vitas un Gaida Hartmaņu dārzs nelielajā Pērkones ieliņā, kur jūtams jūras tuvums, pērn tika atzīts par sakoptāko dārzu pilsētā.
Saimnieki savā jaukajā namā dzīvo jau 20 gadu, un tikpat vecs ir 650 kvadrātmetru plašais dārzs. Vita brīnās, kāpēc viņai tik tuva ir rušināšanās pa zemi - viņa jau piektajā paaudzē ir pilsētniece. Tur vainīgs horoskops! 8. augustā Hartmaņi atzīmēs 35. kāzu gadskārtu. Izaudzināti ir dēli Krists un Toms, un ģimenē ienākušas vedeklas Elizabete un Lolita. Taču it sevišķi Hartmaņi lepojas ar saviem mazbērniem - trīs gadus veco Emīliju un nupat pasauli ieraudzījušo Haraldu. Visiem viņiem patīkami būt kopā ģimenes skaistajā dārzā.
Kad pirms 20 gadiem Vita un Gaidis sāka iekopt dārzu, viņiem bija divas prasības, jo abi bija strādājoši cilvēki: lai būtu pēc iespējas mazāk darba un lai ziemā, kad paveras uz dārzu, ainava būtu mūžzaļa. Lai ir dziednieciskas funkcijas, lai no dārza un zaļā mauriņa var smelties enerģētiku. Un abiem šķiet, ka tas ir izdevies.
«Manām rozēm ir desmit gadu, un es pamazām veidoju rožu kolekcijas dārzu. Man ir 70 rožu. Pilsētas dārzs ļoti ierobežo, un ir pat grēks, ka rozes tiek raktas ārā un stādītas jaunas šķirnes,» stāsta Vita un turpina, «dažas rožu šķirnes man ir tādas, kuras tikai divus gadus ir Latvijā. Ir tāda vācu rožu šķirne ‘La Villa Cota’, kura ir tikai trīs gadus veca. Un roze, kas nāk no Anglijas, - ‘Leah Tutu’. Ir rožaudzēšanas firma Kordes, un man ir šīs firmas jubilejas roze ‘Kordes Jubilee’, kura selekcionēta 2012. gadā. Man dārzā aug slavenas franču un persiešu rožu šķirnes. Pirmo reizi šogad iestādīju francūzieti tējhibrīda rozi ‘Rene Goscinny’. Tā nosaukta slavena franču žurnālista vārdā.» Rozēm Vitai mīļākā esot persiku un rozā krāsa.
Saimniece stāsta, ka rozēm viņas dārzā jābūt izturīgām, tās nedrīkst slimot, jābūt milzīgi lieliem pildītiem ziediem, resniem kātiem un tām jāsmaržo. Un tām jāsasniedz 1,50 metru augstums.
Skarainās hortenzijas ir fantastika
«Mīļākā puķe man, protams, ir roze. Agrāk, bērnībā, bija maijpuķītes. Tikko man uzziedējusi dzeltenā lilija, bet es ar šīm puķēm neaizraušos. Man gan patīk, kā tās smaržo,» stāsta dārza saimniece. Pēdējos gados Hartmaņu dārzs ir arī papildināts ar jaunajām, modernajām hortenzijām. «Mums ir skarainās hortenzijas, jo vecās šķirnes mani neaizrāva. Tās nebija ziemcietīgas. Tā ir fantastika aizrauties ar skarainajām hortenzijām - izaug 2-2,5 metru augstumā, ir pildītas, un rudenī man liekas, ka ir sniega kalns,» savas puķes uzliela Vita. Hartmaņu dārzā aug skaraino hortenziju šķirnes: ‘Vanille Fraise’, kuras izskatās kā vaniļas saldējums ar skaistiem, krēmbaltiem ziediem, kuri vēlāk nokrāsojas rozā. Ir arī ‘Pinky Winky’, kas aug ar lielām ziedu skarām, kuras sākumā ir baltas, bet pamazām iekrāsojas rozā. Rudenī tās ir tumši sārtas. Skaraino hortenziju šķirne ‘Limelight’ ir liels ziedošs krūms, kura ziedi maina krāsu.
Sāk ar skujeņiem
«Ja dārzs būtu laukos un mēs nebūtu ierobežoti tik mazā teritorijā, es noteikti gribētu, lai man būtu daudz ziedošo krūmu. Tagad mēs nevaram atļauties. Vai nu ziedošie krūmi, kuri ziemā neveido ainavu, vai zaļumi. Skujeņu mums ir daudz. Tiem ir 20 gadu, un tie bija pirmie, kurus sastādījām,» par dārzu turpina stāstīt Vita. Skujeņiem tagad prasības ir mainījušās. 1997. gadā ģimene brauca uz Baltezera stādu audzētavu meklēt, vienalga, kādas skujeņu formas. Tagad daudzas jau nomainītas saskaņā ar prasību, lai tās nebūtu augstākas par 2,5-3 metriem. Hartmaņi uzskata, ka pilsētā tomēr vajag izraudzīties pundurformas vai arī pielietot dekoratīvo mūžzaļo koku apcirpšanu un formēšanu. «Mums ir Kanādas eglītes, ligzdegle uz kāta, Eiropas nokarenā lapegle, krāsainais segliņš, zelta tūjas, īpatnēja sudrabegle, kura sāk skujoties jau no pašas zemes,» uzskaita saimniece.
Tagad dārzs vairs nav jūnija plaukumā, ir augusta pilnbriedā. Tas ir krietni sakuplojis. «Puķupodos un zemē sakuplojušas begonijas un pelargonijas. Šīs viengadīgās vasaras puķes ir ļoti paklausīgas, nav cimperlīgas un lieliski uzvedas arī tad, ja mēs ar vīru aizbraucam kādā ceļojumā uz vairākām dienām. Tās iemantojušas manu uzticību jau 20 gadu, un mana stādu izvēle netiek mainīta. Pavasarī es pērku tādas ļoti spēcīgas,» Hartmanes kundze stāsta par savām mīļajām puķēm.
Gaidis piebilst, ka jaunie stādi nav visai dārgi, visdārgākie ir augsnes sagatavošanas darbi un minerālmēslojums. Lai pilsētas dārzā viss izaug dekoratīvs un skaists, tas regulāri mēslots. Ir gan pavasara mēslojums, gan tāds, ko izmanto katrā laistīšanas reizē. Mēslojums rozēm un hortenzijām, kas jālieto katru nedēļu, maksājot piecus eiro vienai laistīšanas reizei. Arī tūju dzīvžogs un mūžzaļie augi jāmēslo katru pavasari.
Vainīgs horoskops!
«Ar tūjām ir grūti - tās noveco, un tas ir vistrakākais, jo tas ir milzīgs darbs. Tās ir jāmaina, bet es morāli tam esmu gatava, jo dabā nekas nav mūžīgs,» nosaka Vita un aizdomājas. «Kāpēc man, īstai pilsētniecei, tik tuva ir zeme? Es domāju, ka manu mīlestību uz dārzu iespaidojis horoskops - es esmu Vērsis. Ja man vaicātu, kāda ir mana sapņu profesija, es teiktu - vides dizainere. Man patīk veidot sakoptu un modernu vidi. Patīk izvēlēties krāsu salikumus, dizaina priekšmetus, lai veidojas skaista ainava. Man svarīgi, lai telpas būtu plašas, lai acis redz tālu un plašu horizontu. Tas tādēļ, ka no bērnības pierasts raudzīties uz jūru. Šauras telpas mani slāpē, šķiet, ka trūkst gaisa. Vajadzēja mācīties par vides speciālisti!» pasmejas Vita.
Dārzā arī aug ļoti vecas ābeles - tās no iepriekšējiem saimniekiem. Tām ir noteikta funkcija: karstā, svelmainā dienā tās dod ēnu. «Kad ienācām, mēs te visu iepriekš stādīto likvidējām, lai būtu vieta mauriņam. Ābeles atstājām. To es arī iesaku citiem - ja ir dienvidu puse, kā mums, un ļoti silts ir dārzā, tad ir svarīgi, lai vismaz viens liels koks būtu,» pamāca dārza saimniece.
Saimniece iepazīstina arī ar pavisam jaunu augu, kurš vēl mazs un aug podā, bet tagad nācis modē - Austrālijas sarkanā palmiņa (CORDYLINE Australis Red Star). Tā pārziemos telpās un nākamgad jau varētu būt sparīgāka. Vita zina stāstīt, ka Austrālijā šīs palmas ir lielas un aug Sidnejā okeāna krastā. Dārzniekus varot tikai iedrošināt. Ja ir laba augsne, viss aug. Jāatver tikai maciņš minerālmēslojumam.
Jāņogkrūms būs mazbērniem
Kopīgs hobijs ģimenei ir ceļošana un, protams, skaistu dārzu apskate. Nupat bijuši uz Rožu svētkiem Tukuma novada Sēmes pagastā, mājās Rozītes. Skatoties vienmēr esot rokās blociņš pierakstiem. Vita jau ir apmeklējusi rozārijus Hamburgā un Parīzē, arī Rundāles pils dārzu. Sapņo apskatīties Anglijā slavenā rožu selekcionāra Davida Austina dārzu.
«Vienas lietas vēl dārzā trūkst. Mums ir divi mazbērniņi, un ātri jālabojas un jāiestāda kāds krūms ar ēdamām ogām. Pagaidām ir tikai krāšņumdārzs, kurš galīgi neder mazbērniem. Domāju, ka mēs kā dekoratīvu krūmu iestādīsim nokareno dzelteno jāņogu,» tuvākajos plānos dalās vecmāmiņa.
«Es kalpoju savām rozītēm, ik rītu ar tām aprunājos un skatos, kādā krāsā atveras un iekrāsojas ziedi, bet panna man ir sveša. Īsti pavāre un kulināre no manis nesanāks. Mana stihija ir krūmu rozes un fluribundrozes. Mans sapnis, lai visas krūmrozes ir pusotra metra augstumā. Šobrīd tās patiešām ir skaistas,» nopriecājas rožu audzētāja.
Vita arī pastāsta, kā sākās aizraušanās ar rozēm. Viss dārzs esot bijis mūžzaļās formās, un tad Tukuma rožaudzētāji viņai uzdāvinājuši slavenās rožu šķirnes -‘Leonardo da Vinči’ un ‘Auguste Luīze’. Vienkāršas un zināmas rozes. «Kad es sapratu, ka tām neko nevajag, izņemot mēslojumu un labu augsni, sāku aizrauties. Pamanīju, ka rozes dārzam dod akcentu. Pagājušajā gadā pat nozāģējām vienu ābeli, un tur tagad aug divdesmit francūzietes. Šogad vairs neko nevar stādīt, jo rozes drīkst stādīt tikai līdz Jāņiem. Nākamgad būs nokarenā jāņoga un dažas pilnīgi jaunas rožu šķirnes,» savus plānus atklāj rožaudzētāja.
Izbauda romantiskos rītus
Dārzs ģimenei ir atpūtas un relaksācijas vieta. Viņi abi vasarā ceļoties agri un, malkojot kafiju, izbauda īpašo rīta klusumu dārzā. «Rīti ir tik romantiski, gaiss tīrs - nav vēl skaņu pilns. No vienas puses jūra šalc, no otras - dzied putni. Tas dzestrums ir tā kā simfoniskā mūzika. Klusuma skaņas. Kaut kur tālu miglā mostas pilsēta, var dzirdēt pirmo tramvaju, kaut kur ezera pusē dzied gaiļi. Tas ir kas fantastisks, milzīgs enerģijas un veselības lādiņš. Tēju, ko sauc par balderjāņiem, nevajag. Ziemā atkal var sevi ārstēt ar mūžzaļo ainavu. Zeme dod atpakaļ to, ko tu tajā ieguldi,» spriež Vita. Jā, un siltajās vasaras naktīs ģimenei patīk dārzā izgaršot kādu laba baltvīna glāzi. Dzīvojot pie jūras, pat ceļojums uz Itāliju vai Francijas Rivjēru neesot vajadzīgs.
Ne jau tikai vasarā ir skaisti dārzā. Rudenī ainavā ir viss tas pats, dažas rožu šķirnes zied līdz decembrim. Hartmanes kundze atzīst, ka rudens arī ir skaists, kad vējš plosa lapas un tās sakrīt biezā slānī. «Ja jaunībā mēs domājām, ka visas lapas jānovāc, tad tagad domājam, ka tā ir romantika. Daudz kas ir mainījies. Jūras tuvums ietekmē. Mums pa 20 gadiem neviens augs dārzā nav izsalis. Pie jūras dzīvot ir labi. Un arī Liepājas lielie vēji nav jūtami, jo mūsu dārzs ir dienvidu pusē. Kas jāģērbj no rīta mugurā, nevar saprast,» stāsta dārza mīļotāja.
«Liepājā dzīvot - tā ir paradīze. Jūra, viss desmit minūšu attālumā. Vakaros dodamies īsā velobraucienā gar piekrasti. Visskaistākie ir brīži, kad saule riet aiz horizonta, jūra mirdz vienā sudrabā, un tad lēni krāsojas sārtas debesis un ūdens. Tad elpa aizraujas no skaistuma. Visu esam pašu rokām piepildījuši. Es laikam esmu mūsu ģimenē pirmā tik azartiska, neviens tāds nav bijis,» savu dārza mīlestību novērtē saimniece.